Kuras ir īstās kāzas – tās, kuras noslēdz baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā (jeb zagsā)? Šādu jautājumu uzdevām luterāņu mācītājam Robertam Otomeram. Viņš skaidro, ka īstās kāzas var būt abās pieminētajās vietās. “Luters bija gatavs savā laikā laulības nodot pat pilnībā valsts pārziņā. Dieva priekšā vīrs un sieva ir gan tie, kas precas baznīcā, gan zagsā. Vienīgā atšķirība starp baznīcu un zagsu ir tā, ka baznīcā cilvēki vēlās arī Dieva svētību un aizlūgšanu, bet zagsā cilvēkiem visbiežāk tas nav svarīgi. Tomēr arī tiem, kas reiz apprecējušies zagsā, nākot pie ticības, vienmēr ir iespēja lūgt pēc Dieva svētības, dodoties uz baznīcu savu laulību iesvētīt,” norāda mācītājs.

Kāzām jābūt klātienē, ne virtuāli

Jautājām arī, ko mācītājs domā par dažviet pasaulē popularitāti ieguvušo kāzu formātu – virtuālajām kāzām. Roberts saka godīgi, ka nevar iztēloties, kā pirms 18 gadiem, kad pats laulājās, būtu varējis apsvērt domu par precēšanos attālināti vai ka kāds no viņa bērniem šodien gribētu teikt “jā” vārdu šādā veidā…

”Diez kāda varētu būt motivācija precēties virtuāli? Cilvēki taču precas, lai būtu kopā, ilgojās būt kopā, un precas, lai kopā baudītu arī laulības gultas priekus. Vai tiešām tie, kas grib precēties virtuāli, negrib būt kopā fiziski, bet tikai virtuāli? Kad es precējos, man ļoti gribējās būt kopā ar savu nākamo sievu un turklāt to nosvinēt kopā ar ģimeni un draugiem. Es negribētu neko no tā darīt virtuāli,” atzīst luterāņu mācītājs, pieļaujot domu, ka pārus domāt par precēšanos virtuāli varētu mudināt lielā dzīves dārdzība…

Viņaprāt, kāzām klātienē ir liels spēks un nozīme. Pirmkārt, kāzas norāda uz abu pieaugušo cilvēku nopietnību. “Tas neizklausās nopietni, ja pāris grib sarakstīties attālināti. Turklāt klātienē ir iespēja svinēt un priecāties kopā ar dzīves svarīgākajiem cilvēkiem. Laulībās ir liels prieks par to, ka divi cilvēki viens otru ir atraduši un grib kopā pavadīt mūžu, veidot ģimeni, lūk, tieši tas ir jāsvin,” norāda mācītājs, sakot, ka laulības ir nopietna liecība arī visiem tuviniekiem, vecākiem, brāļiem un māsām, ka attiecības ir nopietnas.

“Zinu gadījumus, kur vecāki grauž savas meitas dzīvesbiedru, ar ko viņa nav precējusies, un viņi tā arī saka: viņi abi nav precējušies, un tas nav nopietni, mūsu meitai tas vīrietis neder… Bet kad apprecas, tad radinieku attieksme uzreiz mainās.”

Kad esi pārliecināts, ilgi nedomā

Par vienu no virtuālo kāzu minētajiem “ieguvumiem” – ka tās ir finansiāli lētākas, R.Otomers saka: “Neviens jau nav teicis, ka kāzas obligāti jātaisa dārgas un ar lielu ballīti. Vienmēr viss jāskatās pēc pašu iespējām un vēlmēm. Patiesībā pašas lētākās kāzas var noorganizēt pa 14 eiro! Jo tieši tā ir summa, kas ir valsts obligātā nodeva par kāzām, un viss pārējais ir izvēles lieta. Var iztikt gan bez daudziem viesiem, gan ballītes, gan pat īpašām kāzu drēbēm, vienkārši apģērbjoties skaistākajās drēbēs, kas skapī ir. Var pat iztikt bez zelta gredzeniem, tos aizvietojot ar ko citu,” radoši aicina domāt mācītājs. Viņš arī iedrošina jaunos pārus par kāzām domāt pēc iespējas ātrāk, negaidot lielus izveidotos nākotnes uzkrājumus.

“Manuprāt, labākais ir precēties pēc iespējas ātrāk, kad ir skaidrs, ka gribēsies ar otru cilvēku pavadīt kopā mūžu. Tad var rīkot tik lielas svinības, cik rocība tajā brīdī atļauj, neņemot nekādus kredītus.”

Roberts ar savu sievu Agritu apprecoties, sarīkojuši palielas, tomēr ne pārlieku dārgas kāzas. “Mums tās bija pusgadu pēc pirmā randiņa un bez nekādiem kredītiem. Mūsu kāzas iesākās lauku baznīcā, kas atradās manas sievas dzimtajā ciematā, un mielasts turpinājās vietējās skolas ēdnīcā, kas bija izpušķota ar meijām. Tā mēs pa lētām naudām kopā ar vecāku atbalstu varējām sapulcināt ap 60 tuvāko cilvēku. Bija ļoti mīļi un jautri,” atceras Roberts, kurš ar Agritu tieši pēc mēneša svinēs jau 18. kāzu jubileju un to darīs kopā ar saviem 9 bērniem!

Atbildi sniedz sertificēta Sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste, sertificēta supervizore, sertificēta Theraplay praktiķe Kristīne Maže. Sarunā par Kravaļu pāra laulības pieredzi speciālistes atbildi var noskatīties 51:20 minūtē.

Atbalsta un kontroles līdzās pastāvēšana

Speciāliste vispirms norāda uz to, ka vecāku konstatētā bērna runāšana pretī, kliegšana un pavēlēšana, skriešana prom noteikti nav radusies vienā dienā. “Tā ir veidojusies jau kādu laiku, un, iespējams, tas kaut ko parāda par jūsu attieksmi pret šiem diviem lielajiem pretpoliem – atbalstu un kontroli bērnu audzināšanā,” tā K.Maže. Viņa skaidro, ka katrs atsaucās bērnu audzināšanā, izejot no savas dzīves pieredzes, un tiem vecākiem, kuri paši piedzīvojuši pārmēŗīgu kontroli vai arī vienaldzību no savu vecāku puses, ir grūtāk novilkt skaidras robežas. Viena problēma var būt tajā, ka vecāki nezina, kā to izdarīt un otra, ka pat negribas robežas savam bērnam noteikt, ja paša personīgajā pieredzē tās ir piedzīvotas kā pārāk skarbas vai pat vardarbīgas.

Kopumā šis var ievest vecākus diezgan lielā bezpalīdzībā, ka “bērnam ir atļauts viss un ka bērns var darīt, kā vēlās. Un jo lielāks bērniņš augs, jo grūtāk ar to klāsies.”

“Ar atbalstu vien nepietiek, jo, lai cik mēs būtu atbalstoši un mīloši, ir vajadzīgas arī robežas. Ir vajadzīgas šīs abas lietas – gan atbalsts, ar kuru paužu, ka man rūp mans bērns un ka es to savam bērnam parādu dažādos veidos, gan kontrole, ka es nospraužu skaidras un drošas robežas. Un tikai tad, ja es esmu atbalstošs un arī kontrolējošs vecāks, es varu kļūt par sava bērna autoritāti,” skaidro speciāliste.

Autoritāte nostiprinās caur kontaktu

Kā tad veidojas šī autoritāte? K.Maže norāda, ka sākumā tas ir kontakts, un tas veidojas jau no bērniņa piedzimšanas brīža. “Noteikti pamanījāt, ka tad, kad jūsu bērniņš piedzima, viņš bija gatavs kontaktēties, viņš skatījās apkārt, viņa rociņa bija gatava satvert jūsu pirkstu, jūsu bērniņš bija gatavs atsaukties kontaktam. Arī mēs kā vecāki cenšamies atsaukties sava bērna vajadzībām tad, kad tās tiek komunicētas. Tad, kad jūsu bērniņš raudāja tajos visdažādākajos veidos, droši vien nebija sākumā viegli uzminēt, vai šī ir izsalkuma raudāšana vai garlaicības raudāšana, vai vēdersāpju vai varbūt noguruma un “nespēju aizmigt” raudāšana,” stāsta K.Maže.

Tomēr pietiekami bieži atsaucoties sava bērniņa šai vajadzībai, ko viņš cenšās komunicēt, vecāks kļūst par sava bērna autoritāti. Speciāliste norāda, ka tikai pēc tam mēs varam nospraust kādas robežas un bērniņš tās ievēro, jo esam kļuvuši par viņa autoritāti. K.Maže bilst – “Arī vēlāk, kad esat sava bērna autoritāte, ir svarīgi paturēt prātā, ka kontaktu ir jāuztur visu mūžu.”

Ko tad nozīmē šis kontakts?

“Kontakts nozīmē – pamanīt, redzēt, sajust un sadzirdēt savu bērnu ne tikai tad, kad bērniņš neklausa, bet tas nozīmē arī iepazīties ar savu bērnu, parādīt interesi par viņu un pavadīt laiku kopā.

Piemēram, var pateikt, ka tagad man ir 10 minūtes tikai tev, uzlikšu pulksteni un varam darīt, ko vien tu vēlies šajā laikā. Jūs varbūt teiksiet, tā jau viss mans brīvais laiks aiziet bērnam, bet, iespējams, tādu nedalītu uzmanību jūsu bērns nemaz tik bieži nepiedzīvo,” aicina saskatīt sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste.

Bērniem runāšana reti palīdz

Kā tad vienoties ar bērnu un panākt, lai mājas atmosfēra ir citādāka? “Redziet, vienošanās ar bērnu parasti nenotiek caur sarunām vai pārrunām. Tā būtu pieaugušo pasaule, kur mēs dzīvojam savā kognitīvajā jeb domājošajā smadzeņu daļā. Bērni turpretī pavada daudz laika emocionālajā smadzeņu daļā, un viņa emocijas līdz ar to ir ļoti spēcīgas, intensīvas un viņiem ir vajadzīgs mūsu atbalsts šīs emocijas regulēt. Ja mēs mēģinām to darīt tikai ar runāšanu, tas ļoti reti palīdz. Tas, ko varam darīt, ir paveikt kādu fizisku aktivitāti kopā vai kaut kā palīdzēt izregulēt un izreāģēt šīs emocijas un pēc tam pateikt – “tu pārkāpi noteikumus un sekas būs šādas”,” skaidro plašāk K.Maže. Speciāliste aicina būt konsekventiem un skaidriem, ka tas noteikums ir bijis iepriekš skaidrs, nevis “tev vienmēr jāklausa vecākus”, jo “tas ir neskaidrs un ļoti plašs noteikums, bet, piemēram, tad, kad mamma saka, ka ir jāiet gulēt, tad ir jāiet gulēt. Izvēles iespējas ir – vai nu var vēl 5 minūtes paspēlēties vai jāiet uzreiz, bet tas, ka jāiet gulēt, ir neapspriežams fakts. Tad, protams, jautājums par sekām, kādas bērnam piedāvājat un šeit svarīgi, ka jūs vecāki esat tajā vienoti. Ja jūs abi kā mamma un tētis esat vienoti savās prasībās pret bērnu, tas dod jūsu bērnam drošības sajūtu.”

K.Maže ilustrē iespējams kādiem vecākiem pazīstamas situācijas – “Ja mamma saka sakārtot savas mantas, bet bērns zina, ka aizies pie tēta, kurš nepamanīs, ka mamma ir likusi tās sakārtot, un tad varēs vēl spēlēties. Vai otrādi, ja tētis ir sacījis, ka tagad ir jāiet pašam ģērbties, jo dosimies uz bērnudārzu, bet mamma nevis pašam liek apģērbties, kā tētis licis, bet apģērbj pati bērnu.”

Speciāliste uzsver – nevienotība nepalīdz bērnam. Tādēļ ļoti būtiski, ja vecāki var vienoties par pamatlietām, kas abiem ir svarīgas. Tas nozīmē -vienoties kā pieaugušajiem, nevis censties uzspiest savu pasaules uzskatu, jo bērnam abi vecāki ir mīļi un svarīgi.

“Tādēļ jūsu vienošanās ir svarīgs paraugs viņam, kā tad spēt apvienot tēta ģimenes dzīves pieredzi, mammas ģimenes dzīves pieredzi, veidojot kaut ko pavisam jaunu un nu – jūsu bērna dzīves pieredzi. Jūsu ģimene ir unikāla, tāda, kā jūsējā nav neviena cita, jo katra ģimene ir unikāla. Līdz ar to kopijas mēs nevaram izgatavot, bet jūs varat izveidot ģimeni, kurā tiek sadzirdētas bērna vajadzības. Iespējams, ka tā ir vajadzība pēc ļoti skaidrām robežām, kuras tiek nospraustas un ievērotas, bet iespējams, ir citas vajadzības, jo bērna rīcība – kliegt pretī, neklausīt, pretoties vecāku aicinājumiem, parasti norāda uz to, ka viņam nav īsti kontakts ar vecākiem.Vecāki varbūt teiks, ka dara taču  viskautko, bet pavērojiet sevi, cik daudz jūs diennakts laikā iedodat savam bērnam to sajūtu “es tevi redzu”, “es tevi dzirdu” un “es tevi sajūtu”. Mums arī pieaugušajiem šī sajūta ir vajadzīga un kur nu vēl pašam bērnam!” noslēdz K.Maže.

Aldis ikdienā ir Ventspils luteriskās draudzes mācītājs, bet Dita – mākslas pedagogs un viņi abi nupat tālāk dzīvē pavadījuši savu jaunāko meitu.

Dita neslēpj, ka jautājums viņiem abiem ir patiešām aktuāls un interesants, jo arīdzan esot daudzbērnu ģimene un nu visi bērni ir izauguši. “Tieši iepriekšējā mācību gadā mēs palaidām studēt mūsu jaunāko meitu, un nu ir sajūta, ka dzīvē patiešām iestājies jauns posms,” stāsta Dita. Viņa norāda, ka, ja ir daudz bērni ģimenē, tad vecāki tiek pamazām sagatavoti šim posmam, jo bērni neizaug visi reizē un māju atstāj pakāpeniski.

Aldis pārliecināts, ka ir labi, ja par šo jautājumu aizdomājas jau laikā, kad vēl visi bērni ir mājās. “Tad pamazām un palēnām jāsāk mācīties izmantot laiku, kas sāk atbrīvoties sakarā ar bērnu kļūšanu patstāvīgākiem. Viņi it kā vēl māju nav atstājuši, tomēr viņiem nav jāveltī tik daudz uzmanības kā, kad bija pavisam mazi. Laulātajam pārim noteikti ir jāatrod iespēja šajā vairāk brīvajā laikā pavadīt kopā brīžus.

Iespējams, vajadzētu atcerēties, kāds bija iemīlēšanās laiks, kad tik ļoti gribējās būt visu laiku kopā un ko jums tolaik patika kopā darīt, ko varbūt neesat darījuši, kad bērni piedzima.

Pavadiet laiku, kas atrodas arvien vairāk kopā, ieplānojiet to, jo tad nebūs jāpiedzīvo tā bedre līdz ar pēdējā bērna iziešanu no mājas un nebūs jautājums, ko lai iesāku ar to svešo cilvēku man pretim,” tā Aldis.

Viņš turpina, ka nākotnes perspektīva visdrīzāk arī var būt saistīta ar maziem bērniem, kas gan nebūs pašu, bet gan – mazbērni. “Bērni izaug, aiziet un nākotnē nejutīsies labi, ka ir vieni paši, noteikti gribēs dibināt ģimeni un apprecēties un tad, visticamāk, viņiem piedzims bērni, kas arī daudz ko mainīs.” Dita to sauc par godpilno vecvecāku uzdevumu – pieskatīt un audzināt mazbērnus.

Iespējams, ka tas laika periods, kad mājās ir kluss no bērnu čalām, nemaz nebūs tik ilgs, kā varbūt pieaugušo bērnu vecāki ir iedomājušies. Lai arī tas ir pilnīgi citādāk nekā audzināt savus bērnus, arī mazbērni paņems pietiekami daudz rūpes un uzmanības. Tāpēc Pavloviču pāris atkal un atkal uzsver – ir noteikti jāizmanto sev dotais brīvais laiks, ir jāieplāno kopīgas pastaigas, sarunas, pasākumi. Tieši kopīgais laiks stiprinās laulātā pāra attiecības.

“Ejiet roku rokā, bučojaties daudz un esiet laimīgi, tāpēc jau arī atradāt viens otru, jo jums toreiz bija tik labi kopā. Mīliet viens otru un darbojaties tā, lai otram būtu priecīgi un labi,” novēl Aldis.

Kad mainās darbi un kontinenti

Zanda atzīst, ka pieņemt pārmaiņas, būt līdzās vīram visvairāk ir palīdzējusi kāzu dienā dotā solījuma apzināšanās. Tas gan nav pieklusinājis viņā iekšēji urdošos jautājumus – kā realizēt sevi, ko iesākt ar sevi, kad jāpārceļas uz citu kontinentu, tikai lai būtu līdzās vīram viņa izaugsmes ceļā. Thiago spriež, ka agrāk šādi jautājumi tik bieži netika uzdoti. “Mūsu vecvecāki tik daudz ar tādām lietām nesaskārās. Sieva bija mājās, vīrs devās darbos, bet mūsu sabiedrība ir citādāka, kur arī sievām nākas doties strādāt vai arī viņa to ļoti vēlas darīt. Līdz ar to viņai ir divi darbi – rūpes par ģimeni, vīru, bērniem un mājām, kā arī viņas pašas darbs. Uzskatu, ka tām pirmajām minētajām rūpēm tieši sieviete ir vairāk radīta kā vīrietis. Tieši sieviete vairāk rūpējas par mājām, vīrietis to nekad nedarīs tādā mērā, kā to paveic un izjūt sieviete,” saka Thiago.

Abi attiecību sākumā pat iedomāties nevarēja, kur vedīs viņu izaugsmes ceļš un karjeras virzieni. “Mans vīrs ir futbola treneris un atzīstu, ka jautājumos, kā viņu vislabāk atbalstīt, atbildes nākušas caur dažādām kļūdām un sāpīgām pieredzēm. Viņa profesija ietver sevī krasas un arī negaidītas biežas pārmaiņas. Mainās klubi, amati, valstis, kurās dzīvojam un pat kontinenti. Man tas ir bijis liels izaicinājums. Pirms laulībām mans iedomātais dzīves modelis atradās kādā no Latvijas mazpilsētām.

Un tikai mans laulību dienā dotais solījums ir palīdzējis pārmaiņas pieņemt un mācīties būt šai miera ostai un atbalstošajam plecam, kāds Thiago bija nepieciešams. Jo es kāzu dienā solījos būt un mīlēt viņu ne tikai par to, kāds viņš bija tajā dienā, bet arī tādu, kāds viņš būs pēc 10 vai 20 gadiem. Viņa karejras lielie lēcieni ir bijuši visspilgtāk tieši pēdējo piecu gadu laikā. Tad arī manī modās šis grūtais jautājums – bet kā tad ar mani un manām vēlmēm un fantāzijām, ka mana zeme ir mana Latvija?

Izrādījās, ka tieši viņa karjera ir mana iespēja savu solījumu praktizēt,” stāsta latviešu meitene Zanda un bilst, ka to darīja pat caur lielām asarām.

Kad sieva nevis burkšķ, bet uzsmaida

Otra lieta, kā sieva var atbalstīt savu vīru, ir uzzinot, kuras patiešām ir viņa vajadzības. “Mums par to bija sarunas. Ir viegli ieiet standartizētos priekšstatos, ka, piemēram, vīrietim vajag tikai labi paēst un mīlestību. Tomēr vajag viņam pašam arī pajautāt, kas ir tas, kas tev vajadzīgs, kad, piemēram, atnāc mājās? Izrādās Thiago atklāja man, ka atbalstu izjūt ne tikai caur to, ka es “turu buru” mājās, bet arī brīdī, kad viņu sagaidu, pasmaidu un samīļoju. Man tas patiešām bija jaunums, to uzzinot!

Tā arī mācījos savā laulībā otru likt pirmajā vietā un caur to piedzīvoju, ka kādas iestrēgušās lietas pat atrisinās it kā pašas no sevis. Thiago sāka ieraudzīt to, kas mājās ir jāizdara, bet ko agrāk nebija pamanījis vai ievērojis.”

Pats Thiago norāda, ka ierodoties mājās, svarīgākais ir miers, kurā negribas pat ienest darba problēmas. Vīram ir svarīgi spēt pārslēgties un mājās sajust mieru. “Es jūtos labi, ja pat vēlu pārnākot, mana sieva mani sagaida ar smaidu, apskauj, noskūpsta un pavaicā, kā man iet. Tad es jūtos kā mājās. Tieši tā sievas spēja ir liels emocionālais atbalsts man. Vēl man svarīgi šķiet ir izvairīšanās no strīdiem. Kā jau minēju, vīram var būt darbā daudz problēmu, par kurām viņš nevēlas runāt un nevēlas ienest mājās. Ja darbā ir problēmas un strīdi un ja vēl jāķildojas mājās, tad tas ir briesmīgi,” uzskata Thiago.

Lai nebūtu strīdu, Thiago saka, ka ir jāprot pieņemt kompromisi. Arī tajā, lai sieva nebūtu pārslogota mājas solī. Abu laulībā vien uz vienas rokas pirkstiem var izskaitīt, cik reižu ir tā pamatīgi strīdējušies.

“Noslēpums ilgai laulībai un lielākais atbalsts ir sievas spēja radīt mieru un mīlēt vīru. Man patiešām svarīgākais ir brīdis, kad esam ar sievu kopā, kad esam mierā, nestrīdamies, jo mūsu mājas ir mūsu miera osta.”