Atbildi sniedz sertificēta Sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste, sertificēta supervizore, sertificēta Theraplay praktiķe Kristīne Maže. Sarunā par Kravaļu pāra laulības pieredzi speciālistes atbildi var noskatīties 51:20 minūtē.

Atbalsta un kontroles līdzās pastāvēšana

Speciāliste vispirms norāda uz to, ka vecāku konstatētā bērna runāšana pretī, kliegšana un pavēlēšana, skriešana prom noteikti nav radusies vienā dienā. “Tā ir veidojusies jau kādu laiku, un, iespējams, tas kaut ko parāda par jūsu attieksmi pret šiem diviem lielajiem pretpoliem – atbalstu un kontroli bērnu audzināšanā,” tā K.Maže. Viņa skaidro, ka katrs atsaucās bērnu audzināšanā, izejot no savas dzīves pieredzes, un tiem vecākiem, kuri paši piedzīvojuši pārmēŗīgu kontroli vai arī vienaldzību no savu vecāku puses, ir grūtāk novilkt skaidras robežas. Viena problēma var būt tajā, ka vecāki nezina, kā to izdarīt un otra, ka pat negribas robežas savam bērnam noteikt, ja paša personīgajā pieredzē tās ir piedzīvotas kā pārāk skarbas vai pat vardarbīgas.

Kopumā šis var ievest vecākus diezgan lielā bezpalīdzībā, ka “bērnam ir atļauts viss un ka bērns var darīt, kā vēlās. Un jo lielāks bērniņš augs, jo grūtāk ar to klāsies.”

“Ar atbalstu vien nepietiek, jo, lai cik mēs būtu atbalstoši un mīloši, ir vajadzīgas arī robežas. Ir vajadzīgas šīs abas lietas – gan atbalsts, ar kuru paužu, ka man rūp mans bērns un ka es to savam bērnam parādu dažādos veidos, gan kontrole, ka es nospraužu skaidras un drošas robežas. Un tikai tad, ja es esmu atbalstošs un arī kontrolējošs vecāks, es varu kļūt par sava bērna autoritāti,” skaidro speciāliste.

Autoritāte nostiprinās caur kontaktu

Kā tad veidojas šī autoritāte? K.Maže norāda, ka sākumā tas ir kontakts, un tas veidojas jau no bērniņa piedzimšanas brīža. “Noteikti pamanījāt, ka tad, kad jūsu bērniņš piedzima, viņš bija gatavs kontaktēties, viņš skatījās apkārt, viņa rociņa bija gatava satvert jūsu pirkstu, jūsu bērniņš bija gatavs atsaukties kontaktam. Arī mēs kā vecāki cenšamies atsaukties sava bērna vajadzībām tad, kad tās tiek komunicētas. Tad, kad jūsu bērniņš raudāja tajos visdažādākajos veidos, droši vien nebija sākumā viegli uzminēt, vai šī ir izsalkuma raudāšana vai garlaicības raudāšana, vai vēdersāpju vai varbūt noguruma un “nespēju aizmigt” raudāšana,” stāsta K.Maže.

Tomēr pietiekami bieži atsaucoties sava bērniņa šai vajadzībai, ko viņš cenšās komunicēt, vecāks kļūst par sava bērna autoritāti. Speciāliste norāda, ka tikai pēc tam mēs varam nospraust kādas robežas un bērniņš tās ievēro, jo esam kļuvuši par viņa autoritāti. K.Maže bilst – “Arī vēlāk, kad esat sava bērna autoritāte, ir svarīgi paturēt prātā, ka kontaktu ir jāuztur visu mūžu.”

Ko tad nozīmē šis kontakts?

“Kontakts nozīmē – pamanīt, redzēt, sajust un sadzirdēt savu bērnu ne tikai tad, kad bērniņš neklausa, bet tas nozīmē arī iepazīties ar savu bērnu, parādīt interesi par viņu un pavadīt laiku kopā.

Piemēram, var pateikt, ka tagad man ir 10 minūtes tikai tev, uzlikšu pulksteni un varam darīt, ko vien tu vēlies šajā laikā. Jūs varbūt teiksiet, tā jau viss mans brīvais laiks aiziet bērnam, bet, iespējams, tādu nedalītu uzmanību jūsu bērns nemaz tik bieži nepiedzīvo,” aicina saskatīt sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste.

Bērniem runāšana reti palīdz

Kā tad vienoties ar bērnu un panākt, lai mājas atmosfēra ir citādāka? “Redziet, vienošanās ar bērnu parasti nenotiek caur sarunām vai pārrunām. Tā būtu pieaugušo pasaule, kur mēs dzīvojam savā kognitīvajā jeb domājošajā smadzeņu daļā. Bērni turpretī pavada daudz laika emocionālajā smadzeņu daļā, un viņa emocijas līdz ar to ir ļoti spēcīgas, intensīvas un viņiem ir vajadzīgs mūsu atbalsts šīs emocijas regulēt. Ja mēs mēģinām to darīt tikai ar runāšanu, tas ļoti reti palīdz. Tas, ko varam darīt, ir paveikt kādu fizisku aktivitāti kopā vai kaut kā palīdzēt izregulēt un izreāģēt šīs emocijas un pēc tam pateikt – “tu pārkāpi noteikumus un sekas būs šādas”,” skaidro plašāk K.Maže. Speciāliste aicina būt konsekventiem un skaidriem, ka tas noteikums ir bijis iepriekš skaidrs, nevis “tev vienmēr jāklausa vecākus”, jo “tas ir neskaidrs un ļoti plašs noteikums, bet, piemēram, tad, kad mamma saka, ka ir jāiet gulēt, tad ir jāiet gulēt. Izvēles iespējas ir – vai nu var vēl 5 minūtes paspēlēties vai jāiet uzreiz, bet tas, ka jāiet gulēt, ir neapspriežams fakts. Tad, protams, jautājums par sekām, kādas bērnam piedāvājat un šeit svarīgi, ka jūs vecāki esat tajā vienoti. Ja jūs abi kā mamma un tētis esat vienoti savās prasībās pret bērnu, tas dod jūsu bērnam drošības sajūtu.”

K.Maže ilustrē iespējams kādiem vecākiem pazīstamas situācijas – “Ja mamma saka sakārtot savas mantas, bet bērns zina, ka aizies pie tēta, kurš nepamanīs, ka mamma ir likusi tās sakārtot, un tad varēs vēl spēlēties. Vai otrādi, ja tētis ir sacījis, ka tagad ir jāiet pašam ģērbties, jo dosimies uz bērnudārzu, bet mamma nevis pašam liek apģērbties, kā tētis licis, bet apģērbj pati bērnu.”

Speciāliste uzsver – nevienotība nepalīdz bērnam. Tādēļ ļoti būtiski, ja vecāki var vienoties par pamatlietām, kas abiem ir svarīgas. Tas nozīmē -vienoties kā pieaugušajiem, nevis censties uzspiest savu pasaules uzskatu, jo bērnam abi vecāki ir mīļi un svarīgi.

“Tādēļ jūsu vienošanās ir svarīgs paraugs viņam, kā tad spēt apvienot tēta ģimenes dzīves pieredzi, mammas ģimenes dzīves pieredzi, veidojot kaut ko pavisam jaunu un nu – jūsu bērna dzīves pieredzi. Jūsu ģimene ir unikāla, tāda, kā jūsējā nav neviena cita, jo katra ģimene ir unikāla. Līdz ar to kopijas mēs nevaram izgatavot, bet jūs varat izveidot ģimeni, kurā tiek sadzirdētas bērna vajadzības. Iespējams, ka tā ir vajadzība pēc ļoti skaidrām robežām, kuras tiek nospraustas un ievērotas, bet iespējams, ir citas vajadzības, jo bērna rīcība – kliegt pretī, neklausīt, pretoties vecāku aicinājumiem, parasti norāda uz to, ka viņam nav īsti kontakts ar vecākiem.Vecāki varbūt teiks, ka dara taču  viskautko, bet pavērojiet sevi, cik daudz jūs diennakts laikā iedodat savam bērnam to sajūtu “es tevi redzu”, “es tevi dzirdu” un “es tevi sajūtu”. Mums arī pieaugušajiem šī sajūta ir vajadzīga un kur nu vēl pašam bērnam!” noslēdz K.Maže.