Viktorija: Jūs Latvijā esat apprecējušies un pasaulē laiduši abas meitas, bet kā tas nākas, ka šobrīd šeit esat kā ciemiņi?

Valdis: Jā, mēs Latvijā esam ieradušies ciemos uz diviem mēnešiem, bet pēdējo gadu dzīvojam Spānijā Saragosā 16. gadsimtā celtā kartūziešu klosterī. Tā ir 500 gadus sena celtne, kur dzīvojuši īsti kartūziešu mūki, un tas ir viens no visstingrākajiem ordeņiem katoļu baznīcā. Mūki, kas tur dzīvoja, savā starpā netikās, nerunāja, dzīvoja pilnīgā nošķirtībā, lai lūgtu visu laiku Dievu.

Rihards: Ja skatāmies kartē, kas jūs kā ģimeni un laulātu pāri burtiski noveda tik tālu – līdz Spānijas klosterim?

Aiga: Mēs tiešām dzīvojam īstā mūku cellē. Kopā ar mums ir vēl citas ģimenes, kas no visas pasaules sabraukušas. Mēs pirms tā gada aizbraucām uz formāciju, tās ietvaros notika lekcijas, meitas tikmēr devās uz vietējo skolu. Pēcpusdienās mums bija kalpošanas.

Valdis: Mēs esam kopienā “Chemen neuf”. Un šis klosteris ir viens no kopienas formācijas centriem. Vēl tādi ir Āfrikā, Francijā, bet Spānijā tieši aicinātas vairāk ir ģimenes. Kādā lūgšanā saņēmām, ka mums ir jābrauc.

Viktorija: Un jums vēl ir bērni!

Aiga: Jā, mums ir divas meitas – 12 un 14 gadus vecas. Arī viņas dzīvo klosterī, pa dienu abas brauc uz publisko skolu, pēcpusdienās un vakaros viņām ir savi pasākumi, arī bērnu svētbrīži un mazās grupas vai nodarbības. Es patiesībā uz šo klosteri gribēju jau braukt pirms astoņiem gadiem. Es toreiz teicu – braucam, bet Valdis teica, nu nē, trakā… Viņam tobrīd bija svarīga karjera, māja, bērnu audzināšana un stabilitāte. Es piekāpos un gaidīju. Gadi gāja un tad Valdis vienā vasarā piedzīvoja ģimenē kādus smagākus notikumus un vasarā vienā no kopienas tikšanās reizēm viņš paziņoja, ka tagad mēs brauksim, jo varam to darīt. Es biju šokā – kā tagad, un es iespītējos, teicu, ka es astoņus gadus jau gaidīju, tagad es negribu. Un tad mums bija saruna. (smejas)

Rihards: Pastāsti, Valdi, vairāk par šo notikumu, kuru dēļ tu kā vīrs piekriti, ka ģimene jāved uz klosteri?

Valdis: Kad Aiga par šo ideju visu laiku runāja, man likās, ka tas ir pilnīgi crazy.. ne no šīs pasaules. Nevarēju savā prātā saprast, kā to vispār būtu iespējams izdarīt un uz vienu gadu aizbraukt prom. Mums taču ir kredīti, dzīve, darbs un māja un citas atbildības. Bet tad vasarā mēs bijām aizbraukuši tepat Latvijā uz Kānas tikšanās sesiju un tur viena sieviete dalījās savā liecībā. Viņa ilgus gadus bija nodzīvojusi Francijā. Turklāt īsi pirms šīs liecības es saņēmu ziņu par vienu no brālēniem, ar ko kopā augām un ik pa laikam tikāmies. Viņš bija aizgājis bojā autoavārijā.

Tas mani vienkārši izsita no ierindas ārā. sajutu, cik dzīve ir trausla, un ka es esmu pieķēries mantām un lietām, kurām pilnīgi nav nozīmes, jo tu vienā mirklī vari aiziet no dzīves. Ko tu darīsi ar mantām un karjerām?

Sapratu, ka mums jābrauc. Man ir bijis dzīvē tādas reizes, kad sajūtu Dieva pieskārienu un man nav vairāk par to jautājumu. Un tas notika arī toreiz, kad sajutu, ka Dievs vienkārši saka, braucam!

Aiga: Tas dod sajūtu, ka dzīve var nebūt līdz 90 gadiem un ka tu gribi dzīvot šodien. Mēs visu varam atlikt, kamēr bērni izaugs, tomēr sapratām arī, ka šis ir vēl pēdējais mirklis, kad varam visi tik brīnišķīgā vidē to izbaudīt visi kopā, jo meitenēm jau ir padsmit gadi.

Viktorija: Jums tā ir brīnišķīga vide, bet no malas cilvēkam var sapnis par Spāniju būt tāds, kurā aizbraukt ar ģimeni un atpūsties. Jums jau tā nebija atpūta, bet vairāk kā misija, ja?

Aiga: Jā, pirmais gads bija piepildīts ar mācībām, brauca dažādi pasniedzēji no Francijas, pārējā dienas daļā bija vairāk kalpošanas. Tagad mēs brauksim citos kalpošanas pienākumos. Es būšu atbildīga par bērnudārzu klosterī. Tajā būs astoņi bērniņi no dažādām valstīm.

Valdis: Es būšu intendants, kas atbild par ēdiena sagādi un virtuves menedžmentu.

Viktorija: Tas nozīmē, ka laicīgais darbs ir nolikts malā?

Valdis: Šobrīd, jā.

Rihards: Tomēr, vai nemeklējāt kādu atrisinājumu citām savām ikdienas lietām, vai tiešām tā bija tikai tava tuvinieka negaidītā aiziešana, kas lika pieņemt šādu lēmumu tik radikāli izmainīt savu ikdienu?

Valdis: Es gluži neteiktu, ka tas bija kā atrisinājums, bet vairāk – piedzīvojums. Tā ir izkāpšana ārā no savas komforta zonas, tā ir mācīšanās dzīvot pazemībā un vienkāršībā. Ir tik fantastiski apzināties, ka tev nav nekādu kredītu un ka esi brīvs kā putns. Viena no fantastiskajām sajūtām, ko nebiju piedzīvojis ilgus laikus, kuros bija kredīti, laicīgā dzīve un vāveres ritenis, kas kopā bija kā cirvis virs galvas, kas nedod Dievs, ja kritīs. Mums nācās atbrīvoties pilnīgi no visa, lai aizbrauktu uz gadu prom.

Viktorija: Tev, Aiga, kā sievietei bija viegli tā doties absolūti nezināmā virzienā? Jā, vide droša ar savu vēsturi, tomēr būt lidojuma attālumā no nezināmā…

Aiga: Nebija gan, man visgrūtāk bija atvadīties no nama, dārza, kur bija stādīts ķirsis un ābele..

Viktorija: Jūs pārdevāt visu?

Aiga: Jā, mēs pārdevām visu! Grūti bija krāmēt koferus. Es raudāju un pārdzīvoju. Tai pat laikā bija arī laba sajūta, jo pārdevām namu foršai ģimenei, kurai arī bija bērniņš. Likās, ka namam ir turpinājums un bija sajūta, ka Dievs man ābeļu vietā dod olīvkokus un ķiršu vietā – mandeļsirdis.

Viktorija: Jūs redzat sevi atgriežamies Latvijā?

Valdis: No vienas puses jā, bet šobrīd esam prom līdz nākamā gada jūlijam un nevaram vēl atbildēt, kas būs tālāk. Man kā vīrietim šis ir jautājums par uzticību Dievam un spēšanu dzīvot, zinot, ka Dievs parūpēsies. Dievs zina, kur mūs ved. Mums vienkārši ir jāseko. Mums ir jātic, bet ir arī jādara. Mums ir jālūdz pirms lēmumu pieņemšanas un tad jāsaprot, vai tā ir Dieva griba. Lēmumus nevar pieņemt morāla pacēluma vai pagrimumam brīžos, bet gan miera stāvoklī. Tad tas būs pareizais lēmums.

Rihards: Ko jūs kā vīrs un sieva esat ieguvuši caur šo pieredzi?

Aiga: Mēs tagad katru dienu esam kopā, ejam uz lekcijām un kalpojam kopā. Tur ļoti rūpējas par ģimenēm un pāri. Katru pirmdienas vakaru ir pāru vakari. Mēs runājam par konkrētām tēmām, esam piedzīvojuši arī piecu dienu anamnēzi, tas nozīmē – tādas kā rekolekcijas.

Valdis: Rekolekcijas nozīmē to, ka nošķiries no laicīgās dzīves un pienākumiem. Rekolekcijas var piedzīvot arī Latvijā, bet tās šeit ir vairāk individuālās. Par tevi tajās parūpējas, lai tu varētu veltīt laiku vairāk Dievam. Spānijā piedzīvojām tās vairāk vērstas uz mums kā pāri.

Aiga: Tajās bijām aicināti paskatīties uz mums pašiem kā pāri un ja ir kāda sāpīga lieta, kura jārisina, tad par to Dievam prasīt.

Rihards: Kas bija tās lietas, ko nesāt Dieva priekšā jūs kā laulāts pāris?

Aiga: Šīs piecu dienu rekolekcijas mums bija atbalsts pēc sāpīgās nošķirtības vienam no otra trīs mēnešu garumā. Ziemassvētkos bijām atbraukuši uz Latviju. Es biju aizgājusi pie ārstiem, man atklājās kādas veselības problēmas. Valdis ar meitenēm aizbrauca atpakaļ, jo meitenēm turpinājās skola. Es, savukārt, domāju, ka ātri atrisināšu savas problēmas. Tomēr viss ievilkās no ārsta pie ārsta, no izmeklējuma pie izmeklējuma un diagnozes grozījās un bija dramatiskas. Emocijas bija ļoti smagas, bija gan bailes un dusmas par netaisnību, turklāt es biju vēl nošķirta no ģimenes. Ģimene vienmēr bija bijusi man lielākā bagātība dzīvē un tagad mans resurss, kas tiek atņemts nost. Biju palikusi viena šeit, aukstajā Latvijā ar smagajām diagnozēm un daudzajiem izmeklējumiem. Valdis bija prom Spānijā, kur par viņiem rūpējās, viņam tur bija atbalsts. Jutos viena un pamesta. Un šo mēnešu laikā mēs atsvešinājāmies, lai arī centāmies sazvanīties katru dienu, bet tas bija grūti, jo nevar caur telefonu sajust to siltumu, tuvību un plecu.

Viktorija: Kāpēc jūs pieņēmāt tieši tādu lēmumu, ka tu paliec šeit?

Aiga: Tāpēc, ka meitenēm bija jāiet uz skolu, un es nekad nedomāju, ka man tas ievilksies trīs mēnešus. Katru nedēļu likās, ka vēl tikai šo un tad gan varēšu braukt. Tomēr tas pārcēlās un pārcēlās atkal. Mēs atsvešinājāmies gan kā pāris, gan es ar meitām. Likās, ka viņi tur dzīvo savu dzīvi un es te – savu. Notikumi bija gana dramatiski un intensīvi, tad nu pēc tiem mēnešiem kopienas vadītāji redzēja, ka mums kā pārim nepieciešams laiks.

Rihards: Tad jums abiem tas kā slazds sanāca, kur tu biji iestrēgusi Latvijā un Valdis tajā galā. Kā, Valdi, tu tiki galā?

Valdis: Vīrieša un sieviešu domāšana un lietu uztveršana atšķiras. Centāmies sazvanīties, bet mums vīriešiem vienmēr ir vēlme atrisināt. Bet tad es sapratu, ka nevaru neko atrisināt. Pirmkārt, tavos spēkos nav nekādā veidā atrisināt veselības situāciju, otrkārt, tu esi 3500 kilometrus prom un tu nevari būt blakus un uzklausīt. Tas bija smagi. Daudz palīdzēja lūgšana. Teicu, Dievs, es šo nevaru atrisināt, esmu mazs un bezspēcīgs. Es lūdzos arī pirms katras sazvanīšanās ar Aigu, lai Dievs dod pareizos vārdus, kā runāt. Jo sarunas, būšu atklāts, bija smagas un vienu dienu beidzās uz labas nots, otru dienu – kā katastrofa.

Rihards: Valdi, vai tev bija viegli atzīt Aigai savu nespēcību, esot šos 3500 km tālu prom?

Valdis: Man vienmēr to ir grūti izdarīt, man liekas, ka vīriešiem tas raksturīgi. Varbūt tā ir vīriešu loma, viņiem jābūt noderīgiem, jāspēj ko risināt. Vīrietim ir grūti atzīt to, ka viņš nav spējīgs ko izdarīt.

Viktorija: Mūsdienu sabiedrība negaida šādu atbildi, bet gan to, ka vīrietim ir jābūt visu laiku spēcīgam … Aiga, tu arī gribēji to dzirdēt?

Aiga: Nu jā, es to gribēju dzirdēt. Man izmisīgi bija vajadzīgs šis te emocionālais atbalsts. Šeit man to sniedza draudzenes. Un varbūt reizēm Valdis nevarēja izteikties tā, kā es to sagaidīju, jo es pat nezināju, ko sagaidu. Sapratu vien, ka vismaz, ja viņš nav blakus ar savu silto roku uz pleca, tad gribu sadzirdēt atbalstu vārdos.

Riharda: Pastāstiet vairāk par šo atkal satikšanās brīdi.

Valdis: Šo trīs mēnešu laikā es biju iedomājies, ka varbūt vajadzētu Spānijā visu sakārtot un uz brīdi atbraukt pie Aigas. Par meitenēm kāds tur parūpēsies. Es to Aigai teicu, un viņa vienmēr teica, nē. Un es tad arī tā Aigai ne vārda nesakot, vienā otrdienas rītā iesēdos mašīnā, aizlidoju uz Barselonu, tālāk iesēdos lidmašīnā, atlidoju uz Latviju un braucu pie Aigas vecākiem uz laukiem, kur bija arī Aiga. Bija putenis un vienu brīdi likās, ko es daru.

Aiga: Mans tas “nē, nebrauc” bija tāpēc, ka likās, ka meitenēm tēvu vajag vairāk, nekā man vīru. Un es kā pieaugušais tikšu galā. Kad Valdis atbrauca, es biju dusmīga! (smejas) Prasu, ko viņš te tumsā un ziemā dara, un ka ar nākamo reisu tūlīt jābrauc atpakaļ pie meitām, jo tas ir bezatbildīgi būt šeit. Bet tas mijās arī ar – “vai, cik forši, ka atbrauci.” (smejas) Bet, jā, pirmais bija manas dusmas… Valdis bija ieplānojis būt nedēļu blakus un pavadīt mani uz operāciju.

Viktorija: Cik sievišķīgi… bet beigās bija labi, ka Valdis atbrauca?

Aiga: Jā, bija labi!

Viktorija: Jūs daudz stāstāt par šo katoļu kopienu, bet saprotu, ka paši esat luterāņi?

Aiga: Jā, mēs esam no Ikšķiles luterāņu draudzes.

Viktorija: Varbūt jūs tur arī iepazināties?

Valdis: Nē, mēs tur neiepazināmies. Mūsu attiecības sākās kā darba romāns. Strādājām vienā uzņēmumā un projektā kopā, tad arī ieskatījāmies viens otrā.

Rihards: Jums kopīgais tajā laikā bija darbs, projekts, profesionālajā sfēra, Aiga bija jau ticīga, kā jums abiem ar šo tēmu gāja?

Valdis: Ar ticību ir tā, ka mana ģimene nav ticīga, viņa pat ir ļoti tālu un es arī biju. Man bija klišejiskā Padomju savienības domāšana, ka Dievs ir izdomāts vājiem cilvēkiem, lai viņus pakļautu. Caur Aigu es arī nācu pie Kristus.

Aiga: Es uzskatu, ka es savu ticību esmu saņēmusi no vecmāmiņām. Viena mani nokristīja pa kluso katoļu baznīcā, otra pēc tam – luterāņu baznīcā. Ekumenisms man ir jau no bērnības (smejas). Tad es biju pagājusi prom no ticības un pirms mūsu laulības es pabiju arī kādās neveselīgās attiecībās, kurās sapratu, ka tomēr tā negribu dzīvot un tad sāku atkal lūgt.

Atceros, ka lūdzu konkrēti par savu īsto vīru un kādām rakstura īpašībām viņā. Kad apprecējos ar Valdi, atskārtu, ka tās patiešām taču viņā arī ir! Ir arī tādas, ko nebiju lūgusi un kas varbūt varētu arī nebūt… (smejas)

Valdis: Mūsu pirmā meita piedzima tad, kad mēs vēl nebijām laulībā, un es biju no Dieva vēl ļoti tālu. Kad nu pirmais bērns ir piedzimis, es kā atbildīgs vīrietis sapratu, ka jāprec taču tā sieviete. (smejas) Es viņu bildināju. Un viņa man teica, ka es tevi precēšu tikai un vienīgi baznīcā! Tad man nācās iet visas iesvētes un kristības.

Viktorija: Tas tev bija kā zobu sāpes?

Valdis: Īsti nebija, lai arī es pretojos tam visam, jo likās, kam to vajag. Kad salaulājāmies baznīcā, tad gan likās – nu pietiek. Mērķis izpildīts, vairāk baznīcā nav jāiet.

Aiga: Un jā, tad mums sākās pirmās šķelšanās attiecībās, jo es biju ļoti aktīva draudzē, darbojos svētdienas skolā, gājām ar draudzes draudzenēm uz dažādiem pasākumiem. Pēc tiem atgriežoties, redzēju, kā Valdis sēž ar mūsējiem mazajiem noguris un viss viņam apnicis. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka šī brīnišķīgā lieta – ticība mūs šķeļ. Es sāku domāt, ko lai dara un atradu Laulāto vakarus, gan Ģertrūdes draudzes Laulāto vakarus un arī Kānas kustību. Vispirms mēs aizgājām uz Laulāto vakariem, tad uz pāru vakariem un vasarā bija Kānas nedēļa, kurā piedalījāmies.

Viktorija: Vai tu pamanīji, kurā brīdī tad vīrā notika kāds apgrieziens?

Aiga: Ar katru lietu notika kāds mazs solītis. Tas nebija viens klikšķis, bet jutu, ka mums kā pārim vajadzēja vairāk un vairāk apkārtējo ticīgo klātbūtni un atbalstu.

Viktorija: Valdi, tev kaut kas mainījās tavos priekšstatos par laulību?

Valdis: Es domāju, ka jā. Katrs šis pasākums, lai arī sākumā ļoti tiem pretojos, mainīja un veda pretī Kristum vairāk. Manī mainījās tas, kas mūsdienu pasaulē tiek uzskatīts par laulību. Ļoti daudzi laulību uzskata par tādu kā līgumu, kur viens kaut ko dod, otrs dod pretī. Tas ir līgums. Ja mēs paskatāmies Bībelē, tad redzam, ka laulība patiesībā ir derība nevis līgums. Tas ir arī jautājums par tavu pazemību, kur tu noliec savu ego malā un tu sper pirmo soli, ja vajag.

Šodien viss grozās ap personības kultu un kā gūt labumu tikai sev. Tieši tas manā pieredzē laulībā nestrādā! Svarīgi ir tas, ka abi laulībā ir ar attieksmi, kurā nevis otrs kaut ko izdarīs, tāpēc ka esmu ieguldījis un es pelnu lielo naudu, bet lai abi laulātie viens otra priekšā ir pazemībā.

Svarīgi ir meklēt, ko es varu darīt tavā labā.

Viktorija: Ar ko vēl jums ir nācies tikt galā abiem savā attiecībās?

Valdis: Attiecības man liekas ir vieta, kur mums katram dziedināties, kur otrs tev palīdz saskatīt kādas lietas. Ja tu satiec savu īsto cilvēku, tad cilvēks ir spējīgs atteikties no visa cita, ja tas nepieciešams. Kad iepazināmies un sākām draudzēties, man bija dažādas atkarības. Viena no manām atkarībām ir bijusi tusēšanās, alkohols, narkotikas. Pēc iepazīšanās ar Aigu sapratu, ka tas nevar tā turpināties un ir jāmet malā. Viena no manām atkarībām, kurai es biju pieķēries tā pa īstam, bija datorspēles. Spēlēju pa naktīm, pa dienām, arī darba laikā. Piedzima pirmā meita, nekas nemainījās. Spēlēju spēlītes un auklēju reizē bērnu. Nopirkām savu pirmo māju, pa vienas datorspēles iekrāto naudu, iekārtojām ar visu nepieciešamo. Tā es toreiz tiku ārā no tās spēles, bet, protams, vieta nepalika tukša. Tad turpināju telefonā spēlēt. Arī smēķēju. Aiga visu laiku man “kladzināja”, ka tas jāatmet. Es nevarēju atmest pat, kad otrā meita piedzima. Tad vienu rītu braucu uz darbu, dzirdu Dievs man saka – atmet smēķēšanu! Un es teicu – labi, kopš tās dienas vairs to nedaru.

Viktorija: Ko sliktu tevis minētās atkarības darīja? Jo, esmu pārliecināta, ka daudzi to iespējams dara un nesajūt kā sliktu lietu…

Aiga: Smēķēšana vienkārši ir neveselīga, negribēju, lai meitas aug veselīgā vidē bez dūmiem un arī emocionāli veselīgā vidē. Vēl es gribu, lai mans vīrs ilgāk dzīvo un lai mēs kopā nosirmojam. Ja runājam par datorspēlēm, ar tām bija grūtāk. Man tas sākumā nekas šausmīgs nelikās, bet tad ieraudzīju, ka Valdis to laiku jau nozog no manis, meitām, ģimenes un arī darba. Citreiz bija tā, ka vīrs saka, ka strādā, bet patiesībā spēlēja pie datora spēles. Mēs daudz par to strīdējāmies. Likās, ka pat domās viņš ir savās spēlēs un nepieslēdzas realitātei.

Valdis: Jā, kā jau Aiga teica, man bija kādi posmi, kad es reāli darbā nosēdēju astoņas stundas un neko neizdarīju, jo spēlēju spēles. Es kaut kādā lūgšanā reiz sapratu, ka es tā nevaru turpināt, ir jāpārstāj. Bet, ja tu kaut ko noliec Dieva priekšā, lai no tā tiktu atbrīvots, tev kaut kas ir jāliek tā vietā. Es tolaik tā vietā ieliku un sāku mācīties spēlēt ģitāru. Jautājums, kādā gultnē tu to atkarību ievirzi. Labs variants ir, ka tu aizstāj atkarību ar citu nodarbi, kas tevi pašu piepilda un dod vēl labumu apkārtējiem.

Aiga: Man kaut kur tā sajūta, ka tās krīzes visu mūžu būs. Mēs kaut ko pārvaram, bet visu laiku būs problēmas, kārdinājumi, krīzes. Tās beigsies tikai ar šīs zemes dzīvi. Jā, kaut kas mums ir pārvarēts, bet vēl kaut kas ir priekšā, ar ko būs jācīnās.

Valdis: Tev ir jāiziet cauri krīzēm, tev ir jāiemācās risināt. …. Dievs tevi ir savedis ar otru kopā, ne jau lai savu ego celtu, bet, lai ko parādītu un mācītu un lai tu mainītos. Man ir prieks, ja ir kādas attiecības, kurās nav nevienas krīzes vai strīda, bet lielākoties varbūt tās ir attiecības, kurās cilvēki nepieaug un turpina dzīvot, nerisinot savas problēmas. Laulība ir vieta, kur mēs esam satikuši to cilvēku, kura dēļ mēs esam gatavi mainīties! Mēs te runājām pirms tam, vai sievas var mainīt vīrus, nē, nevar mainīt. Ja esi nonācis laulībā ar domu, ka vari mainīt, saproti, ka tikai tad, kad esi saņēmis no otra patiesu mīlestību un rūpi, tad tu vari pats mainīties.

Viktorija: Bet tad, kad mēs esam šajā atklāsmē, tur vēl ir vieta strīdiem? Vai jūs strīdaties?

Aiga: Mēs diezgan daudz strīdamies. Intensīvā vai mazāk intensīvā veidā izdiskutējam un atrodam kompromisu. Lietas vajag izrunāt, lai varam iet tālāk. Citādi tas bubulis, kas sēž, tāpat iznāks kaut kad ārā.

Valdis: Nu man ir problēmas ar atvēršanos. Citreiz Aiga gaida, kad es vairāk atvēršos. Man liekas, ka sievietes vispār sagaida, ka vīrieši nu viņām teiks visu, ko domā un kā ir..

Viktorija: Bet tad mums taču būtu vieglāk …

Valdis: Nē, sievietes negrib dzirdēt visu to, kā ir, tāpēc vīrieši filtrē ko un kā un kāpēc pasaka. Citreiz man iestājas blackouti – un ir tā, kā kāds mērkaķis, kurš tik zvana ding ding un Aiga tik kaut ko runā, bet manī tas mērkaķis … (smejas)

Viktorija: Bet ko mums sievām darīt, kad jums vīriem tā? (smejas)

Valdis: Varbūt jāļauj vienkārši vīram paiet malā, sagremot, kas notika. Man tas personīgi palīdz. Bet problēma, ka sievietei jau vajag tagad, viņa negrib gaidīt.

Aiga: Vislabāk ir pārstāt ko teikt, bet tas ne vienmēr izdodas (smejas), jo laika taču nav. Rīt būs citas lietas, mēs par šo vairs nevarēsim strīdēties… tāpēc jāatrisina tagad. Ja izdodas, tad labi, ja vēl rītvakar var atgriezties un atrisināt, kas šodien nav izrunāts.

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi