Rihards: Kāds ir jūsu stāsts par pirmajiem septiņiem laulības gadiem?

Ieva: Mums ar Ulvi bija tradīcija – ik pa laikam atskatīties uz nodzīvoto posmu vai periodu. Ir forši vienmēr saprast, ka esam kaut kur tālāk tikuši, paticis svinēt izmaiņas, kas mūsos ir notikušas. Kādam tie septiņi gadi liekas, ka nekas daudz nav, bet esam pamanījuši, ka esam mainījušies gan individuāli, gan kā pāris kopā.

Viktorija: Šī atskatīšanās jums notiek parasti randiņos vai citreiz tā vienkārši – pie brokastu galda?

Ieva: Sākumā tie bija randiņi. Reizēm Ulvis iniciē un saka – klau, pasēžam vienkārši un parunājam, kā mums gājis un kur esam šobrīd. Tas mums ir palīdzējis ikdienas steigā saprast un novērtēt, kas ir bijis.

Viktorija: Mums reiz viens pāris teica, ka atskatīšanās uz miera brīžiem palīdz pēc tam izturēt tos grūtos brīžus, kas nāk. Piekrītat šādai domai?

Ulvis: Pilnīgi noteikti! Un viens iemesls, kāpēc mēs gribam atskatīties ir tāds, ka tas mums palīdz sevi salīdzināt ar to, kādi mēs bijām vakar un nevis kādi esam iepretim citiem. Jo salīdzinot sevi ar citiem, nāk stress, tomēr mūsu laulība ir mūsu ceļš. Jā, mēs šodien esam šeit, bet vakar mēs šeit nemaz nevarētu būt, jo vakar nebija tā brieduma un zināšanas, kas ir tagad.

Salīdzināšana ar citiem, piemēram, par statusiem, to, kas tev pieder, ko tu proti, cik tev sekotāji un laiki, tas dod spriedzi.

Mums šī kopējā atskatīšanās palīdz ieraudzīt to, ka ir jāfokusējas uz savu stāstu un ka Dievs mūs kaut kur ved. Un ka esam jau labākā vietā, nekā bijām pirms pusgada…

Ieva: Mainās arī saprašana un, ja pirms septiņiem gadiem, tautas valodā runājot, mēs par kaut ko cepāmies, šodien domājam, par ko tur bija gan cepties?

Ulvis: Jā, un mēs citreiz tā iekšēji gruzdējām jeb kā to paši saucām – bubinājām. Īpaši, ja bija kādi izaicinājumi komunikācijā, tad bubinājām vai klusējām, vai mēs vēl to saucām par ledus laikmetu, kas iestājās. Protams, tas bija vienam uz otru, bet tad, kad bija kādi sociāli pasākumi, tad varējām smaidīt, bet, kad atkal divatā, tad klusums…

Rihards: Šī te doma par nesalīdzināt sevi ar citiem – ir tik pareiza un gudra, vai jūs pie tās nonācāt jau pašā attiecību sākumā?

Ulvis: Diezgan ātri pie tās nonācām. Mēs centāmies, lai arī nebija viegli. Kad satiec citus, un prasi, kā iet, tad viens sāk stāstīt par saviem sasniegumiem, kādam māja, kādam kas cits, un ja tev nav vai arī, ja nav tas tavā vērtību skalā, pēķšņi jūties tā, nu tā ne visai…

Viktorija: Kas jums kā pārim ir vienojošās lietas? Pat ja tās nevienam citam uz pasaules nebūtu svarīgas…

Ulvis: Tā ir mūsu ticība, un mums ir svarīgi, ka tajā varam viens otru atbalstīt un palikt. Līdz arto vērtības, kas no tās izriet un ir gan ģimenes iekšienē, gan uz āru. Vēl svarīga ir kopējā misija un sajūta, ka mums kā ģimenei ir kopīgs uzdevums.

Es esmu ideju cilvēks un reizēm varu ilgstoši kur būt prom un tas nav labākais ģimenei, tad mācāmies, ko es varu no savas puses un kā varam atrast kopējo piedzīvojumu.

Tātad ticība, vērtības un kopīgā vīzija.

Rihards: Un vai sanāk?

Ieva: Protams, mēs taču esam perfekti! (smejas)

Ulvis: Ne vienmēr.

Rihards: Kā jūs no tiem ledus laikmetiem tiekat ārā?

Ulvis: Tā labā ziņa ir, ka tie ledus laikmeti, salīdzinot ar attiecību pašu sākumu, nu ir krietni īsāki, ja ir vispār. Tas periods reizēm mēdza būt 3-4 dienas, lai arī pēc sajūtām likās, ka nedēļa. Tas nozīmē, ka nav nekāda komunikācija, sarunās ir labi ja viens teikums, piemēram – “pabaro suni”. Tā ir auksta iekšējā izjūta. Es esmu komunikātors, verbālais procesētājs, kuram ir svarīga informācija. Ja man tās iztrūkst, es uzkaros…ja informācija ir slikta, tad vismaz zinu, ar ko strādāt, ko mainīt.

Viktorija: Un mēs runājam par informāciju no tavas sievas?

Ulvis: Jā, no sievas. Piemēram, kas viņā notiek, kad ir iestājies šis ledus laikmets. Redzu, ka viņā notiek procesi, bet ir grūti pateikt uzreiz. Un tad tas samilzt.

Rihards: Un Ieva nav verbālais procesētājs?

Ieva: Galīgi nē. Tas ir tas, ko esmu šo 7 gadu laikā mācījusies un pie sevis strādājusi, jo saprotu, ka viņam tas ir svarīgi. Viņa mīlestības valoda ir vārdi. Un tā kā viņš man ir svarīgs, es respektēju viņa vajadzības un vēlmi komunicēt. Bet man bija jāiziet tāds dziedināšanas process pašai, es tā uzreiz nevarēju, ja man prasīja runāt…

Viktorija: Ulvi, vai vari padalīties praktiskajā pieredzē, vai bija kādas kļūdas, kuras pieļāvi attiecībā pret sievu un viņas klusēšanu?

Ulvis: Noteikti nevajag vākt sev koalīciju, kuri man piekrīt un tad teikt sievai, nu redzi, viņi arī domā, ka man ir taisnība. Piemēram, iet pie mentoriem vai kādiem citiem un teikt, ka nu lūk, man ir problēmas komunikācijā ar Ievu un ir tā un tā. Es, protams, mēģinu izstāstīt objektīvi situāciju (smejas) un es jau meklēju atbalstu sev. Man gribas, lai mani sadzird. To nevajag darīt, Ievai tas rada vēl lielāku pretestības sajūtu. Bet, paldies Dievam, man ir brīnišķīgi tie cilvēki, kas var pateikt man sejā, Ulvi, tu salaid grīstē un šitā vairāk nedari.

Otra kļūda noteikti ir veids, kā es varu paprasīt. Piemēram, pieprasu viņai sākt runāt. Ievai no tā ir bijis lielāks izmisums un ledus gabals kļuva tikai lielāks.

Ieva: Man jau nebija vieglāk, jo rūgstam jau abi divi. Tagad man tas process ir krietni ātrāks. Iesākumā bija domas, kā man to pateikt, kā pateikt, lai neievainotu. Tas pat nav par to, ko pateikt , kā- kādā veidā pateikt. Man kaut kur tas ir mantojums un ievainojums no maniem vecākiem, kuri šādā veidā risināja konfliktus. Un, tad kad bija ne-ledus laikmeta brīži, mēs izrunājām un nu jau varam sadzirdēt viens otru citā līmenī.

Ulvis: Atceros vienu epizodi, kur mums meita ļoti palīdzēja. Viņa ir jūtīga tādās reizēs. Vienu reizi mums ir kaut kur jābrauc, noejam lejā ar visām mantām, klusēdami uz mašīnu. Piesprādzējot meitu, viņa man tā saka: “tēti, kāpēc ar mammu tu nerunā, aizej samīļoties!” Es saprotu, ka tas mazais cilvēks savos piecos gados prasa no mums to pašu, ko esam prasījuši viņai. Luīze mums iedod tādu riktīgo skolu.

Viktorija: Un šajā komunikācijas skolā kā paši vērtējat, esat jau tālu tikuši?

Ieva: Mēs ļoti aktīvi strādājam jau pirms laulības. Mēs apzinājāmies, no kādām vidēm mēs abi nākam un kāds ir tas koferītis, ko nesam līdzi. Īstenībā aktīvi strādājām jau pie visa pirms laulības.

Rihards: Ko jūs darījāt tieši?

Ulvis: Mēs braucām tikties ar dažādiem pāriem, gājām uz pirms laulību kursiem. Tikāmies Ģertrūdes draudzē ar abiem mācītājiem, viņu ģimenēm. Vērojām viņus un daudz ko prasījām. Paldies Dievam, ka mums bija iespēja piekļūt šiem cilvēkiem.

Viktorija: Jūs izmantojāt tos resursus, kas ir apkārt, tas varētu būt vērtīgs ieteikums citiem. Man ir jautājums – tagad atskatoties, vai ir kādas jomas un tēmas, kuras pirms laulības ir ļoti svarīgi zināt? Vai ir kādas jomas, kas obligāti ir jāizrunā pirms kāzām?

Ulvis: Pirmā lielā bija izrunāt visu mūsu attiecību pieredzi līdz šīm attiecībām. Mēs to cēlām gaismā. Es visu izstāstīju un tad lūdzu piedošanu, ka esmu tērējis sevi tur, kur nebija tas jādara. Mums neviens to neteica, bet mēs paši kaut kā līdz tam nonācām. Mēs gribējām būt pilnīgi atklāti tajā, lai kādreiz kaut kas neizlīstu.

Viktorija: Ko nozīmē piedot un viss?

Ieva: To, ka mēs vairāk necilājam vecās attiecības. Es nepārmetu vairāk neko par dzirdēto.

Ulvis: Piedot nozīmē, ka es pagātnes notikumus neizmantoju šodien pret otru.

Rihards: Es tā klausos, tu izstāstīji savu pagātni un viņa nav aizbēgusi. (smejas) Atklātība ir otram iedots ierocis, ko var izmantot pret vai par.

Ulvis: Dievs dod impulsus īstajā brīdī. Viņš ir ieinteresēts mūsos, lai mums viss izdodas, tas ir tas, ko ieraugam caur dažādām situācijām.

Rihards: Cik lielu lomu ledus laikmeta brīžos jums spēlē pie altāra dotais solījums?

Ieva: Tas arī bija mūsu dziļākais krīzes brīdis, kad man likās, ka Ulvis mani vispār nedzird. Es runāju, un man liekas, ka viņš absolūti mani nesadzird. Tas pat nebija stāsts par ledus laikmetu. Iekšējās domas bija – kā mēs varam dzīvot tālāk, ja šitā turpinām? Sapratu, ka es negribu tā dzīvot un tajā brīdī manī sāka skanēt šis laulības solījums. Tas man nomierināja to satraukumu.

Sapratu, ka jāuzticas, ka viss būs labi, lai gan bija grūti. Bet turējos pie šī laulības solījuma, lai neizspertu kādu muļķīgu domu, piemēram, šķiramies, jo man šitas nav vajadzīgs.

Mēs ne par velti precējāmies baznīcā un derība ir slēgta Dieva priekšā. Ticam, ka Viņš arī palīdz mūsu laulībā.

Ulvis: Man palīdzēja tas, ka man ne tikai Ieva teica, ka es viņu nedzirdu. Man bija vēl kādi, kas teica, ka es nedzirdu savu sievu.

Ieva: Palīdzēja arī ģimenes, ar kurām mums ir regulāras attiecības. Palīdz viņu pieredze, jūtamies ar viņiem droši. Varam nest lielāko mistkasti pie viņiem un zinām, ka viņi iestāsies par mums.

Ulvis: Kāds pāris mums teica, ka mums vajag, lai kāds palīdz mums iztulkot. Lai kad runājam un Ieva ko stāsta, es viņai neatbildētu “nu, ko tu cepies?”, tad ir kāds pāris, kas saka, nu Ieva tev mēģina vispār pateikt to un to.

Viktorija: Bet bumbiņa tāpat ir jūsu pusē. Pāris pārim var dalīties, iedot norādes, bet lēmums ir jūsu, vai ko sadzirdat un ko maināt.

Ulvis: Protams! Lielākais solis ir sākt tās attiecības veidot un savā ģimenē ielaist vēl kādu pāri. Jā, mums uz durvīm ir rakstīts “Katrai ģimenei ir savs stāsts. Laipni lūgti mūsu stāstā!” Viens ir ielaist mājā, uzcienāt ar tēju, bet cits – ielaist vēl dziļāk savā dzīvē, savos izaicinājumos.

Viktorija: Galvenais, lai laulība nepaliek kā vientuļa sala. Ulvi, tu daudz ko dari savā ikdienā, vai diennaktī pietiek stundas, lai visu aptvertu un kurā laikā vēl būt mājās? Kā jūs abi tiekat galā ar slodzēm?

Ulvis: Paldies Dievam par manu sieviņu, ka viņa ir tik pacietīga. Latvijas Kristīgā studentu brālība man, piemēram, nozīmē kalpošanu un darbu ar cilvēkiem.  Un ir situācijas, kad plānoju vakarā būt mājās pēc 20.00, bet pasākumā kādam cilvēkam tieši vajag ilgāku sarunu. Jūtu, ka viņam mana klātbūtne ir nepieciešama. Un es mājās pārrodos vēlāk. Un te es saprotu, ka tam ir otra puse un ka tas maksā ko šeit Ievas pusei. Kā tiekam galā? Ar mainīgām sekmēm, bet pēdējā laikā cenšamies kā ģimene arī būt kā piemērs. To apzināmies. Ievai ir viesmīlības dāvana. Tikai vajag savlaicīgi zināt un manu palīdzību sakārtot māju. Tas atkal ir komunikācijas jautājums.

Ieva: Es noteikti piekrītu atbildei par mainīgām sekmēm. Ir dienas, kas ir absolūti pilnas, tad kādreiz saku, ka nav iekšējā miera.

Jo kad tu skrien un trešajā dienā saproti, ka īsti neesi ar otru tā parunājies un nezini, kā viņam iet, tas nav labi. Man vajag zināt, kā iet manam vīram un kā viņš jūtas un tas ir svarīgāk par visām kalpošanām.

Viktorija: Un cik svarīgi tev ir, lai vīrs pamana, kā jūties? Jums taču ir 6 gadnieks un vienu gadu vecs bērniņš.

Ieva: Jā, un šis laiks mājās šādā režīmā ir mācījis, ka es varu vairāk par to runāt. Saku Ulvim, ka man vajag manu laiku. Lūdzu, tev dēls, un es eju pastaigāt ar suni. Tagad es varu to drosmīgāk pateikt, lai arī es citreiz, protams, gribētu, lai viņš pamana pats…

Rihards: Ieva, jūtu tevī spēju par šo veselīgo neatkarību. Tu nemeklē Ulvī glābiņu savai situācijai, lai viņš risina, bet spēj pati noformulēt. Kā esi pie tā nonākusi?

Ieva: Atskatoties uz visu, ko esam piedzīvojuši, šajā grūtniecības laikā bija lasīt dažādu literatūru. Viena no grāmatām bija Vitas Kalniņas “Pirmās attiecības”. Tur bija labas atziņas. Vienas no tām, ka nebaidīties iestāties par savām vajadzībām. Es Ulvim esmu teikusi, ka man ir vajadzība pēc sava laika, jo esmu introverts. Ulvis – ekstraverts.

Rihards: Bērna ienākšana ģimenē. Ko jums tā nozīmēja?

Ulvis: Abu bērnu ienākšana bija ļoti atšķirīga. Luīze piedzima starp Ievas 5. un 6.medicīnas studiju gadu. Luīze piedzima 10. jūlijā un Ievai tajā gadā bija jāuzraksta divi valsts eksāmeni plus zinātniskais darbs. Izklausās, diezgan neiespējami. Bet ar labu atbalsta komandu, paplašināto ģimeni, draugiem tas kaut kā izdevās. Ar Jēkabu bija mierīgāk. Viņu jau gaidījām ilgāku laiku. Ja Luīze mūs pārsteidza, tad Jēkabs nesteidzās pie mums nākt. Kad Jēkabs piedzima, kaut kas manī atkal jauns atvērās tēta lomā, ka nu man ir divi bērni. Ar Luīzi, kad silts braucam uz bērnu dārzu un tas ir mūsu laiks.

Un nu manī ienāca vēlme ne tik daudz skraidīt pa pasauli, bet te ir mana ģimene. Iekšēji manī noklikšķēja kaut kas. Tāpat kā, kad Luīze piedzima, tikai brīdī, kad viņu uzlika uz Ievas punča, manī burtiski iekrita mīlestība uz to bērnu.

Viktorija: Kā jums ikdienā sokas ar audzināšanu un vienprātību audzinot?

Ieva: Man liekas, ka vienprātība mums ir. Luīze mums ir ar ļoti stipru gribu, raksturu un daudz enerģiju. Esam bijuši punktā ar jautājumiem, kāpēc tā, jo gribētos taču tā mierīgāk un harmoniskāk. Bet tajā bērnā tur ir reizēm “sprādziens” un mums ir jāsaprot, kā to salikt kopā. Esam paši mainījušies caur to, īpaši, kad nav vieglie posmi. Tomēr esam piedzīvojuši, cik ļoti Luīze ir mainījusi mūs pašus uz pozitīvo.

Ulvis: kad man kāds saka, ka viņa būs vadītājs, es atbildu – būs? Viņa jau ir vadītājs!  (smejas)

Ieva: Man ir bijis grūtāk saistībā ar šo mīlestības konceptu tad, kad viņas raksturs augot nāca ārā, un kad sastapu viņas skarbumu. Es sapratu, ka es taču mīlu viņu, lai arī esmu bijusi emocionālā boksa ringā ar viņu.

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi