Pēteris un Baiba Eisāni pagājušā gada augustā nosvinēja divdesmito kāzu gadadienu. Ieskatījās viens otrā un uzsāka draudzību abi daudz senāk. Ja saskaita visus gadus, kopš pirmo reizi viens otru ieraudzīja, sanāk turpat 29 gadi. Kā abi saka – kopā sagāja “ar diviem piegājieniem”, bet tieši tāpēc tik stipri un nelokāmi dažādu grūtību, pat krīžu priekšā.

Saruna audio formātā:

Vai tagad atceraties tos galvenos iemeslus, kādēļ toreiz, pirms tik daudziem gadiem, sapratāt, ka teiksiet viens otram šo “jā”?

Pēteris – Tev bija sešpadsmit, kad es tevi ieraudzīju un man sirds iekrita vēderā!

Baiba – Jā, mēs līdz tam lēmumam gājām ļoti lēni. Kad iepazināmies, Pēterim bija astoņpadsmit. Pirmajā posmā likās, ka ar to iemīlēšanos pietiek, Sapratām tik ar laiku, ka tie taurenīši pierimst un jādomā par kaut ko vairāk. Dzīve ritēja uz priekšu, un sapratām ka pašiem jāaug kā personībām. Pēterim bija iespēja iegūt izglītību. Mums attiecības nācās iepauzēt. Izrunājāmies un sapratām, ka varbūt neesam tik stipri lai ietu uzreiz laulībā.

Pēteris – Divu piegājienu variants mūsu gadījumā bija veselīgs. Tā naivā iemīlēšanās, protams, bija tik aizraujoša, bet tad nāk mirklis, kad saproti – ir vajadzīga kāda attīstība. Abi bijām kristieši un sapratām, ka gribam sevi saglabāt nevainīgus līdz laulībai. Līdz ar to bija tā, ka vai attiecību dinamikas dēļ ir jāsāk pārkāpt laulība vai ir vajadzīgs cits ceļš. Jā, tas bija sava veida risks, bet tagad atskatoties, redzam, ka atsākot draudzēties vēlāk, sākām iet uz laulību. Esot jauni, mēs esam arī egoistiskāki. Vairāk skatāmies uz to, ko esam katrs sasnieguši, kas mums ir un otru vari uzlūkot kā sava ego pagarinātāju. Tikai tad, kad tam tiek pāri, tu otru sāc uzskatīt par draugu, ceļabiedru, par cilvēku, ar ko kopā gribi augt un veidoties. Un tad tas ir pa īstam  Es Dievam esmu ļoti pateicīgs, ka mums ir bijuši šie divi piegājieni. Mēs vienkārši esot tik jauni sākumā nebijām īstajā stadijā. Vēlāk šis laiks mums kļuva par vērtību.

Tātad jūs iepazināties, bija iemīlēšanās un tad savā ziņā pārtraukums?

Pēteris – Jā viens gads bija intensīva draudzēšanās un tad bija ilgāka pauze.

Baiba  – No pirmā randiņa un perioda līdz kāzām pagāja deviņi gadi! Pa vidu bija arī vairāki gadi, kad Pēteris Amerikā studēja. Tad  kā draugi apmainījāmies ar vēstulēm.

Vai jums toreiz bija kāds padomdevējs, kurā ieklausījāties?

Pēteris  – Man bija vecāki, ar kuriem varēju runāt. Būtu es toreiz bijis mazliet gudrāks, būtu varējis vairāk runāt.  Kad sāku mācīties angļu valodu, viens no veidiem, kā to uzlabot, bija sākt lasīt angļu valodā. Es lašiju Džeimsa Dobsona grāmatu par laulību. Viņam ir ļoti viegli uztverama angļu valoda. Un tādā veidā es gan mācījos valodu, gan ieguvu noderīgus padomus dažādām situācijām. Man sakrājās tāda kā bāzes informācija. Protams, arī tas, ko tu lasi Bībelē, dod tev kaut kādu bagāžu. Tā tevī veido to kompasu, pēc kura vadīties.

Pēteri, kā tu kā mācītājs raugies uz to, vai mēs esam lemti viens otram vai mēs atrodam tomēr viens otru?

Pēteris  –  Es domāju, ka ir nedaudz no abiem. Tad, kad atrodam viens otru un atskatāmies vēlāk uz to, mēs saskatām kaut kādus pagrieziena punktus, kur varēja būt savādāk. Un tad mēs domājam, ka tā bija kāda īpaša Dieva vadība. Es kategoriski noraidu domu, ka esam kā divas ābolu pusītes. Jo, ja tev ir paredzēta šī pusīte un tu viņu tomēr neatrodi un nesalīmējies kopā, bet kaut kādu iemeslu dēļ to izdari ar citu pusīti, vai tad sabruks uzreiz viss universums? Un tad ko? Vai viena mana izvēle būs visu visumu sagrāvusi? Es domāju, ka cilvēka temperamenta, rakstura un pieredzes dēļ, katram atbilst kaut kāds personības tipu koridors. Un tajā ir tie, ar ko cilvēks labi jūtas.  Es nedomāju, ka esam kaut kādā veidā nolemti, daudz kas, kā redzu ir atkarīgs no cilvēka paša lēmumiem un attieksmes.

Baiba – Kristīgas meitenes, es zinu, mēdz daudz lūgt Dievu par šo jautājumu. Ticu, ka apkārt viņām arī citi lūdz, tie varbūt vecāki vai tie, kas abus pazīst. Tajā šī buķete arī saiet kā Dieva vadība. Tas tad arī var aizvest līdz lēmumam – būt gataviem laulībai.

Pēteris  – Es arī lūdzu Dievu. Man bija četras lietas, ko Dievam teicu, ka vēlos. Kad atbraucu no mācībām, paskatījos uz Baibu un sapratu, ka baigi izskatās pēc tā, ko Dievam biju lūdzis. Es domāju, ka tu vari Dievu lūgt, bet tev vajag, lai arī tev pašam atverās acis.

Un tomēr, kādēļ laulība un kādēļ nevar vienkārši turpināt draudzēties?

Baiba – Mēs abi augām kristīgā ģimenē. Pirms divdesmit gadiem bija laiks, kad pat iedomāties nevarējām, ka ir citas attiecību formas. Īpaši kristiešiem nebija šaubu, par to, ka laulības ir tas, ko Dievs ir paredzējis. Ka ir tā, ka cilvēki veido ģimeni, dod solījumu viens otrtam un Dievam un laulājas. Mūsdienās tas arvien vairāk tiek apšaubīts un izvēlētas citas formas ar mazāku atbildības apjomu tajās. Tas ir tas, ko cilvēki sauc par kopdzīvi un partnerattiecībām.

Pēteris – Cilvēka uztvere mainās. Cilvēkos ir kaut kāds vēstures snobisms. Tā ir doma, ka tas, kas ir mūsdienīgs, tas ir daudz pārāks par to, kas bija kādreiz. Paskatāmies, kas bija pirms gadiem 200 vai 300. Toreiz vecāki varēja savā starpā sarunāt, lai viņu bērni precās. Mums tagad liekās, ka tas bija nu tāds barbarisms.Tad nāca laiks, kurā atļāva – nu lai paši iemīlas un lai paši lemj. Tagad atnācis etaps, ka mums vajag papriekšu pamēģināt. Izmēģināt vienu, otru, trešo. Reizēm beigās vairs nesaproti, kas tad tur ir? Vai tas ir nesis kaut kādus uzlabojumus? Cilvēki reizēm domā, ka var bezgalīgi kaut ko uzlabot, bet nav jau tik vienkārši. Kāpēc laulība un ne tikai tā vienkārši padzīvot kopā? Pie manis kā pie mācītāja ir atnākuši pāri, kas dzīvo kopā vairākus gadus un tad saka, ka grib laulāties. Mēs tad visi runājam, un tur notiek darbs un gatavošanās process. Daudzkārt šie pāri pēc tam atnāk un saka: “Mācītāj, mēs nedomājām, ka kaut kas mainīsies. Kā tas ir iespējams, ka viss tā mainījās pēc kāzām?  Un es arī atceros, ka tad, kad gāju pie altāra, biju “es” un bija “Baiba”. Nebija tāds “mēs”. Kad devu solījumu, uzdevu sev jautājumu, kā es pēc tā došanas, piespiedīšu sevi domāt kategorijā “mēs”?  Bet tas notika!

Viena doma, ko saku pāriem, ir no vācu luterāņu mācītāja Bonhēfera. Viņš teicis – “savā mīlestībā jūs redzat tikai un vienīgi sava paša laimes debesis, bet laulībā jūs esat nolikti postenī ar atbildību pret cilvēci un Dievu. Jūsu milestība ir privāta lieta, bet laulība ir kas vairāk par privātu lietu. Tā ir statuss. Mīlestība ir no cilvēkiem, bet laulība no Dieva.”

Arī mums ar Baibu ir bijuši kāpumi un kritumi. Mums pat ir bijušas krīzes. Bet šis ir tas, kas mūs ir vedis cauri! Laulība iedod to kontekstu mīlestībai, kurā pastāvēt. Ja nav šī saturošā un aizsargājošā rāmja, tad mīlestībai ir grūtāk izpausties. Grūti ir arī tad, ja cilvēkam nav šī izpratne par laulību kopā ar evaņģēlija izpratni. Kas ir evaņģēlijs? Tas ir par to, ka saņemam, ko neesam pelnījuši. Jēzus dod mums žēlastību un glābšanu, kaut gan neesam to pelnījuši. Sekulāram cilvēkam ieejot laulībā bieži ir doma – “kā tu man, tā es tev”. Sanāk tāds līgums! Ja tu man labi, tad es tev arī labi. Tajā neizbēgami rodas kādā brīdī vilšanās sajūta un tad viens otram sāk dot arvien mazāk. Tā ir kā spirāle, kas sāk iet uz leju, tur nav iespējams iet uz augšu. Vienīgais veids, lai ietu uz augšu spirālē, ir dzīvot pēc evaņģēlija. Tajā tu otram dod to, ko viņš varbūt nemaz nav pelnījis. Un tas dod iespēju noturēt mīlestību mūža garumā!

Pilnu interviju skaties Youtube vai klausies Anchor.fm