Šoreiz par mums, meitenēm 😊 Aizņēmos šo nosaukumu no kāda interneta dzīlēs atrasta raksta, ko nejauši izlasīju. Ļoti iepatikās. Pāris tajā atrastās domas man lika domāt. Kā gan citādāk mēs varam noraksturot kādu agrāk labo ieradumu maiņu? Piemēram, agrāk sportojām vairāk vai mājās gatavojām desertus, bet tad kaut kas mainījās, mēs to pārtraucām darīt. Kad par to runājam, tad mazliet ar nožēlu, bet visai atklāti mēdzam otram teikt – nu jā, esmu slinka palikusi šajā lietā.

Vai ir bijis tā, ka mums, sievām, agrāk nebija nekādu grūtību pārtraukt iesākto un steigties sagaidīt vīru, kad tas pārnāca mājās? Burtiski iepauzējām visu, sagaidījām, samīļojām, iedevām buču. Vai kādai no mums šis ieradums ir mainījies uz vienkārši pakliegtu: “Tu mājās? Čau!” Zinu, ka ir sievas (un viņas iedvesmo!), kas zinot, ka drīz vīrs būs mājās, mēdz uzlikt vieglu grimu, pārģērbties, ja nu gadījumā diena paskrējusi mājas drēbēs un saķemmēt matus. Zinu, ka ir sievas, kas mēdz tagad atraukt – ak, esmu galīgi palaidusies, es šitā vairāk nedaru. Arī es pati šiem posmiem esmu gājusi cauri.

Otrajā fāzē, kur sanācis ir “palaisties un palikt nolaidīgākai” par attaisnojumu esmu devusi – grūtniecību, bērna piedzimšanu, negulētās naktis un miegainās dienas. Tomēr vienā brīdī aptvēru, ka tieši tāpat kā nav labi palikt slinkam ieradumā paēst, atrasties svaigā gaisā, nodarboties ar savu hobiju, arī šī attiecībām būtiskā daļa nav mazsvarīga.

Neielaižam slinko attieksmi pret savu laulāto, pat ja esam viens pie otra ļoti pieraduši, pat ja aiz muguras ir 5, 10 vai 20 laulības gadi. Patiesībā caur slinkumu ne maizīte pati uzcepsies, ne darbs pats darīs sevi, ne arī attiecības plauks vai būs laimīgas. Nebūsim slinkas pret sevi, pret to, kā ģērbjamies, izskatāmies un pret to, kā izturamies pret laulāto. Neatmetīsim labos ieradumus no laika, kad īpaši piedomājām, kā runāt, kā paust mīlestību vai rūpes ģimenē. Brīdī, kad kaut ko sākam uztvert par pašsaprotamu, mēs to ātri varam atstāt novārtā un burtiski sākt slinkot (to vairāk nedarīt).

Lai atgrieztos pie sākotnēji vērtīgajiem ieradumiem, kas otram lika justies īpaši un novērtētam, ir vienkārši jāsāk atkal darīt. Mēs katra zinām savu laulību, dienas ritmu un to, kas vīram liktu justies labi, gaidītam un novērtētam. Mēs vislabāk zinām savus apstākļus un iespējas. Nolikt malā “visu iesākto un visas savas rūpes”, lai veltītu uzmanību vīram, lai uztaisītu viņa mīļāko dzērienu, našķi vai ko citu – tā ir izvēle un lēmums atsākt to darīt. Nemeklēsim attaisnojumus, bet pateiksim sev – “pietiek slinkot!”