Nekustamo īpašumu speciāliste Līga pirms vairāk nekā desmit gadiem bija palikusi viena pēc šķirtas laulības un ar mazu meitiņu uz rokām. Apjukums, sāpes un neticība nākotnei. Tomēr tajā vieta un nozīmīga loma atradās uzņēmējam Gatim Rūtiņam. Šobrīd Rūtiņu ģimene audzina 3 bērnus, ir tikuši pāri milzu finansiālai krīzei un ir gatavi dalīties savā stāstā. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi, aizsākot 12 sarunu ciklu, kur būs atklātas laulāto pāru pieredzes par piedzīvotajām krīzēm laulībā un atrastajiem risinājumiem. 

Rihards: Līga, tev šī ir otrā laulība, un Gatim, apprecoties bija jāuzņemas atbildība ne tikai par tevi kā sievu, bet arī par tavu meitu no iepriekšējām attiecībām. Es esmu sastapis vīriešus, kuri, iesaistoties attiecībās konkrēti pasaka – nē, bērns no iepriekšējām attiecībām – tā ir sarkanā līnija. Jautājums tev, Gati, vai tas tev raisīja kādas pārdomas?  

Gatis: Tā atbilde ir vienkārša, jo man Līga riktīgi patika. Tad, kad tev cilvēks ļoti patīk, tad viss pārējais ir mazsvarīgs. Un tā arī ir mana atbilde Tev un visiem pārējiem, kas, varbūt, uztraucas, kā ir sadzīvot ar sievietes meitu no pirmajām attiecībām – ir OK! Tiešām ir OK un mums ir riktīgi paveicies, mums ir ļoti labas attiecības ar Emīliju. Un tiešām, es nevienā brīdī neesmu nožēlojis, ka es izvēlējos šo ceļu.

Ko Tu pateici Līgai, ka viņa Tev noticēja?

Es pat nezinu. Tas laikam Līgai jājautā, ko es pateicu, ka viņa noticēja.

Līga: Gatis neteica. Viņš rīkojās. Tā bija atšķirība. Jā, tās nebija manas pirmās attiecības. Un ir atšķirība, vai tu piedzīvo to, ka kāds tikai runā par to, ka tu patīc vai arī rīkojas. Sievietēm ir ļoti svarīgi redzēt rīcību no vīrieša, nevis tikai to, ka viņš skaisti runā. Gatis bija ļoti neatlaidīgs. Es neslēpšu, ka mēs satikāmies tad, kad es biju, var teikt, dzīves zemākajā emocionālajā punktā. Mana meitiņa bija maza. Es biju izšķīrusies no pirmās laulības. Sirds bija salauzta un es pati – nelaimīga. Tas ir brīdis, kad tu arī tīri sievišķīgi jūties kā tāds izbrāķēts variants, ka tu esi tāds brāķis dzīvē. Mēs katra sapņojam to balto kleitu uzvilkt tikai vienu reizi un uz visiem laikiem. Manā dzimtā, diemžēl, nav stāstu, kur būtu ilga, laimīga laulība diviem cilvēkiem uz visu mūžu. Es kaut kā biju iedomājusies, ka būšu tā pirmā, kas to izdarīs mūsu dzimtā, un tad, kad man tas neizdevās, vilšanās bija dubultliela. Pirmkārt, pašai par sevi, otrām kārtām, man likās, ka es visu dzimtu esmu pievīlusi, jo arī man tas neizdevās. Tai brīdī es pat diezgan atklāti laikam Gatim teicu – tev mani nevajag! Es tā arī teicu – es esmu šķīrusies, man ir meitiņa, tev laulība nav bijusi, bērni nav bijuši, tev manis nevajag…

Viktorija: Tu sevi pilnībā nesaredzēji kā kādu vērtību?

Es vispār tai brīdī mēģināju sevi salikt pa gabaliņiem kopā. Man patika Gata atbilde, kad viņš tā diezgan skarbi un vīrišķīgi man pateica – varbūt es pats zinu, ko man vajag?! Tad man likās- ā, OK, viņam ir viedoklis! Tie toreiz bija visādi, tādi mazi uzmanības apliecinājumi, jo sākumā tiešām es biju ļoti noraidoša. Viņš leca pāri žogam, tīrīja man sniegu. Tajā gadā bija milzīgs sniegs. Emīlijai bija divi ar pusi gadi un kad viņa gāja pa taciņu, sniegs abās pusēs bija tik augsts, ka viņu nevarēja redzēt no malas. Es atnācu mājās un atkal man tīrs placītis un es sapratu, kurš to ir izdarījis. Vai, piemēram, no rīta braucot, vedot Emīliju uz dārziņu, es braucu pa savu celiņu un ceļa galā stāv Gatis pretējā virzienā un pasniedz man kafiju un maizītes, jo viņš zin, ka es no rīta nepaspēju brokastis paēst. Tie bija tādi mazie mirkļi, kas man lika jautāt – kas tu esi?

Gatis tev parādīja, ka viņš ne tikai kā vīrietis runā, bet arī dara, tomēr tu tajā procesā viņu mēģināji pārliecināt, ka tu viņam neesi vajadzīga?

Jā!

Un viņš to apgāza ar savu stingrību un neatlaidību? Vai var teikt, ka viņš tev dzinās pakaļ ar šo neatlaidību?

Viņš tādā rūpju veidā dzinās man pakaļ. Tieši aiz tās neatlaidības bija tā sajūta, ka, tiešām, es laikam viņam patīku, viņam tiešām mani vajag, viņam MANI vajag. Es varu būt Dievam pateicīga, ka viņš sūtīja Gati man tajā bēdīgajā brīdī, jo tas man palīdzēja atgūt pašapziņu un atgūt ticību tam, ka es ar visu savu pieredzi tomēr esmu vērtība.

Vai tajā brīdi, kad Tev juka un bruka attiecības, nenāca prātā domas, ka, varbūt, tu nekad vairāk neapprecēsies otro reizi?

Visādas domas nāca, jo tas bija tāds izmisums un tas bija tiešām ļoti, ļoti grūts laiks. Tagad ir pagājuši desmit gadi, kopš mēs esam precējušies. Un tikai ar laiku tu saproti, kāpēc kaut kādas lietas tavā dzīvē notiek. Mums arī šobrīd ir ļoti labas attiecības ar Emīlijas tēti un viņa ģimeni. Viņš arī ir otrreiz precējies. Atceros, ka vienā brīdī, kad Emīlija laikam neklausīja vai nedarīja kā vajadzēja, Gatis man jautāja, ko Tu gribi, kā lai es tagad rīkojos? Man bija ļoti skaidra atbilde. Es teicu – rīkojies tā, kā tu rīkotos, ja viņa patiešām būtu tava meita, jo es tieši tā arī gribēju.

Tātad jums ar Emīlijas tēti, kas ir Līgas bijušais vīrs, ir labas attiecības. Kā tas strādā? Es pats esmu uzaudzis šādā Emīlijas vietā, tur pieaugušo starpā redzēju pavisam citas attiecības bez šādas sadarbības. Tas, ko stāstāt, pārsteidza mani pozitīvā nozīmē. Kā Tev, Gati, kā vīrietim izdevās ar viņu vienoties par šīm robežām?

Tās robežas laika gaitā izkristalizējās, jo patiesībā jau vajag tikai dažas lietas, lai tas viss nostrādātu. Vajag dažus normālus cilvēkus, un mēs visi trīs šajā gadījumā bijām normāli. Vajag piedot viens otram un vajag pieņemt. Neviens jau nav bez grēka un neviens nav pasaulē tāds, kurš nav kļūdījies. Mēs jau gadiem varam normāli sēdēt pie viena galda un svinēt Emīlijai dzimšanas dienas, vārda dienas un citus svētkus. Vienkārši vajag normālus cilvēkus tanī visā.

Izklausās, ka neizkāvāties pa ceļam nekur?

Mēs neizkāvāmies. Mums vienu reizi gan bija tāda, varbūt, stiprāka vārdu pārmaiņa. Viņš teica – paej maliņā, es teicu – es neiešu maliņā. Un viss! Tāda ir īsā versija, toreiz ar to arī viss tika noskaidrots.

Tas bija jautājumā par meitas audzināšanu?

Nē, tas bija tad, kad viņš gribēja atgriezties, nākt atpakaļ blakus Līgai. Es teicu – nē, jo es te esmu! Mēs bijām tiko sākuši draudzēties. Tas bija pirmajās nedēļās.

Vai tu ticēji tam, ka Līga ātri no tā salauztā trauka, kādu tu viņu iepazini, kad to kafiju nesi, ātri atplauks? Vai Tu to redzēji, ka tas acīmredzami notiek ar tevi esot kopā?

Man tas bija svarīgi, bet es vienkārši darīju savu darbu. Man tā meitene patika un es darīju to, ko tajā brīdī uzskatīju par vajadzīgu – nesu kafiju, tīrīju sniegu, rūpējos par Emīliju, kā es mācēju, cik es varēju un tā arī tā sniega bumba sāka lēnām velties. Vai viņai bija viegli atvērties, es nezinu, bet ceru, ka bija, redzot to, kā es rūpējos. Tas bija vienkārši no tīras sirds.

Reiz dzirdējām frāzi, ka sievietei daudz labāk ir pašpietiekams vīrietis, jo tad viņam ir sievietei ko dot. Tieši Gatis izklausās tajā dzīves posmā kā gana pašpietiekams un ka  nebija nevienam nekas jāpierāda.

Līga: Tu ļoti pareizu niansi esi pamanījis un man tai ir izskaidrojums. Vismaz no tās savas dzīves pieredzes, ko es pati esmu pieredzējusi. Nesaku, ka tas ir simtprocentu gadījumos, bet ir milzīga atšķirība un es to jūtu – vai vīrietis ir audzis destruktīvā ģimenē, kur vecāki ir bijuši šķīrušies, vai audzis ģimenē, kur mamma un tētis ir kopā.

To var tik ļoti just?

Es to sajutu, jo Gatis man bija pirmās attiecības, kurās vīrietim mamma un tētis ir kopā. Un joprojām ir, paldies Dievam! Tas ir kaut kas, ko nevaru racionāli izskaidrot. Vienkārši sāc domāt – kāpēc tam vīrietim vai sievietei kaut kas ir citādāks. Un nevar saprast – kas! Vārdos to nevar noformulēt. Tikai beigās saproti, ka viņam taču ir abi vecāki, un te apliecinās, cik tas patiesībā ir svarīgi. Man mamma ir šķīrusies, manā dzīvē nebija arī šī modeļa, ka tu satiec pirmo, īsto, vienīgo un nodzīvo mūžu laimīgi. Gatī bija šis, ka nevarēju saprast, kas tas tāds ir, ar ko viņš nāk. Es jutu, ka viņš ir citādāks, lai arī sākumā es biju aizdomu pilna. Man bija zudusi uzticība pret pasauli, pret vīriešiem.

Vai tu esi piefiksējusi to mirkli, kad šis aizdomu plīvurs vairs nebija?

Teikšu godīgi, es arī Gatim to nekad vēl neesmu teikusi. Es ļoti spilgti atceros mirkli, kad mēs sēdējām pēc laulību ceremonijas mašīnā un vedēji mūs veda uz ļoti skaistu vietu, uz pikniku mežā. Es atceros, kā es ar sevi iekšēji vēl diskutēju, ka es tik ļoti gribu noticēt, ka daru pareizi. Ne tāpēc, ka viņš mani būtu pievīlis un ne tāpēc, ka es viņam neticētu, bet dēļ savas sāpīgās pieredzes. Man bija tikai viena vēlme, lai tas šoreiz ir citādāk! Pat vēl tajā brīdī, jo tam ir vajadzīgs laiks. Un, protams, ejot gadiem, dažādās situācijās, tad ir spēkā tas teiciens – es tev ticu tik ilgi, kamēr tu man nepierādi pretējo.

Vai tev, Līga, apkārt bija cilvēki, kas atbalstīja šajā lēmumā vai tieši otrādi – nedeva iedrošinājumu?

Bija dažādi. Arī no ļoti tuviem cilvēkiem bija dažādas attieksmes. Tomēr laikam mans “nejaukais” raksturs – kad man kaut ko ļoti gribās un kad kāds saka, ka to nevar, man to gribas vēl vairāk, jo gribas pierādīt pretējo. Tāpēc es darīju to, kas man jādara un kas man likās, ka man jādara. Paldies Dievam, izrādījās pareizi!

Gati, vai arī tu izjuti šo līdz galam neuzticēšanos un aizdomas?

Nē, vairāk bija tāds iekšējs ‘’cepiens’’, kā par viņām abām parūpēties. Tad, kad mēs satikāmies un sākām draudzēties, es biju pliks kā baznīcas žurka. Ko par mums mīl jokot – un ļoti labs joks – Līgai nekad nevarēs pārmest, ka viņa mani apprecēja dēļ naudas. Visu, ko esam sasnieguši, mēs esam sasnieguši kopā un esam darījuši ļoti daudz lietas kopā – mācījušies, studējuši, taisījuši biznesu.

Tas nenozīmē ka, ja es eju ārā darbā un viņa paliek mājās ar bērniem, ka viņai ir mazāka loma. Es vienmēr saku, ka viņas loma un vispār sievietes loma ģimenē ir ļoti svarīga. Jo, ja viņa nevarētu pieskatīt māju un bērnus, parūpēties par mājas lietām, tad es nevarētu iet ārā un cīnīties ar briesmoņiem darba laukā. (Gatis Rūtiņš)

Tas ir bijis tāds komandas darbs. Un, jā, no paša iesākuma, vislielākās šaubas man bija, kā es varēšu tikt galā un parūpēties?

Līga: Un viņš kļuva ne tikai par vīru, bet uzreiz par tēti! Vēl viena lieta, ko es gribu atzīmēt, ka ļoti būtiski manā gadījumā, bija atzīt arī savas kļūdas pašai pret sevi. Tāpēc vārds ‘’attiecības’’ ir daudzskaitlī. Vecais, labais teiciens, ka pagale nedeg viena un tā tas ir, jo mums ir visvieglāk vainot kādu citu. Visvieglāk ir norakstīt kādas lietas uz citu, bet attiecībās mēs esam līdzvainīgi. Neslēpšu, ka attiecību sākumā arī ar Gati, jutu, ka es eju to pašu ceļu, kurš ved ne tur, kur es gribu būt. Man bija vajadzīgs laiks, pirmkārt, atzīt savas kļūdas tajā visā, kāpēc tā ir noticis, uzņemties atbildību un pateikt, jā, es arī esmu pie kaut kā vainīga. Tad saprast, ko es varu darīt citādāk, lai rezultāts būtu cits. Tāpēc ka vienā brīdī jutām, ka tas tūlīt sāks iet tajā pašā manā vecajā virzienā. Viena no lietām, kas mūsu gadījumā bija –  es kādā mērā biju iemācīta būt ļoti pašpietiekama un būt ļoti stipra. Mana mamma ir stipra, jo ir viena rūpējusies par saviem bērniem – mani un brāli.

Es redzēju to modeli, ka sieviete var visu. Viņa dara visu un viņa var visu.  Man likās, ka tas ir tas modelis, kā vispār jābūt. Mans raksturs bija tāds, ka es tagad uzlocīšu piedurknes, tu paej malā un es visu nokārtošu. Patiesībā Gatis man ļoti mācīja sievišķību. Man viņa bija jāmācās priekš sevis tādā ļoti sāpīgā veidā, es pat no diezgan labas karjeras aizgāju. (Līga Rūtiņa)

Es sapratu, ka savādāk tas nestrādās un tur nekas nesanāks. Es nemācēju atdot to atbildību vīrietim, kas viņam pieder un pienākas.

Vai to var iemācīties?

Jā, bet ļoti jāstrādā pie tā.

Pastāsti vairāk, ko nozīmē – aizgāji no karjeras tāpēc, ka vīrs mācīja Tev sievišķību…

Kā jau Gatis pieminēja, kad mēs satikāmies, viņš veidoja savu uzņēmumu, bet visi sākumi ir mazi. Es īsi pēc mūsu satikšanās dabūju ļoti labu darba piedāvājumu starptautiskā kompānijā – ar visiem bonusiem, labu algu. Pienesums ģimenei no manas puses bija stipri lielāks un m mūsu gadījumā tas radīja kaut kādus nevajadzīgus konfliktus. Gatis jutās, ka viņam ir jākonkurē ar mani, viņš tajā jutās mazāk vīrišķīgs, ka nevar tik daudz ienest, kā tajā brīdī es varēju. To arī mācījāmies un patiesībā, kopš mēs esam sākuši attiecības, mēs visu laiku mācamies. Tās ir tādas lietas, ko mēs saprotam tā – šo man ģimenē un nekur skolā nav iemācījuši, bet vajag to apgūt. Un tad es eju un meklēju, kur mēs to varam apgūt. Tieši tāpat mani pārsteidza, ka arī Gatis bija gatavs visu laiku mācīties.  Nu jau tā ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa – mācīties un pilnveidoties. Un jā, mēs ļoti daudz lietas mācījāmies arī par laulību un attiecībām, par finansēm, par bērnu audzināšanu. Visas dzīves jomas, kuras patiesībā vajadzētu mācīt skolā, mēs mācījāmies pēc tam kaut kur, kur varējām šo informāciju atrast.

Mūsdienās stereotips par pakļaušanos vīrietim ir tāds, ka sievietei  jāpiedzīvo bez maz vai manipulācija vai kāda verbāla, fiziska piespiešana no vīra puses, bet Līga stāsta, ka izvēlējās to saredzēt un mācīties pati…

Gatis: Pirmkārt, viņai pašai bija tā vēlme mainīties, jo bija skaidrs, ka vecais ceļš neaizveda tur, kur gribētos. Līga bija sākusi mācīties, savukārt, es sapratu, ka man kā vīrietim ir jāspēj parūpēties par to, lai ledusskapis ir pilns, lai mums ir kur dzīvot un lai mums ir forši pavadīts brīvais laiks.

Patiesībā, trīs pamata lietas, kas vīrietim ir jāizdara, ir – parūpēties par ģimeni, par jumtu virs galvas un par izklaidi un atpūtu. Kaut kā gadu gaitā mums tas veiksmīgi ir attīstījies. Skaidrs, ka sākumā mums bija kaut kādi klupieni un strīdi un nesaprašanās – sauksim lietas īstajos vārdos.  Skaidrs, ka ne jau pirmajā dienā, kad Līga aizgāja no labi apmaksāta darba, mums bija pilns konts ar naudu un mēs varējām dzīvot, kā mēs gribam. (Gatis Rūtiņš)

Līga: Pirmkārt, sākums bija tāds, ka Gatis mēģina uzsākt uzņēmējdarbību, kura ir pašos sākumos un nav lieli ienākumi. Es esmu ar sāpīgu dzīves pieredzi, kur atkal es nesaprotu, ko man darīt. Es zinu, ka es negribu vēlreiz tāpat, bet nesaprotu, kā darīt savādāk. Turklāt, mums abiem bija ļoti daudz dažāda veida parādu – kredīti un viskautkas. Mums bija tik slikti, cik vien slikti varēja būt!  Tas brīžiem bija pat nežēlīgs darbs, vienam otru pavilkt un teikt, davai, izturam! Meklējam vēl ceļu, kā ko izdarīt labāk. Patiesībā šobrīd jūs mūs satiekat mūsu attiecību skaistākajā laikā, kad ar attieksmi un darbu esam sakārtojuši daudz jomu savā dzīvē.

Ja kāds pāris šobrīd sevi saskata līdzīgā posmā, kādā jūs bijāt, uz ko tam atsperties, lai spertu nākamo soli ārā no krīzes?

Ir tāds teiciens – cilvēkam ir divas dzīves. Tā otrā sāksies tad, kad tu sapratīsi, ka tu negribi vairs pirmo dzīvi. Mēs bijām tiešām zemākajā punktā, jo mums bija desmitiem tūkstošu eiro parādi.

Mums bija divi mazi bērni un desmitiem tūkstošu parādi! Solīti pa solītim mēs pieņēmām, ka – viss, veco dzīvi vairs negribam! Tas notika solīti pa solītim un tas tiešām nebija viegli, bet bija vērts iziet cauri, lai nonāktu šobrīd šeit un tagad! (Gatis Rūtiņš)

Jūsu pieminētās parādsaistības bija jūsu kopīgie parādi vai kādam no jums  konkrēti?

Tie bija kopīgi parādi. Kā mēdz teikt – mēs abi labi satikāmies! Gatim kā topošam uzņēmējam bija vairāk, tie bija gan patēriņa kredīti, studiju kredīti, studentu kredīti, overdrafts, hipotekārie kredīti, parādi vecākiem, parādi par veco dzīvokli, kurā jau gadiem ilgi nedzīvoja.

Līga: Ļoti ilgi negribējām skaitīt, cik tas ir, saliekot kopā. Ļoti ilgi.

Pat nezinājāt summu?

Pat negribējām zināt. Un tad vienās mācībās mums lika to izdarīt, un pat tad negribējām, bet tomēr izdarījām un saskaitījām. Tad bija izmisums. Man likās – viss! Mēs nomirsim ar to summu un atstāsim mūsu bērniem parādus. Un tikai tad sapratām, nē, darām visu iespējamo, lai tā nebūtu. Un šodien varam teikt, ka mēs piecarpus gadu laikā atdevām simts divdesmit tūkstošu eiro parādu! Mums mācībās iedeva konkrētu instrukcija, kā to var izdarīt. Mēs to ļoti centāmies ievērot. Protams, nebijām izcilnieki, un mēs kāpām, kritām, cēlāmies, atkal gājām, bet tas ir izdarāms. Man pat šobrīd to summu izrunājot, tā liekas “abnormāla”. Es toreiz nedomāju, ka tas atrisināsies mūsu dzīves laikā, bet, paldies Dievam, tas notika. To arī mācām saviem bērniem tagad, ka, ja grib, tad var!

Kas ir jādara, kad to “bubuli” sastop un ir uzrakstīts lielais cipars? Ar ko sākt, lai nonāktu tajā punktā, kurā šobrīd esat jūs?

Gatis: Manuprāt, viena vienīga svarīga lieta. Tā saistās arī ar visām pārējām ar laulību saistītām dzīves jomām. Ir  jābūt uz viena viļņa, kad viss, mēs gribam ar šito bubuli tikt galā. Nav svarīgi, vai tas ir tikt galā ar parādiem, vai izaudzināt veiksmīgus bērnus, bet, lai viss notiek uz viena viļņa, proti, lai tas ir abiem svarīgi un lai to grib abi izdarīt.  Viens vilnis ir mūsu panākumu atslēga.

Vienprātība ir milzīgi svarīga. Nav jau tā, ka mums domas neatšķiras. Atšķiras un pat bieži, bet svarīgi ir mācēt atrast kompromisu. Esmu sapratusi, ka tas, kas laulībā strādā, ir – spēja kaut kādā brīdī piekāpties, būt elastīgam un būt ar humoru. Man liekas, tās ir lietas, bez kurām nevar būt laimīga laulība. (Līga Rūtiņa)

Un tad var mēģināt nodzīvot arī četrdesmit, piecdesmit  un vairāk gadus.

Gatis: Pilnīgi noteikti!

Līga: Ir vēl viena svarīga lietu, ko mums noteikti vajag pateikt un tā ir par randiņiem. Mēs to darām un regulāri.

Arī ar trīs bērniem to var izdarīt?

Līga: Jā, arī tad, kad bija bebīši. Mēs paņēmām mazāko līdz. Un, kā es mēdzu teikt- Dievs ļoti svētī randiņus. Viņš sakārto, ka viss nokārtojas un tas randiņš ir foršs. Tikai vajag apņēmību. Un obligāti vajag ierakstīt kalendārā. Mums ir tā – randiņš beidzas, mēs atveram kalendāru un skatāmies, kad ir nākošais?  Citi cilvēki nedrīkst neapmeklēt darbā sapulci, bet citreiz cilvēki savu privāto dzīvi tā pabīda pa labi, pa kreisi. Ā, man randiņš, nu es sarunāšu ar vīru citā reizē. Nē! Tā kā sarkanais datums kalendārā, tieši tāpat ir randiņš.

Paldies, ka jūs to sakāt un atzīmējat! Turpiniet to darīt un rādīt labo piemēru! Lai laimi izdodas atrast krīzēs un ielejās, palikt kopā un atrast laimi arī  dzīves izaicinājumos.

Paldies Ilgai Bēmei par līdzdalību materiāla sagatavošanā.