Video – LAULĪBA

Apprecēties var radoši un pat par 14 eiro!

Rihards — Mon, 29 Apr 2024 11:30:08 +0000

APPRECĒTIES VAR RADOŠI UN PAT PAR 14 EIRO!

Kuras ir īstās kāzas – tās, kuras noslēdz baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā (jeb zagsā)? Šādu jautājumu uzdevām luterāņu mācītājam Robertam Otomeram. Viņš skaidro, ka īstās kāzas var būt abās pieminētajās vietās. “Luters bija gatavs savā laikā laulības nodot pat pilnībā valsts pārziņā. Dieva priekšā vīrs un sieva ir gan tie, kas precas baznīcā, gan zagsā. Vienīgā atšķirība starp baznīcu un zagsu ir tā, ka baznīcā cilvēki vēlās arī Dieva svētību un aizlūgšanu, bet zagsā cilvēkiem visbiežāk tas nav svarīgi. Tomēr arī tiem, kas reiz apprecējušies zagsā, nākot pie ticības, vienmēr ir iespēja lūgt pēc Dieva svētības, dodoties uz baznīcu savu laulību iesvētīt,” norāda mācītājs.

Kāzām jābūt klātienē, ne virtuāli

Jautājām arī, ko mācītājs domā par dažviet pasaulē popularitāti ieguvušo kāzu formātu – virtuālajām kāzām. Roberts saka godīgi, ka nevar iztēloties, kā pirms 18 gadiem, kad pats laulājās, būtu varējis apsvērt domu par precēšanos attālināti vai ka kāds no viņa bērniem šodien gribētu teikt “jā” vārdu šādā veidā…

”Diez kāda varētu būt motivācija precēties virtuāli? Cilvēki taču precas, lai būtu kopā, ilgojās būt kopā, un precas, lai kopā baudītu arī laulības gultas priekus. Vai tiešām tie, kas grib precēties virtuāli, negrib būt kopā fiziski, bet tikai virtuāli? Kad es precējos, man ļoti gribējās būt kopā ar savu nākamo sievu un turklāt to nosvinēt kopā ar ģimeni un draugiem. Es negribētu neko no tā darīt virtuāli,” atzīst luterāņu mācītājs, pieļaujot domu, ka pārus domāt par precēšanos virtuāli varētu mudināt lielā dzīves dārdzība…

Viņaprāt, kāzām klātienē ir liels spēks un nozīme. Pirmkārt, kāzas norāda uz abu pieaugušo cilvēku nopietnību. “Tas neizklausās nopietni, ja pāris grib sarakstīties attālināti. Turklāt klātienē ir iespēja svinēt un priecāties kopā ar dzīves svarīgākajiem cilvēkiem. Laulībās ir liels prieks par to, ka divi cilvēki viens otru ir atraduši un grib kopā pavadīt mūžu, veidot ģimeni, lūk, tieši tas ir jāsvin,” norāda mācītājs, sakot, ka laulības ir nopietna liecība arī visiem tuviniekiem, vecākiem, brāļiem un māsām, ka attiecības ir nopietnas.

“Zinu gadījumus, kur vecāki grauž savas meitas dzīvesbiedru, ar ko viņa nav precējusies, un viņi tā arī saka: viņi abi nav precējušies, un tas nav nopietni, mūsu meitai tas vīrietis neder… Bet kad apprecas, tad radinieku attieksme uzreiz mainās.”

Kad esi pārliecināts, ilgi nedomā

Par vienu no virtuālo kāzu minētajiem “ieguvumiem” – ka tās ir finansiāli lētākas, R.Otomers saka: “Neviens jau nav teicis, ka kāzas obligāti jātaisa dārgas un ar lielu ballīti. Vienmēr viss jāskatās pēc pašu iespējām un vēlmēm. Patiesībā pašas lētākās kāzas var noorganizēt pa 14 eiro! Jo tieši tā ir summa, kas ir valsts obligātā nodeva par kāzām, un viss pārējais ir izvēles lieta. Var iztikt gan bez daudziem viesiem, gan ballītes, gan pat īpašām kāzu drēbēm, vienkārši apģērbjoties skaistākajās drēbēs, kas skapī ir. Var pat iztikt bez zelta gredzeniem, tos aizvietojot ar ko citu,” radoši aicina domāt mācītājs. Viņš arī iedrošina jaunos pārus par kāzām domāt pēc iespējas ātrāk, negaidot lielus izveidotos nākotnes uzkrājumus.

“Manuprāt, labākais ir precēties pēc iespējas ātrāk, kad ir skaidrs, ka gribēsies ar otru cilvēku pavadīt kopā mūžu. Tad var rīkot tik lielas svinības, cik rocība tajā brīdī atļauj, neņemot nekādus kredītus.”

Roberts ar savu sievu Agritu apprecoties, sarīkojuši palielas, tomēr ne pārlieku dārgas kāzas. “Mums tās bija pusgadu pēc pirmā randiņa un bez nekādiem kredītiem. Mūsu kāzas iesākās lauku baznīcā, kas atradās manas sievas dzimtajā ciematā, un mielasts turpinājās vietējās skolas ēdnīcā, kas bija izpušķota ar meijām. Tā mēs pa lētām naudām kopā ar vecāku atbalstu varējām sapulcināt ap 60 tuvāko cilvēku. Bija ļoti mīļi un jautri,” atceras Roberts, kurš ar Agritu tieši pēc mēneša svinēs jau 18. kāzu jubileju un to darīs kopā ar saviem 9 bērniem!

VISI MATERIĀLI

Kā kļūt par autoritāti savam bērnam?

Rihards — Sat, 04 Nov 2023 07:58:00 +0000

KĀ KĻŪT PAR AUTORITĀTI SAVAM BĒRNAM?

Atbildi sniedz sertificēta Sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste, sertificēta supervizore, sertificēta Theraplay praktiķe Kristīne Maže. Sarunā par Kravaļu pāra laulības pieredzi speciālistes atbildi var noskatīties 51:20 minūtē.

Atbalsta un kontroles līdzās pastāvēšana

Speciāliste vispirms norāda uz to, ka vecāku konstatētā bērna runāšana pretī, kliegšana un pavēlēšana, skriešana prom noteikti nav radusies vienā dienā. “Tā ir veidojusies jau kādu laiku, un, iespējams, tas kaut ko parāda par jūsu attieksmi pret šiem diviem lielajiem pretpoliem – atbalstu un kontroli bērnu audzināšanā,” tā K.Maže. Viņa skaidro, ka katrs atsaucās bērnu audzināšanā, izejot no savas dzīves pieredzes, un tiem vecākiem, kuri paši piedzīvojuši pārmēŗīgu kontroli vai arī vienaldzību no savu vecāku puses, ir grūtāk novilkt skaidras robežas. Viena problēma var būt tajā, ka vecāki nezina, kā to izdarīt un otra, ka pat negribas robežas savam bērnam noteikt, ja paša personīgajā pieredzē tās ir piedzīvotas kā pārāk skarbas vai pat vardarbīgas.

Kopumā šis var ievest vecākus diezgan lielā bezpalīdzībā, ka “bērnam ir atļauts viss un ka bērns var darīt, kā vēlās. Un jo lielāks bērniņš augs, jo grūtāk ar to klāsies.”

“Ar atbalstu vien nepietiek, jo, lai cik mēs būtu atbalstoši un mīloši, ir vajadzīgas arī robežas. Ir vajadzīgas šīs abas lietas – gan atbalsts, ar kuru paužu, ka man rūp mans bērns un ka es to savam bērnam parādu dažādos veidos, gan kontrole, ka es nospraužu skaidras un drošas robežas. Un tikai tad, ja es esmu atbalstošs un arī kontrolējošs vecāks, es varu kļūt par sava bērna autoritāti,” skaidro speciāliste.

Autoritāte nostiprinās caur kontaktu

Kā tad veidojas šī autoritāte? K.Maže norāda, ka sākumā tas ir kontakts, un tas veidojas jau no bērniņa piedzimšanas brīža. “Noteikti pamanījāt, ka tad, kad jūsu bērniņš piedzima, viņš bija gatavs kontaktēties, viņš skatījās apkārt, viņa rociņa bija gatava satvert jūsu pirkstu, jūsu bērniņš bija gatavs atsaukties kontaktam. Arī mēs kā vecāki cenšamies atsaukties sava bērna vajadzībām tad, kad tās tiek komunicētas. Tad, kad jūsu bērniņš raudāja tajos visdažādākajos veidos, droši vien nebija sākumā viegli uzminēt, vai šī ir izsalkuma raudāšana vai garlaicības raudāšana, vai vēdersāpju vai varbūt noguruma un “nespēju aizmigt” raudāšana,” stāsta K.Maže.

Tomēr pietiekami bieži atsaucoties sava bērniņa šai vajadzībai, ko viņš cenšās komunicēt, vecāks kļūst par sava bērna autoritāti. Speciāliste norāda, ka tikai pēc tam mēs varam nospraust kādas robežas un bērniņš tās ievēro, jo esam kļuvuši par viņa autoritāti. K.Maže bilst – “Arī vēlāk, kad esat sava bērna autoritāte, ir svarīgi paturēt prātā, ka kontaktu ir jāuztur visu mūžu.”

Ko tad nozīmē šis kontakts?

“Kontakts nozīmē – pamanīt, redzēt, sajust un sadzirdēt savu bērnu ne tikai tad, kad bērniņš neklausa, bet tas nozīmē arī iepazīties ar savu bērnu, parādīt interesi par viņu un pavadīt laiku kopā.

Piemēram, var pateikt, ka tagad man ir 10 minūtes tikai tev, uzlikšu pulksteni un varam darīt, ko vien tu vēlies šajā laikā. Jūs varbūt teiksiet, tā jau viss mans brīvais laiks aiziet bērnam, bet, iespējams, tādu nedalītu uzmanību jūsu bērns nemaz tik bieži nepiedzīvo,” aicina saskatīt sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste.

Bērniem runāšana reti palīdz

Kā tad vienoties ar bērnu un panākt, lai mājas atmosfēra ir citādāka? “Redziet, vienošanās ar bērnu parasti nenotiek caur sarunām vai pārrunām. Tā būtu pieaugušo pasaule, kur mēs dzīvojam savā kognitīvajā jeb domājošajā smadzeņu daļā. Bērni turpretī pavada daudz laika emocionālajā smadzeņu daļā, un viņa emocijas līdz ar to ir ļoti spēcīgas, intensīvas un viņiem ir vajadzīgs mūsu atbalsts šīs emocijas regulēt. Ja mēs mēģinām to darīt tikai ar runāšanu, tas ļoti reti palīdz. Tas, ko varam darīt, ir paveikt kādu fizisku aktivitāti kopā vai kaut kā palīdzēt izregulēt un izreāģēt šīs emocijas un pēc tam pateikt – “tu pārkāpi noteikumus un sekas būs šādas”,” skaidro plašāk K.Maže. Speciāliste aicina būt konsekventiem un skaidriem, ka tas noteikums ir bijis iepriekš skaidrs, nevis “tev vienmēr jāklausa vecākus”, jo “tas ir neskaidrs un ļoti plašs noteikums, bet, piemēram, tad, kad mamma saka, ka ir jāiet gulēt, tad ir jāiet gulēt. Izvēles iespējas ir – vai nu var vēl 5 minūtes paspēlēties vai jāiet uzreiz, bet tas, ka jāiet gulēt, ir neapspriežams fakts. Tad, protams, jautājums par sekām, kādas bērnam piedāvājat un šeit svarīgi, ka jūs vecāki esat tajā vienoti. Ja jūs abi kā mamma un tētis esat vienoti savās prasībās pret bērnu, tas dod jūsu bērnam drošības sajūtu.”

K.Maže ilustrē iespējams kādiem vecākiem pazīstamas situācijas – “Ja mamma saka sakārtot savas mantas, bet bērns zina, ka aizies pie tēta, kurš nepamanīs, ka mamma ir likusi tās sakārtot, un tad varēs vēl spēlēties. Vai otrādi, ja tētis ir sacījis, ka tagad ir jāiet pašam ģērbties, jo dosimies uz bērnudārzu, bet mamma nevis pašam liek apģērbties, kā tētis licis, bet apģērbj pati bērnu.”

Speciāliste uzsver – nevienotība nepalīdz bērnam. Tādēļ ļoti būtiski, ja vecāki var vienoties par pamatlietām, kas abiem ir svarīgas. Tas nozīmē -vienoties kā pieaugušajiem, nevis censties uzspiest savu pasaules uzskatu, jo bērnam abi vecāki ir mīļi un svarīgi.

“Tādēļ jūsu vienošanās ir svarīgs paraugs viņam, kā tad spēt apvienot tēta ģimenes dzīves pieredzi, mammas ģimenes dzīves pieredzi, veidojot kaut ko pavisam jaunu un nu – jūsu bērna dzīves pieredzi. Jūsu ģimene ir unikāla, tāda, kā jūsējā nav neviena cita, jo katra ģimene ir unikāla. Līdz ar to kopijas mēs nevaram izgatavot, bet jūs varat izveidot ģimeni, kurā tiek sadzirdētas bērna vajadzības. Iespējams, ka tā ir vajadzība pēc ļoti skaidrām robežām, kuras tiek nospraustas un ievērotas, bet iespējams, ir citas vajadzības, jo bērna rīcība – kliegt pretī, neklausīt, pretoties vecāku aicinājumiem, parasti norāda uz to, ka viņam nav īsti kontakts ar vecākiem.Vecāki varbūt teiks, ka dara taču viskautko, bet pavērojiet sevi, cik daudz jūs diennakts laikā iedodat savam bērnam to sajūtu “es tevi redzu”, “es tevi dzirdu” un “es tevi sajūtu”. Mums arī pieaugušajiem šī sajūta ir vajadzīga un kur nu vēl pašam bērnam!” noslēdz K.Maže.

VISI MATERIĀLI

Vai pēc nodevības iespējams atjaunot uzticēšanos?

Rihards — Wed, 11 Oct 2023 16:04:45 +0000

VAI PĒC NODEVĪBAS IESPĒJAMS ATJAUNOT UZTICĒŠANOS?

Atbild Mazirbes rekolekciju centra vadītājs Kārlis Irbe

Par to skaļi apkārt nerunā, bet tas notiek. Bieži tas izjauc laulību un noved naidā laulātos. Mēs uzdodam jautājumu – vai ir iespēja pēc sānsoļa laulībā pilnībā piedot un palikt kopā? Vai pēc piedzīvotās nodevības ir iespējams atjaunot uzticību laulātajam par visiem 100%? Atbild Mazirbes rekolekciju centra vadītājs, LELB mācītājs Kārlis Irbe.

“Vai ir iespējams tam, kurš ir ievainots, sāpināts un pievilts, atkal 100% uzticēties otram, kurš viņu ir pievīlis? Šis ir ļoti būtisks, lai arī ne viegls jautājums. Mana atbilde ir – jā, tas ir iespējams! Tomēr tas prasa ieguldīšanos no abām pusēm. Pusei, kura ir kritusi, tas prasa apzināties, ka viņam ir jāpieliek divtik pūles, lai otra – ievainotā puse justos droši, ka šādas lietas neatkārtosies,” atbild Mazirbes rekolekciju centra vadītājs, LELB mācītājs Kārlis Irbe. Viņš piebilst, ka tas parādīsies tajā, vai viņš jutīsies mīlēts, cienīts un svarīgs otra dzīvē gan vārdos, gan darbos.

Savukārt, otrai pusei, kura ir ievainota, svarīgi apzināties, ka var nākt virsū baiļu domas un vēlme otru kontrolēt un pārbaudīt, bet “tas avots nav no labā”. K.Irbe nedaudz paskaidro Bībelē rakstīto – “Kā apustulis Jānis raksta, ka bailēs ir mokas, bet pilnīgā mīlestībā neesot vietas bailēm. Mēs, cilvēki, ar savu grēcīgo dabu ikdienā tajā esam kaut kur pa vidu. Ne mēs pilnīgi mīlam, ne pilnīgi ļaujamies bailēm. Saprotot, ka baiļu avots nav no labā, ir svarīgi apzināti tam pretoties un likt uzticību pirmajā vietā. Svarīgi ir otram apliecināt, ka tu uzticies. Te man nāk prātā apustulis Pēteris, kurš pievīla To, kuru visvairāk mīlēja – Savu Kungu Jēzu Kristu. Šis Bībelē aprakstītais notikums daudziem ir zināms, kur viņš Jēzu trīs reizes aizliedza, un tad dzirdot, ka gailis trīs reizes nodzied, saprata to un sāka rūgti raudāt. Mazāk mēs runājam par to, kas sekoja pēc tam, kad bija augšāmcelšanās. Tur Jēzus viņam (Pēterim) trīs reizes jautā – vai tu Mani mīli? Un būtiskais bija tajā, ka Viņš ne tikai ļāva viņam to apliecināt, bet pēc katras Pētera atbildes Viņš teica – gani Manas avis. Jēzus apliecināja un parādīja to, ka par spīti tam, ka Pēteris ir bijis neuzticīgs, Viņš Pēterim piedeva un uzticējās,” tā K.Irbe.

Mācītājs aicina caur šo stāstu ieraudzīt, ka, lai arī esam vāji un pat nespējam pilnībā kādreiz piedot un spēt uzticēties, tomēr rast šo spēku to censties izdarīt. Un ja mēs otrā, kurš mums ir nodarījis pāri un ir sāpinājis, ieraugām patiesu nožēlu un vēlmi laboties, kāpēc gan mēs lai nerīkotos līdzīgi, kā ir aprakstīts notikumā ar Pēteri.

“Tu biji mans vīrs un esi mans vīrs. Tu biji mana sieva un esi mana sieva. Par spīti, ka ir bijis šāds kritiens. To arī aicinu apliecināt otram. Protams, ir vajadzīgs laiks, lai uzticēšanās atjaunotos. Kā jau minēju – jā, tas ir iespējams, bet lai tas notiktu, ir jābūt ieguldījumam no abu puses. Un ja to abi darīs, augļi neizpaliks.” (Kārlis Irbe)

VISI MATERIĀLI

Kad laulāto komunikācijā iestājies ledus laikmets

Rihards — Thu, 28 Sep 2023 13:43:30 +0000

KAD LAULĀTO KOMUNIKĀCIJĀ IESTĀJIES LEDUS LAIKMETS

Laulības pieredzē dalās Ulvis un Ieva Kravaļi

Uz viņu nama durvīm ir rakstīts “Katrai ģimenei ir savs stāsts. Laipni lūgti mūsējā!” Mēs to izmantojām, pieklauvējām un arī tikām ieaicināti šī pāra septiņu gadu laulības pieredzes stāstā! Ulvis un Ieva Kravaļi saka, lai tā pa īstam kādam atvērtu savu sirdi, pašiem ir nācies daudz ko mācīties. Gan būt godīgiem, gan spēt nesalīdzināt sevi ar citiem. Ieva ir ārste-rezidente, bet Ulvis iesaistīts daudzās kalpošanas nozarēs. Viņu kā mentoru uzklausa jaunieši un viņš arī šobrīd vada Latvijas Kristīgo studentu brālību. Abi labprāt runā par citu pāru un draugu nozīmi savā laulībā. Pirmos jautājumus par laulību uzdevuši vēl pirms teica “Jā!” vārda, un vēl aizvien ir pārliecināti, ka līdzās ir jābūt citiem laulātajiem, ar kuriem dalīties. Tomēr ja laulībā iestājas kādi komunikācijas ledus laikmeti, tad nevajagot uzreiz skriet pie citiem un meklēt sev atbalsta koalīciju. Ulvis atzīst, cik īpaši vērtīgas ir bijušas sarunas, kurās draugi spēj atklāti teikt – šitā nedari!

Rihards: Kāds ir jūsu stāsts par pirmajiem septiņiem laulības gadiem?

Ieva: Mums ar Ulvi bija tradīcija – ik pa laikam atskatīties uz nodzīvoto posmu vai periodu. Ir forši vienmēr saprast, ka esam kaut kur tālāk tikuši, paticis svinēt izmaiņas, kas mūsos ir notikušas. Kādam tie septiņi gadi liekas, ka nekas daudz nav, bet esam pamanījuši, ka esam mainījušies gan individuāli, gan kā pāris kopā.

Viktorija: Šī atskatīšanās jums notiek parasti randiņos vai citreiz tā vienkārši – pie brokastu galda?

Ieva: Sākumā tie bija randiņi. Reizēm Ulvis iniciē un saka – klau, pasēžam vienkārši un parunājam, kā mums gājis un kur esam šobrīd. Tas mums ir palīdzējis ikdienas steigā saprast un novērtēt, kas ir bijis.

Viktorija: Mums reiz viens pāris teica, ka atskatīšanās uz miera brīžiem palīdz pēc tam izturēt tos grūtos brīžus, kas nāk. Piekrītat šādai domai?

Ulvis: Pilnīgi noteikti! Un viens iemesls, kāpēc mēs gribam atskatīties ir tāds, ka tas mums palīdz sevi salīdzināt ar to, kādi mēs bijām vakar un nevis kādi esam iepretim citiem. Jo salīdzinot sevi ar citiem, nāk stress, tomēr mūsu laulība ir mūsu ceļš. Jā, mēs šodien esam šeit, bet vakar mēs šeit nemaz nevarētu būt, jo vakar nebija tā brieduma un zināšanas, kas ir tagad.

Salīdzināšana ar citiem, piemēram, par statusiem, to, kas tev pieder, ko tu proti, cik tev sekotāji un laiki, tas dod spriedzi.

Mums šī kopējā atskatīšanās palīdz ieraudzīt to, ka ir jāfokusējas uz savu stāstu un ka Dievs mūs kaut kur ved. Un ka esam jau labākā vietā, nekā bijām pirms pusgada…

Ieva: Mainās arī saprašana un, ja pirms septiņiem gadiem, tautas valodā runājot, mēs par kaut ko cepāmies, šodien domājam, par ko tur bija gan cepties?

Ulvis: Jā, un mēs citreiz tā iekšēji gruzdējām jeb kā to paši saucām – bubinājām. Īpaši, ja bija kādi izaicinājumi komunikācijā, tad bubinājām vai klusējām, vai mēs vēl to saucām par ledus laikmetu, kas iestājās. Protams, tas bija vienam uz otru, bet tad, kad bija kādi sociāli pasākumi, tad varējām smaidīt, bet, kad atkal divatā, tad klusums…

Rihards: Šī te doma par nesalīdzināt sevi ar citiem – ir tik pareiza un gudra, vai jūs pie tās nonācāt jau pašā attiecību sākumā?

Ulvis: Diezgan ātri pie tās nonācām. Mēs centāmies, lai arī nebija viegli. Kad satiec citus, un prasi, kā iet, tad viens sāk stāstīt par saviem sasniegumiem, kādam māja, kādam kas cits, un ja tev nav vai arī, ja nav tas tavā vērtību skalā, pēķšņi jūties tā, nu tā ne visai…

Viktorija: Kas jums kā pārim ir vienojošās lietas? Pat ja tās nevienam citam uz pasaules nebūtu svarīgas…

Ulvis: Tā ir mūsu ticība, un mums ir svarīgi, ka tajā varam viens otru atbalstīt un palikt. Līdz arto vērtības, kas no tās izriet un ir gan ģimenes iekšienē, gan uz āru. Vēl svarīga ir kopējā misija un sajūta, ka mums kā ģimenei ir kopīgs uzdevums.

Es esmu ideju cilvēks un reizēm varu ilgstoši kur būt prom un tas nav labākais ģimenei, tad mācāmies, ko es varu no savas puses un kā varam atrast kopējo piedzīvojumu.

Tātad ticība, vērtības un kopīgā vīzija.

Rihards: Un vai sanāk?

Ieva: Protams, mēs taču esam perfekti! (smejas)

Ulvis: Ne vienmēr.

Rihards: Kā jūs no tiem ledus laikmetiem tiekat ārā?

Ulvis: Tā labā ziņa ir, ka tie ledus laikmeti, salīdzinot ar attiecību pašu sākumu, nu ir krietni īsāki, ja ir vispār. Tas periods reizēm mēdza būt 3-4 dienas, lai arī pēc sajūtām likās, ka nedēļa. Tas nozīmē, ka nav nekāda komunikācija, sarunās ir labi ja viens teikums, piemēram – “pabaro suni”. Tā ir auksta iekšējā izjūta. Es esmu komunikātors, verbālais procesētājs, kuram ir svarīga informācija. Ja man tās iztrūkst, es uzkaros…ja informācija ir slikta, tad vismaz zinu, ar ko strādāt, ko mainīt.

Viktorija: Un mēs runājam par informāciju no tavas sievas?

Ulvis: Jā, no sievas. Piemēram, kas viņā notiek, kad ir iestājies šis ledus laikmets. Redzu, ka viņā notiek procesi, bet ir grūti pateikt uzreiz. Un tad tas samilzt.

Rihards: Un Ieva nav verbālais procesētājs?

Ieva: Galīgi nē. Tas ir tas, ko esmu šo 7 gadu laikā mācījusies un pie sevis strādājusi, jo saprotu, ka viņam tas ir svarīgi. Viņa mīlestības valoda ir vārdi. Un tā kā viņš man ir svarīgs, es respektēju viņa vajadzības un vēlmi komunicēt. Bet man bija jāiziet tāds dziedināšanas process pašai, es tā uzreiz nevarēju, ja man prasīja runāt…

Viktorija: Ulvi, vai vari padalīties praktiskajā pieredzē, vai bija kādas kļūdas, kuras pieļāvi attiecībā pret sievu un viņas klusēšanu?

Ulvis: Noteikti nevajag vākt sev koalīciju, kuri man piekrīt un tad teikt sievai, nu redzi, viņi arī domā, ka man ir taisnība. Piemēram, iet pie mentoriem vai kādiem citiem un teikt, ka nu lūk, man ir problēmas komunikācijā ar Ievu un ir tā un tā. Es, protams, mēģinu izstāstīt objektīvi situāciju (smejas) un es jau meklēju atbalstu sev. Man gribas, lai mani sadzird. To nevajag darīt, Ievai tas rada vēl lielāku pretestības sajūtu. Bet, paldies Dievam, man ir brīnišķīgi tie cilvēki, kas var pateikt man sejā, Ulvi, tu salaid grīstē un šitā vairāk nedari.

Otra kļūda noteikti ir veids, kā es varu paprasīt. Piemēram, pieprasu viņai sākt runāt. Ievai no tā ir bijis lielāks izmisums un ledus gabals kļuva tikai lielāks.

Ieva: Man jau nebija vieglāk, jo rūgstam jau abi divi. Tagad man tas process ir krietni ātrāks. Iesākumā bija domas, kā man to pateikt, kā pateikt, lai neievainotu. Tas pat nav par to, ko pateikt , kā- kādā veidā pateikt. Man kaut kur tas ir mantojums un ievainojums no maniem vecākiem, kuri šādā veidā risināja konfliktus. Un, tad kad bija ne-ledus laikmeta brīži, mēs izrunājām un nu jau varam sadzirdēt viens otru citā līmenī.

Ulvis: Atceros vienu epizodi, kur mums meita ļoti palīdzēja. Viņa ir jūtīga tādās reizēs. Vienu reizi mums ir kaut kur jābrauc, noejam lejā ar visām mantām, klusēdami uz mašīnu. Piesprādzējot meitu, viņa man tā saka: “tēti, kāpēc ar mammu tu nerunā, aizej samīļoties!” Es saprotu, ka tas mazais cilvēks savos piecos gados prasa no mums to pašu, ko esam prasījuši viņai. Luīze mums iedod tādu riktīgo skolu.

Viktorija: Un šajā komunikācijas skolā kā paši vērtējat, esat jau tālu tikuši?

Ieva: Mēs ļoti aktīvi strādājam jau pirms laulības. Mēs apzinājāmies, no kādām vidēm mēs abi nākam un kāds ir tas koferītis, ko nesam līdzi. Īstenībā aktīvi strādājām jau pie visa pirms laulības.

Rihards: Ko jūs darījāt tieši?

Ulvis: Mēs braucām tikties ar dažādiem pāriem, gājām uz pirms laulību kursiem. Tikāmies Ģertrūdes draudzē ar abiem mācītājiem, viņu ģimenēm. Vērojām viņus un daudz ko prasījām. Paldies Dievam, ka mums bija iespēja piekļūt šiem cilvēkiem.

Viktorija: Jūs izmantojāt tos resursus, kas ir apkārt, tas varētu būt vērtīgs ieteikums citiem. Man ir jautājums – tagad atskatoties, vai ir kādas jomas un tēmas, kuras pirms laulības ir ļoti svarīgi zināt? Vai ir kādas jomas, kas obligāti ir jāizrunā pirms kāzām?

Ulvis: Pirmā lielā bija izrunāt visu mūsu attiecību pieredzi līdz šīm attiecībām. Mēs to cēlām gaismā. Es visu izstāstīju un tad lūdzu piedošanu, ka esmu tērējis sevi tur, kur nebija tas jādara. Mums neviens to neteica, bet mēs paši kaut kā līdz tam nonācām. Mēs gribējām būt pilnīgi atklāti tajā, lai kādreiz kaut kas neizlīstu.

Viktorija: Ko nozīmē piedot un viss?

Ieva: To, ka mēs vairāk necilājam vecās attiecības. Es nepārmetu vairāk neko par dzirdēto.

Ulvis: Piedot nozīmē, ka es pagātnes notikumus neizmantoju šodien pret otru.

Rihards: Es tā klausos, tu izstāstīji savu pagātni un viņa nav aizbēgusi. (smejas) Atklātība ir otram iedots ierocis, ko var izmantot pret vai par.

Ulvis: Dievs dod impulsus īstajā brīdī. Viņš ir ieinteresēts mūsos, lai mums viss izdodas, tas ir tas, ko ieraugam caur dažādām situācijām.

Rihards: Cik lielu lomu ledus laikmeta brīžos jums spēlē pie altāra dotais solījums?

Ieva: Tas arī bija mūsu dziļākais krīzes brīdis, kad man likās, ka Ulvis mani vispār nedzird. Es runāju, un man liekas, ka viņš absolūti mani nesadzird. Tas pat nebija stāsts par ledus laikmetu. Iekšējās domas bija – kā mēs varam dzīvot tālāk, ja šitā turpinām? Sapratu, ka es negribu tā dzīvot un tajā brīdī manī sāka skanēt šis laulības solījums. Tas man nomierināja to satraukumu.

Sapratu, ka jāuzticas, ka viss būs labi, lai gan bija grūti. Bet turējos pie šī laulības solījuma, lai neizspertu kādu muļķīgu domu, piemēram, šķiramies, jo man šitas nav vajadzīgs.

Mēs ne par velti precējāmies baznīcā un derība ir slēgta Dieva priekšā. Ticam, ka Viņš arī palīdz mūsu laulībā.

Ulvis: Man palīdzēja tas, ka man ne tikai Ieva teica, ka es viņu nedzirdu. Man bija vēl kādi, kas teica, ka es nedzirdu savu sievu.

Ieva: Palīdzēja arī ģimenes, ar kurām mums ir regulāras attiecības. Palīdz viņu pieredze, jūtamies ar viņiem droši. Varam nest lielāko mistkasti pie viņiem un zinām, ka viņi iestāsies par mums.

Ulvis: Kāds pāris mums teica, ka mums vajag, lai kāds palīdz mums iztulkot. Lai kad runājam un Ieva ko stāsta, es viņai neatbildētu “nu, ko tu cepies?”, tad ir kāds pāris, kas saka, nu Ieva tev mēģina vispār pateikt to un to.

Viktorija: Bet bumbiņa tāpat ir jūsu pusē. Pāris pārim var dalīties, iedot norādes, bet lēmums ir jūsu, vai ko sadzirdat un ko maināt.

Ulvis: Protams! Lielākais solis ir sākt tās attiecības veidot un savā ģimenē ielaist vēl kādu pāri. Jā, mums uz durvīm ir rakstīts “Katrai ģimenei ir savs stāsts. Laipni lūgti mūsu stāstā!” Viens ir ielaist mājā, uzcienāt ar tēju, bet cits – ielaist vēl dziļāk savā dzīvē, savos izaicinājumos.

Viktorija: Galvenais, lai laulība nepaliek kā vientuļa sala. Ulvi, tu daudz ko dari savā ikdienā, vai diennaktī pietiek stundas, lai visu aptvertu un kurā laikā vēl būt mājās? Kā jūs abi tiekat galā ar slodzēm?

Ulvis: Paldies Dievam par manu sieviņu, ka viņa ir tik pacietīga. Latvijas Kristīgā studentu brālība man, piemēram, nozīmē kalpošanu un darbu ar cilvēkiem. Un ir situācijas, kad plānoju vakarā būt mājās pēc 20.00, bet pasākumā kādam cilvēkam tieši vajag ilgāku sarunu. Jūtu, ka viņam mana klātbūtne ir nepieciešama. Un es mājās pārrodos vēlāk. Un te es saprotu, ka tam ir otra puse un ka tas maksā ko šeit Ievas pusei. Kā tiekam galā? Ar mainīgām sekmēm, bet pēdējā laikā cenšamies kā ģimene arī būt kā piemērs. To apzināmies. Ievai ir viesmīlības dāvana. Tikai vajag savlaicīgi zināt un manu palīdzību sakārtot māju. Tas atkal ir komunikācijas jautājums.

Ieva: Es noteikti piekrītu atbildei par mainīgām sekmēm. Ir dienas, kas ir absolūti pilnas, tad kādreiz saku, ka nav iekšējā miera.

Jo kad tu skrien un trešajā dienā saproti, ka īsti neesi ar otru tā parunājies un nezini, kā viņam iet, tas nav labi. Man vajag zināt, kā iet manam vīram un kā viņš jūtas un tas ir svarīgāk par visām kalpošanām.

Viktorija: Un cik svarīgi tev ir, lai vīrs pamana, kā jūties? Jums taču ir 6 gadnieks un vienu gadu vecs bērniņš.

Ieva: Jā, un šis laiks mājās šādā režīmā ir mācījis, ka es varu vairāk par to runāt. Saku Ulvim, ka man vajag manu laiku. Lūdzu, tev dēls, un es eju pastaigāt ar suni. Tagad es varu to drosmīgāk pateikt, lai arī es citreiz, protams, gribētu, lai viņš pamana pats…

Rihards: Ieva, jūtu tevī spēju par šo veselīgo neatkarību. Tu nemeklē Ulvī glābiņu savai situācijai, lai viņš risina, bet spēj pati noformulēt. Kā esi pie tā nonākusi?

Ieva: Atskatoties uz visu, ko esam piedzīvojuši, šajā grūtniecības laikā bija lasīt dažādu literatūru. Viena no grāmatām bija Vitas Kalniņas “Pirmās attiecības”. Tur bija labas atziņas. Vienas no tām, ka nebaidīties iestāties par savām vajadzībām. Es Ulvim esmu teikusi, ka man ir vajadzība pēc sava laika, jo esmu introverts. Ulvis – ekstraverts.

Rihards: Bērna ienākšana ģimenē. Ko jums tā nozīmēja?

Ulvis: Abu bērnu ienākšana bija ļoti atšķirīga. Luīze piedzima starp Ievas 5. un 6.medicīnas studiju gadu. Luīze piedzima 10. jūlijā un Ievai tajā gadā bija jāuzraksta divi valsts eksāmeni plus zinātniskais darbs. Izklausās, diezgan neiespējami. Bet ar labu atbalsta komandu, paplašināto ģimeni, draugiem tas kaut kā izdevās. Ar Jēkabu bija mierīgāk. Viņu jau gaidījām ilgāku laiku. Ja Luīze mūs pārsteidza, tad Jēkabs nesteidzās pie mums nākt. Kad Jēkabs piedzima, kaut kas manī atkal jauns atvērās tēta lomā, ka nu man ir divi bērni. Ar Luīzi, kad silts braucam uz bērnu dārzu un tas ir mūsu laiks.

Un nu manī ienāca vēlme ne tik daudz skraidīt pa pasauli, bet te ir mana ģimene. Iekšēji manī noklikšķēja kaut kas. Tāpat kā, kad Luīze piedzima, tikai brīdī, kad viņu uzlika uz Ievas punča, manī burtiski iekrita mīlestība uz to bērnu.

Viktorija: Kā jums ikdienā sokas ar audzināšanu un vienprātību audzinot?

Ieva: Man liekas, ka vienprātība mums ir. Luīze mums ir ar ļoti stipru gribu, raksturu un daudz enerģiju. Esam bijuši punktā ar jautājumiem, kāpēc tā, jo gribētos taču tā mierīgāk un harmoniskāk. Bet tajā bērnā tur ir reizēm “sprādziens” un mums ir jāsaprot, kā to salikt kopā. Esam paši mainījušies caur to, īpaši, kad nav vieglie posmi. Tomēr esam piedzīvojuši, cik ļoti Luīze ir mainījusi mūs pašus uz pozitīvo.

Ulvis: kad man kāds saka, ka viņa būs vadītājs, es atbildu – būs? Viņa jau ir vadītājs! (smejas)

Ieva: Man ir bijis grūtāk saistībā ar šo mīlestības konceptu tad, kad viņas raksturs augot nāca ārā, un kad sastapu viņas skarbumu. Es sapratu, ka es taču mīlu viņu, lai arī esmu bijusi emocionālā boksa ringā ar viņu.

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Laulībā tu satiec cilvēku, kura dēļ esi gatavs pat mainīties

Rihards — Mon, 18 Sep 2023 06:41:48 +0000

LAULĪBĀ TU SATIEC CILVĒKU, KURA DĒĻ ESI GATAVS PAT MAINĪTIES

Laulības pieredzē dalās Valdis un Aiga Ozoli

Kas sākās kā darba romāns, izvērtās mīlošās attiecībās ar uzvarām pār atkarībām un izklaidīgo dzīvi. Mēs satikām šo pāri – Valdi un Aigu Ozolus viņu īsā Latvijas apciemojuma reizē un uzzinājām, kas šo latviešu pāri no ikdienas IT sfērā aizveda līdz dzīvei īstā kartūziešu klosterī Spānijā. Viņi piedzīvojuši arī posmu, kad trīs mēnešu laikā trīs ar pusi tūkstošu kilometru nošķirtība attiecībās ienesa krīzi, ar ko bija jātiek galā. Kā viņi to paveica un cik reāli ir būt kopā ģimenē, audzināt divas meitas, kad esi burtiski brīvs kā putns – bez saistībām, parādiem, savas iekoptās mājvietas un nezinot atbildi – kad un vai atgriezīsies Latvijā?

Viktorija: Jūs Latvijā esat apprecējušies un pasaulē laiduši abas meitas, bet kā tas nākas, ka šobrīd šeit esat kā ciemiņi?

Valdis: Jā, mēs Latvijā esam ieradušies ciemos uz diviem mēnešiem, bet pēdējo gadu dzīvojam Spānijā Saragosā 16. gadsimtā celtā kartūziešu klosterī. Tā ir 500 gadus sena celtne, kur dzīvojuši īsti kartūziešu mūki, un tas ir viens no visstingrākajiem ordeņiem katoļu baznīcā. Mūki, kas tur dzīvoja, savā starpā netikās, nerunāja, dzīvoja pilnīgā nošķirtībā, lai lūgtu visu laiku Dievu.

Rihards: Ja skatāmies kartē, kas jūs kā ģimeni un laulātu pāri burtiski noveda tik tālu – līdz Spānijas klosterim?

Aiga: Mēs tiešām dzīvojam īstā mūku cellē. Kopā ar mums ir vēl citas ģimenes, kas no visas pasaules sabraukušas. Mēs pirms tā gada aizbraucām uz formāciju, tās ietvaros notika lekcijas, meitas tikmēr devās uz vietējo skolu. Pēcpusdienās mums bija kalpošanas.

Valdis: Mēs esam kopienā “Chemen neuf”. Un šis klosteris ir viens no kopienas formācijas centriem. Vēl tādi ir Āfrikā, Francijā, bet Spānijā tieši aicinātas vairāk ir ģimenes. Kādā lūgšanā saņēmām, ka mums ir jābrauc.

Viktorija: Un jums vēl ir bērni!

Aiga: Jā, mums ir divas meitas – 12 un 14 gadus vecas. Arī viņas dzīvo klosterī, pa dienu abas brauc uz publisko skolu, pēcpusdienās un vakaros viņām ir savi pasākumi, arī bērnu svētbrīži un mazās grupas vai nodarbības. Es patiesībā uz šo klosteri gribēju jau braukt pirms astoņiem gadiem. Es toreiz teicu – braucam, bet Valdis teica, nu nē, trakā… Viņam tobrīd bija svarīga karjera, māja, bērnu audzināšana un stabilitāte. Es piekāpos un gaidīju. Gadi gāja un tad Valdis vienā vasarā piedzīvoja ģimenē kādus smagākus notikumus un vasarā vienā no kopienas tikšanās reizēm viņš paziņoja, ka tagad mēs brauksim, jo varam to darīt. Es biju šokā – kā tagad, un es iespītējos, teicu, ka es astoņus gadus jau gaidīju, tagad es negribu. Un tad mums bija saruna. (smejas)

Rihards: Pastāsti, Valdi, vairāk par šo notikumu, kuru dēļ tu kā vīrs piekriti, ka ģimene jāved uz klosteri?

Valdis: Kad Aiga par šo ideju visu laiku runāja, man likās, ka tas ir pilnīgi crazy.. ne no šīs pasaules. Nevarēju savā prātā saprast, kā to vispār būtu iespējams izdarīt un uz vienu gadu aizbraukt prom. Mums taču ir kredīti, dzīve, darbs un māja un citas atbildības. Bet tad vasarā mēs bijām aizbraukuši tepat Latvijā uz Kānas tikšanās sesiju un tur viena sieviete dalījās savā liecībā. Viņa ilgus gadus bija nodzīvojusi Francijā. Turklāt īsi pirms šīs liecības es saņēmu ziņu par vienu no brālēniem, ar ko kopā augām un ik pa laikam tikāmies. Viņš bija aizgājis bojā autoavārijā.

Tas mani vienkārši izsita no ierindas ārā. sajutu, cik dzīve ir trausla, un ka es esmu pieķēries mantām un lietām, kurām pilnīgi nav nozīmes, jo tu vienā mirklī vari aiziet no dzīves. Ko tu darīsi ar mantām un karjerām?

Sapratu, ka mums jābrauc. Man ir bijis dzīvē tādas reizes, kad sajūtu Dieva pieskārienu un man nav vairāk par to jautājumu. Un tas notika arī toreiz, kad sajutu, ka Dievs vienkārši saka, braucam!

Aiga: Tas dod sajūtu, ka dzīve var nebūt līdz 90 gadiem un ka tu gribi dzīvot šodien. Mēs visu varam atlikt, kamēr bērni izaugs, tomēr sapratām arī, ka šis ir vēl pēdējais mirklis, kad varam visi tik brīnišķīgā vidē to izbaudīt visi kopā, jo meitenēm jau ir padsmit gadi.

Viktorija: Jums tā ir brīnišķīga vide, bet no malas cilvēkam var sapnis par Spāniju būt tāds, kurā aizbraukt ar ģimeni un atpūsties. Jums jau tā nebija atpūta, bet vairāk kā misija, ja?

Aiga: Jā, pirmais gads bija piepildīts ar mācībām, brauca dažādi pasniedzēji no Francijas, pārējā dienas daļā bija vairāk kalpošanas. Tagad mēs brauksim citos kalpošanas pienākumos. Es būšu atbildīga par bērnudārzu klosterī. Tajā būs astoņi bērniņi no dažādām valstīm.

Valdis: Es būšu intendants, kas atbild par ēdiena sagādi un virtuves menedžmentu.

Viktorija: Tas nozīmē, ka laicīgais darbs ir nolikts malā?

Valdis: Šobrīd, jā.

Rihards: Tomēr, vai nemeklējāt kādu atrisinājumu citām savām ikdienas lietām, vai tiešām tā bija tikai tava tuvinieka negaidītā aiziešana, kas lika pieņemt šādu lēmumu tik radikāli izmainīt savu ikdienu?

Valdis: Es gluži neteiktu, ka tas bija kā atrisinājums, bet vairāk – piedzīvojums. Tā ir izkāpšana ārā no savas komforta zonas, tā ir mācīšanās dzīvot pazemībā un vienkāršībā. Ir tik fantastiski apzināties, ka tev nav nekādu kredītu un ka esi brīvs kā putns. Viena no fantastiskajām sajūtām, ko nebiju piedzīvojis ilgus laikus, kuros bija kredīti, laicīgā dzīve un vāveres ritenis, kas kopā bija kā cirvis virs galvas, kas nedod Dievs, ja kritīs. Mums nācās atbrīvoties pilnīgi no visa, lai aizbrauktu uz gadu prom.

Viktorija: Tev, Aiga, kā sievietei bija viegli tā doties absolūti nezināmā virzienā? Jā, vide droša ar savu vēsturi, tomēr būt lidojuma attālumā no nezināmā…

Aiga: Nebija gan, man visgrūtāk bija atvadīties no nama, dārza, kur bija stādīts ķirsis un ābele..

Viktorija: Jūs pārdevāt visu?

Aiga: Jā, mēs pārdevām visu! Grūti bija krāmēt koferus. Es raudāju un pārdzīvoju. Tai pat laikā bija arī laba sajūta, jo pārdevām namu foršai ģimenei, kurai arī bija bērniņš. Likās, ka namam ir turpinājums un bija sajūta, ka Dievs man ābeļu vietā dod olīvkokus un ķiršu vietā – mandeļsirdis.

Viktorija: Jūs redzat sevi atgriežamies Latvijā?

Valdis: No vienas puses jā, bet šobrīd esam prom līdz nākamā gada jūlijam un nevaram vēl atbildēt, kas būs tālāk. Man kā vīrietim šis ir jautājums par uzticību Dievam un spēšanu dzīvot, zinot, ka Dievs parūpēsies. Dievs zina, kur mūs ved. Mums vienkārši ir jāseko. Mums ir jātic, bet ir arī jādara. Mums ir jālūdz pirms lēmumu pieņemšanas un tad jāsaprot, vai tā ir Dieva griba. Lēmumus nevar pieņemt morāla pacēluma vai pagrimumam brīžos, bet gan miera stāvoklī. Tad tas būs pareizais lēmums.

Rihards: Ko jūs kā vīrs un sieva esat ieguvuši caur šo pieredzi?

Aiga: Mēs tagad katru dienu esam kopā, ejam uz lekcijām un kalpojam kopā. Tur ļoti rūpējas par ģimenēm un pāri. Katru pirmdienas vakaru ir pāru vakari. Mēs runājam par konkrētām tēmām, esam piedzīvojuši arī piecu dienu anamnēzi, tas nozīmē – tādas kā rekolekcijas.

Valdis: Rekolekcijas nozīmē to, ka nošķiries no laicīgās dzīves un pienākumiem. Rekolekcijas var piedzīvot arī Latvijā, bet tās šeit ir vairāk individuālās. Par tevi tajās parūpējas, lai tu varētu veltīt laiku vairāk Dievam. Spānijā piedzīvojām tās vairāk vērstas uz mums kā pāri.

Aiga: Tajās bijām aicināti paskatīties uz mums pašiem kā pāri un ja ir kāda sāpīga lieta, kura jārisina, tad par to Dievam prasīt.

Rihards: Kas bija tās lietas, ko nesāt Dieva priekšā jūs kā laulāts pāris?

Aiga: Šīs piecu dienu rekolekcijas mums bija atbalsts pēc sāpīgās nošķirtības vienam no otra trīs mēnešu garumā. Ziemassvētkos bijām atbraukuši uz Latviju. Es biju aizgājusi pie ārstiem, man atklājās kādas veselības problēmas. Valdis ar meitenēm aizbrauca atpakaļ, jo meitenēm turpinājās skola. Es, savukārt, domāju, ka ātri atrisināšu savas problēmas. Tomēr viss ievilkās no ārsta pie ārsta, no izmeklējuma pie izmeklējuma un diagnozes grozījās un bija dramatiskas. Emocijas bija ļoti smagas, bija gan bailes un dusmas par netaisnību, turklāt es biju vēl nošķirta no ģimenes. Ģimene vienmēr bija bijusi man lielākā bagātība dzīvē un tagad mans resurss, kas tiek atņemts nost. Biju palikusi viena šeit, aukstajā Latvijā ar smagajām diagnozēm un daudzajiem izmeklējumiem. Valdis bija prom Spānijā, kur par viņiem rūpējās, viņam tur bija atbalsts. Jutos viena un pamesta. Un šo mēnešu laikā mēs atsvešinājāmies, lai arī centāmies sazvanīties katru dienu, bet tas bija grūti, jo nevar caur telefonu sajust to siltumu, tuvību un plecu.

Viktorija: Kāpēc jūs pieņēmāt tieši tādu lēmumu, ka tu paliec šeit?

Aiga: Tāpēc, ka meitenēm bija jāiet uz skolu, un es nekad nedomāju, ka man tas ievilksies trīs mēnešus. Katru nedēļu likās, ka vēl tikai šo un tad gan varēšu braukt. Tomēr tas pārcēlās un pārcēlās atkal. Mēs atsvešinājāmies gan kā pāris, gan es ar meitām. Likās, ka viņi tur dzīvo savu dzīvi un es te – savu. Notikumi bija gana dramatiski un intensīvi, tad nu pēc tiem mēnešiem kopienas vadītāji redzēja, ka mums kā pārim nepieciešams laiks.

Rihards: Tad jums abiem tas kā slazds sanāca, kur tu biji iestrēgusi Latvijā un Valdis tajā galā. Kā, Valdi, tu tiki galā?

Valdis: Vīrieša un sieviešu domāšana un lietu uztveršana atšķiras. Centāmies sazvanīties, bet mums vīriešiem vienmēr ir vēlme atrisināt. Bet tad es sapratu, ka nevaru neko atrisināt. Pirmkārt, tavos spēkos nav nekādā veidā atrisināt veselības situāciju, otrkārt, tu esi 3500 kilometrus prom un tu nevari būt blakus un uzklausīt. Tas bija smagi. Daudz palīdzēja lūgšana. Teicu, Dievs, es šo nevaru atrisināt, esmu mazs un bezspēcīgs. Es lūdzos arī pirms katras sazvanīšanās ar Aigu, lai Dievs dod pareizos vārdus, kā runāt. Jo sarunas, būšu atklāts, bija smagas un vienu dienu beidzās uz labas nots, otru dienu – kā katastrofa.

Rihards: Valdi, vai tev bija viegli atzīt Aigai savu nespēcību, esot šos 3500 km tālu prom?

Valdis: Man vienmēr to ir grūti izdarīt, man liekas, ka vīriešiem tas raksturīgi. Varbūt tā ir vīriešu loma, viņiem jābūt noderīgiem, jāspēj ko risināt. Vīrietim ir grūti atzīt to, ka viņš nav spējīgs ko izdarīt.

Viktorija: Mūsdienu sabiedrība negaida šādu atbildi, bet gan to, ka vīrietim ir jābūt visu laiku spēcīgam … Aiga, tu arī gribēji to dzirdēt?

Aiga: Nu jā, es to gribēju dzirdēt. Man izmisīgi bija vajadzīgs šis te emocionālais atbalsts. Šeit man to sniedza draudzenes. Un varbūt reizēm Valdis nevarēja izteikties tā, kā es to sagaidīju, jo es pat nezināju, ko sagaidu. Sapratu vien, ka vismaz, ja viņš nav blakus ar savu silto roku uz pleca, tad gribu sadzirdēt atbalstu vārdos.

Riharda: Pastāstiet vairāk par šo atkal satikšanās brīdi.

Valdis: Šo trīs mēnešu laikā es biju iedomājies, ka varbūt vajadzētu Spānijā visu sakārtot un uz brīdi atbraukt pie Aigas. Par meitenēm kāds tur parūpēsies. Es to Aigai teicu, un viņa vienmēr teica, nē. Un es tad arī tā Aigai ne vārda nesakot, vienā otrdienas rītā iesēdos mašīnā, aizlidoju uz Barselonu, tālāk iesēdos lidmašīnā, atlidoju uz Latviju un braucu pie Aigas vecākiem uz laukiem, kur bija arī Aiga. Bija putenis un vienu brīdi likās, ko es daru.

Aiga: Mans tas “nē, nebrauc” bija tāpēc, ka likās, ka meitenēm tēvu vajag vairāk, nekā man vīru. Un es kā pieaugušais tikšu galā. Kad Valdis atbrauca, es biju dusmīga! (smejas) Prasu, ko viņš te tumsā un ziemā dara, un ka ar nākamo reisu tūlīt jābrauc atpakaļ pie meitām, jo tas ir bezatbildīgi būt šeit. Bet tas mijās arī ar – “vai, cik forši, ka atbrauci.” (smejas) Bet, jā, pirmais bija manas dusmas… Valdis bija ieplānojis būt nedēļu blakus un pavadīt mani uz operāciju.

Viktorija: Cik sievišķīgi… bet beigās bija labi, ka Valdis atbrauca?

Aiga: Jā, bija labi!

Viktorija: Jūs daudz stāstāt par šo katoļu kopienu, bet saprotu, ka paši esat luterāņi?

Aiga: Jā, mēs esam no Ikšķiles luterāņu draudzes.

Viktorija: Varbūt jūs tur arī iepazināties?

Valdis: Nē, mēs tur neiepazināmies. Mūsu attiecības sākās kā darba romāns. Strādājām vienā uzņēmumā un projektā kopā, tad arī ieskatījāmies viens otrā.

Rihards: Jums kopīgais tajā laikā bija darbs, projekts, profesionālajā sfēra, Aiga bija jau ticīga, kā jums abiem ar šo tēmu gāja?

Valdis: Ar ticību ir tā, ka mana ģimene nav ticīga, viņa pat ir ļoti tālu un es arī biju. Man bija klišejiskā Padomju savienības domāšana, ka Dievs ir izdomāts vājiem cilvēkiem, lai viņus pakļautu. Caur Aigu es arī nācu pie Kristus.

Aiga: Es uzskatu, ka es savu ticību esmu saņēmusi no vecmāmiņām. Viena mani nokristīja pa kluso katoļu baznīcā, otra pēc tam – luterāņu baznīcā. Ekumenisms man ir jau no bērnības (smejas). Tad es biju pagājusi prom no ticības un pirms mūsu laulības es pabiju arī kādās neveselīgās attiecībās, kurās sapratu, ka tomēr tā negribu dzīvot un tad sāku atkal lūgt.

Atceros, ka lūdzu konkrēti par savu īsto vīru un kādām rakstura īpašībām viņā. Kad apprecējos ar Valdi, atskārtu, ka tās patiešām taču viņā arī ir! Ir arī tādas, ko nebiju lūgusi un kas varbūt varētu arī nebūt… (smejas)

Valdis: Mūsu pirmā meita piedzima tad, kad mēs vēl nebijām laulībā, un es biju no Dieva vēl ļoti tālu. Kad nu pirmais bērns ir piedzimis, es kā atbildīgs vīrietis sapratu, ka jāprec taču tā sieviete. (smejas) Es viņu bildināju. Un viņa man teica, ka es tevi precēšu tikai un vienīgi baznīcā! Tad man nācās iet visas iesvētes un kristības.

Viktorija: Tas tev bija kā zobu sāpes?

Valdis: Īsti nebija, lai arī es pretojos tam visam, jo likās, kam to vajag. Kad salaulājāmies baznīcā, tad gan likās – nu pietiek. Mērķis izpildīts, vairāk baznīcā nav jāiet.

Aiga: Un jā, tad mums sākās pirmās šķelšanās attiecībās, jo es biju ļoti aktīva draudzē, darbojos svētdienas skolā, gājām ar draudzes draudzenēm uz dažādiem pasākumiem. Pēc tiem atgriežoties, redzēju, kā Valdis sēž ar mūsējiem mazajiem noguris un viss viņam apnicis. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka šī brīnišķīgā lieta – ticība mūs šķeļ. Es sāku domāt, ko lai dara un atradu Laulāto vakarus, gan Ģertrūdes draudzes Laulāto vakarus un arī Kānas kustību. Vispirms mēs aizgājām uz Laulāto vakariem, tad uz pāru vakariem un vasarā bija Kānas nedēļa, kurā piedalījāmies.

Viktorija: Vai tu pamanīji, kurā brīdī tad vīrā notika kāds apgrieziens?

Aiga: Ar katru lietu notika kāds mazs solītis. Tas nebija viens klikšķis, bet jutu, ka mums kā pārim vajadzēja vairāk un vairāk apkārtējo ticīgo klātbūtni un atbalstu.

Viktorija: Valdi, tev kaut kas mainījās tavos priekšstatos par laulību?

Valdis: Es domāju, ka jā. Katrs šis pasākums, lai arī sākumā ļoti tiem pretojos, mainīja un veda pretī Kristum vairāk. Manī mainījās tas, kas mūsdienu pasaulē tiek uzskatīts par laulību. Ļoti daudzi laulību uzskata par tādu kā līgumu, kur viens kaut ko dod, otrs dod pretī. Tas ir līgums. Ja mēs paskatāmies Bībelē, tad redzam, ka laulība patiesībā ir derība nevis līgums. Tas ir arī jautājums par tavu pazemību, kur tu noliec savu ego malā un tu sper pirmo soli, ja vajag.

Šodien viss grozās ap personības kultu un kā gūt labumu tikai sev. Tieši tas manā pieredzē laulībā nestrādā! Svarīgi ir tas, ka abi laulībā ir ar attieksmi, kurā nevis otrs kaut ko izdarīs, tāpēc ka esmu ieguldījis un es pelnu lielo naudu, bet lai abi laulātie viens otra priekšā ir pazemībā.

Svarīgi ir meklēt, ko es varu darīt tavā labā.

Viktorija: Ar ko vēl jums ir nācies tikt galā abiem savā attiecībās?

Valdis: Attiecības man liekas ir vieta, kur mums katram dziedināties, kur otrs tev palīdz saskatīt kādas lietas. Ja tu satiec savu īsto cilvēku, tad cilvēks ir spējīgs atteikties no visa cita, ja tas nepieciešams. Kad iepazināmies un sākām draudzēties, man bija dažādas atkarības. Viena no manām atkarībām ir bijusi tusēšanās, alkohols, narkotikas. Pēc iepazīšanās ar Aigu sapratu, ka tas nevar tā turpināties un ir jāmet malā. Viena no manām atkarībām, kurai es biju pieķēries tā pa īstam, bija datorspēles. Spēlēju pa naktīm, pa dienām, arī darba laikā. Piedzima pirmā meita, nekas nemainījās. Spēlēju spēlītes un auklēju reizē bērnu. Nopirkām savu pirmo māju, pa vienas datorspēles iekrāto naudu, iekārtojām ar visu nepieciešamo. Tā es toreiz tiku ārā no tās spēles, bet, protams, vieta nepalika tukša. Tad turpināju telefonā spēlēt. Arī smēķēju. Aiga visu laiku man “kladzināja”, ka tas jāatmet. Es nevarēju atmest pat, kad otrā meita piedzima. Tad vienu rītu braucu uz darbu, dzirdu Dievs man saka – atmet smēķēšanu! Un es teicu – labi, kopš tās dienas vairs to nedaru.

Viktorija: Ko sliktu tevis minētās atkarības darīja? Jo, esmu pārliecināta, ka daudzi to iespējams dara un nesajūt kā sliktu lietu…

Aiga: Smēķēšana vienkārši ir neveselīga, negribēju, lai meitas aug veselīgā vidē bez dūmiem un arī emocionāli veselīgā vidē. Vēl es gribu, lai mans vīrs ilgāk dzīvo un lai mēs kopā nosirmojam. Ja runājam par datorspēlēm, ar tām bija grūtāk. Man tas sākumā nekas šausmīgs nelikās, bet tad ieraudzīju, ka Valdis to laiku jau nozog no manis, meitām, ģimenes un arī darba. Citreiz bija tā, ka vīrs saka, ka strādā, bet patiesībā spēlēja pie datora spēles. Mēs daudz par to strīdējāmies. Likās, ka pat domās viņš ir savās spēlēs un nepieslēdzas realitātei.

Valdis: Jā, kā jau Aiga teica, man bija kādi posmi, kad es reāli darbā nosēdēju astoņas stundas un neko neizdarīju, jo spēlēju spēles. Es kaut kādā lūgšanā reiz sapratu, ka es tā nevaru turpināt, ir jāpārstāj. Bet, ja tu kaut ko noliec Dieva priekšā, lai no tā tiktu atbrīvots, tev kaut kas ir jāliek tā vietā. Es tolaik tā vietā ieliku un sāku mācīties spēlēt ģitāru. Jautājums, kādā gultnē tu to atkarību ievirzi. Labs variants ir, ka tu aizstāj atkarību ar citu nodarbi, kas tevi pašu piepilda un dod vēl labumu apkārtējiem.

Aiga: Man kaut kur tā sajūta, ka tās krīzes visu mūžu būs. Mēs kaut ko pārvaram, bet visu laiku būs problēmas, kārdinājumi, krīzes. Tās beigsies tikai ar šīs zemes dzīvi. Jā, kaut kas mums ir pārvarēts, bet vēl kaut kas ir priekšā, ar ko būs jācīnās.

Valdis: Tev ir jāiziet cauri krīzēm, tev ir jāiemācās risināt. …. Dievs tevi ir savedis ar otru kopā, ne jau lai savu ego celtu, bet, lai ko parādītu un mācītu un lai tu mainītos. Man ir prieks, ja ir kādas attiecības, kurās nav nevienas krīzes vai strīda, bet lielākoties varbūt tās ir attiecības, kurās cilvēki nepieaug un turpina dzīvot, nerisinot savas problēmas. Laulība ir vieta, kur mēs esam satikuši to cilvēku, kura dēļ mēs esam gatavi mainīties! Mēs te runājām pirms tam, vai sievas var mainīt vīrus, nē, nevar mainīt. Ja esi nonācis laulībā ar domu, ka vari mainīt, saproti, ka tikai tad, kad esi saņēmis no otra patiesu mīlestību un rūpi, tad tu vari pats mainīties.

Viktorija: Bet tad, kad mēs esam šajā atklāsmē, tur vēl ir vieta strīdiem? Vai jūs strīdaties?

Aiga: Mēs diezgan daudz strīdamies. Intensīvā vai mazāk intensīvā veidā izdiskutējam un atrodam kompromisu. Lietas vajag izrunāt, lai varam iet tālāk. Citādi tas bubulis, kas sēž, tāpat iznāks kaut kad ārā.

Valdis: Nu man ir problēmas ar atvēršanos. Citreiz Aiga gaida, kad es vairāk atvēršos. Man liekas, ka sievietes vispār sagaida, ka vīrieši nu viņām teiks visu, ko domā un kā ir..

Viktorija: Bet tad mums taču būtu vieglāk …

Valdis: Nē, sievietes negrib dzirdēt visu to, kā ir, tāpēc vīrieši filtrē ko un kā un kāpēc pasaka. Citreiz man iestājas blackouti – un ir tā, kā kāds mērkaķis, kurš tik zvana ding ding un Aiga tik kaut ko runā, bet manī tas mērkaķis … (smejas)

Viktorija: Bet ko mums sievām darīt, kad jums vīriem tā? (smejas)

Valdis: Varbūt jāļauj vienkārši vīram paiet malā, sagremot, kas notika. Man tas personīgi palīdz. Bet problēma, ka sievietei jau vajag tagad, viņa negrib gaidīt.

Aiga: Vislabāk ir pārstāt ko teikt, bet tas ne vienmēr izdodas (smejas), jo laika taču nav. Rīt būs citas lietas, mēs par šo vairs nevarēsim strīdēties… tāpēc jāatrisina tagad. Ja izdodas, tad labi, ja vēl rītvakar var atgriezties un atrisināt, kas šodien nav izrunāts.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Mums bija vēlme cīnīties par savu laulību

Rihards — Sat, 19 Aug 2023 15:43:40 +0000

MUMS BIJA VĒLME CĪNĪTIES PAR SAVU LAULĪBU

Laulības pieredzē dalās Arvils un Agnese Baumaņi

Savulaik draugu izteiktā prognoze – “Absolūti nesaderīgs pāris” nepiepildījās. Nu jau 14 gadus Arvils un Agnese Baumaņi ir kopā un lieliski atrod arī viduspunktu abu profesionālajā ikdienā, kur viņš ir jurists, bet viņa – pasākumu režisore. Šobrīd viņu attiecībās Agnese pēc saspringtas un emocionālas dienas var brīvi pie Arvila pieiet un palūgt: “paslēp mani no visiem”. Darbojoties pasākumu vadīšanas industrijā darba diena ir gana dinamiska un spēkus paņemoša. Lielā aizņemtība reiz abu attiecības pagrieza virzienā, kur abi saskārās ar savu lielāko krīzi – vīra sānsoli. Un tikai laulības dotais solījums un abos mītošā pārliecība, ka viss ir atrisināms un nav jāšķiras, ja tiek piedzīvotas kādas grūtības, abus satuvināja vēl spēcīgāk.

Šī ir mūsu #10 saruna par laulību un krīzēm. Tas būs arī stāsts par to, kā pretpoli pievelkas, kā esot klusajam un kautrīgajam puisim no Rojas izdevās pievērst uzmanību spilgtajai un ātrajai Rīgas meitenei un galvenais – vai ir iespējams atjaunot uzticību pēc nodevības laulībā. Atbildi uz šo Baumaņu pāra uzdoto jautājumu mums sniedz Mazirbes rekolekciju centra vadītājs Kārlis Irbe.

Viktorija: Pirms 14 gadiem jūs viens otram teicāt “Jā!”, tomēr bija kādi draugi, kas apgalvoja, ka neesat viens otram piemēroti, kādēļ viņi toreiz tā teica?
Arvils: Es biju atbraucis no Rojas un man bija pilnīgi citādāka pieredze un cits skatījums uz dzīvi. Mēs ar Agnesi ļoti atšķīrāmies. Tas arī laikam bija tas, ko citi cilvēki pamanīja. Agnese bija spilgta personība.

Agnese: Man bija kādi 23 gadi, es biju ārkārtīgi ambicioza, man bija savs uzņēmums. Ja es ierados, visi to pamanīja, es biju arī visai asa un tādēļ visiem bija jautājums: Ko Arvils ar viņu darīs un kā viņš tiks galā ar viņu? Vispār es viņu pirmā pamanīju! (smejas) Viņš bija vienīgais puisis, kurš meitenēm atvēra durvis. Un mans tētis vienmēr ir bijis, kurš vienmēr atver sievietei durvis, viņš vienmēr rūpējās par manu mammu un es tādā vidē biju izaugusi, tādēļ likās, ka vīrietim tādam ir jābūt. Arvilā es ieraudzīju to galantumu un žilbinošo smaidu. Mēs vienā pasākumā kopā dejojām un tā arī aizdejojāmies…

Viktorija: Tur, kur draugi teica “nē”, tur jums bija viens liels “jā”…

Arvils: Protams, pa gadiem mēs viens otram pielāgojamies. Pats draudzības sākums nebija viegls, tas bija pat ļoti dinamisks. Braucām kopā uz dažādiem pasākumiem, kopā kalpojām draudzē. Tad, kad apprecējāmies, bija dažādi izaicinājumi, jo atklājās, piemēram, raksturu nesaderības, ambīcijas. Es arī biju ar citādāku izpratni par to, kas ir ģimene un laulība.

Rihards: Kas tavā izpratnē par ģimeni bija tik atšķirīgs?

Arvils: Man ir māsa un brālis, mēs visi uzaugām bez tēva. Līdz ar to man nebija pilnvērtīga izpratne un piemēra, kas man būtu devis pārliecību par to, kas es esmu un kas man jādara kā vīrietim. Jauniešu gados, protams, es gribēju sievu atrast un gribēju, lai man būtu viens cilvēks, ko mīlēt. Bet ko nozīmē mīlēt? Tas ir iemācīties piedot, izprast otru , kopīgi veidot ģimeni un savas attiecības. Tas ir interesants process, kurā ir daudz skaistu un arī grūtu brīžu.

Rihards: Tu, Arvil, saki, ka ienāci bez tādas pozitīvās pieredzes par attiecībām, bet tajā pašā laikā, durvis mācēji atvērt. Un tieši to Agnese bija pamanījusi. Ko, savukārt, tu saskatīji Agnesē sākumā?

Arvils: Ieraudzīju, ka Agnese ir ļoti apņēmīga ar savu biznesu, ka viņa ir pārliecinoša, stipra sieviete.

Viktorija: Nereti mēs izsapņojam vai vismaz iedomājamies, kādu mēs to otru cilvēku gribētu, jums ir tā bijis?

Agnese: Mums par šo “es gribētu tādu cilvēku satikt” ir interesants stāsts. Kad pirms laulībām mācītājs mūs pasauca uz pārrunām. Mēs aizgājām, runājām, un es tā sēdēju un klausījos, ko Arvils atbild uz uzdoto jautājumu par to, kāda ir viņa meitene, ko viņš gribētu precēt. Un Arvils noraksturoja meiteni, kas vizuāli ir pilnīgi pretēja man. (smejas)

Es atceros, kā mācītājs skatījās uz mums un prasīja – jūs tiešām precēsities? Un tad Arvils izteica to frāzi, kas patiesībā mums ir palīdzējusi visus gadus. Viņš teica, nav īsto vai neīsto cilvēku, jo es izdaru izvēli un tā izvēle kļūst par manu īsto. Tas visus šos gadus mums ir bijis kā vadmotīvs. Mums tik daudzi cilvēki teica, ka mēs taču nesaderam kopā un cik daudz taču izteica Arvilam līdzjūtību, ka viņš mani prec… (A.Baumane)

Tu saproti, ka stāsts ir par manu lēmumu un to, vai dzīvojam tikai emociju gammā. Jā, Arvils nāca no citas vides un sākumā viņš nesaprata, ko ar mani darīt. Arvilam bija iedota “bumba”, jo es par visu varēju uzsprāgt. Man vajadzēja visur būt, visur piedalīties un skriet. Bet nekad neesmu jutusi, ka viņš mani tajā bremzē. Tomēr sākumā bija tā, ka Arvils teica, ka būs tā, jo viņš ir ģimenes galva. Tomēr viss sāka mainīties tajā brīdī, kad viņš nevis sita kulaku uz galda, bet teica – parunāsimies un meklēsim kompromisu. Un tad ir ļoti viegli aiziet aiz vīra.

Jebkurai sievietei, vienalga, cik viņa būtu spēcīga vai kāds tipāžs, viņai ir vajadzīgs tas vīrietis, aiz kā aiziet un paslēpties.

Dažreiz ir tā, ka es esmu pa dienu tik aktīvi visur iekšā un es atnāku mājās un saku: paslēp mani no visiem. Viņš mani apķer un man ir sajūta, ka esmu neredzama visai pārējai pasaulei. Laulībā tas nozīmē, ka es kļūstu ievainojama, jo es ļauju šim vienam cilvēkam ieraudzīt sevi tādu, kāda esmu. Sievietēm, kuras šim pretojas un saka, ka viņas kāds tādā veidā salauzīs, es saku, ka tās ir bailes no atklātības.

Rihards: Kas jūsu attiecībās noveda līdz “vilkšanai pa kreisi”?

Arvils: Ir kaut kādi brīži, kad esam ļoti aizņemti, visbiežāk ar darbu. Agnesei tas toreiz bija mūzikls, liels projekts. Tajā brīdī sakrita apstākļi un situācija, kurā satiku meiteni, ar kuru bija ļoti viegli komunicēt. Ar viņu bija ļoti daudz kas kopīgs, labi sapratāmies un uzturējām komunikāciju. Tajā posmā ar sievu bijām ļoti aizņemti un neveltījām pietiekami daudz laika un uzmanības viens otram. Tagad redzu, ka tas noveda pie tā, ka tajā brīdī novērsu fokusu no ģimenes, sievas un sāku pievērsties citai meitenei. Tas notika vairāku mēnešu garumā, līdz sapratu, ka negribu to nodarīt savai sievai un bērniem.

Man ir jābūt tur, kur man ir jābūt. Es taču biju reiz pieņēmis lēmumu būt vīrs savai sievai un tēvs bērniem! Tā ir vieta, par ko man ir jācīnās, pat ja tur ir grūtības un kādas problēmas. (A.Baumanis)

Rihards: Bet tajā brīdī taču ir grūti ieraudzīt, ka tā ir problēma, jo pats process jau ir arī baudāms?

Arvils: Zini, kā kurā brīdī. Ir brīdis, kad viss ir forši, jautri un ir patīkami, bet pēc tam nāk tās domnas, ko es daru un kurā virzienā es eju? Mēs jau neesam vienīgie, kas ar tādām lietām saskarās. Ja sākumā nav pieņemts lēmums vai novilktas robežas, ir viegli tās pārkāpt. Un kas tad mūs kārdina? Mūsu paša kārības. Bet, ja esam stiprās attiecībās savā starpā, ja esam attiecībās ar Dievu, tad mēs spējam turēties pretī.

Agnese: Es uz šo situāciju raugos tā, ka mēs neviens neesam pasargāti. Es nevienu neattaisnoju, tajā pat laikā, kad tas notika, sapratu, ka man nav laika domāt, ko citi par to domā. Man bija divas izvēles. Viena – es varu sekot pasaules standartiem, kas rāda, ka ja tu vienreiz esi piekrāpis, tad 100% tu piekrāpsi atkal. Tāpēc ir jāiet prom, jo tas viss grauj tavu pašvērtību. Tu taču kā sieviete esi tagad pazemota… Ja gribi šādu scenāriju, aizej pie kādas draudzenes, visu izstāsti un viss notiksies. Esmu pateicīga, ka tad, kad es uzzināju, man bija konkrēti trīs sievietes, kam man bija jāpiezvana. Viņas bija garīgās līderes, kas neko nejautāja, vienkārši sāka lūgt. Nav jābaidās, ka tu salūzti, jo ir tā sajūta, ka zeme sašķīst zem kājām, jo esi atļāvis būt ievainojams. Jā, ir tā sajūta, ka tu zaudē visu. Tev ir vajadzīgs laiks, lai savāktos un pieņemtu pareizo lēmumu. Jebkurā krīzē, ieturi pauzi un nelec pēc sajūtām. Tā bija Dieva žēlastība, ka tajā brīdī konkrēti šīs trīs sievietes, kas burtiski man uztaisīja tādu kā barjeru. Man kopš tā laika ir tāds termins “24 stundu anestēzija” un tā ir no Dieva, kas patiešām darbojas?

Rihards: Ko nozīmē “24 stundu anestēzija”?

Agnese: Tas nozīmē to, ka tev iedotas bezsajūtu 24 stundas, kad tu neko nejūti. Tiek noņemtas nost sāpes. Ir skaidrs prāts. Mēs kristieši zinām, ka varam Svētajam Garam prasīt šo anestēziju. Nav pareizi tajā brīdī, kad tu neko0 nejūti un šķiet, ka esi pat piedevis skriet un to teikt. Tas būtu līdzīgi, kā jūs abi skrietu un pagrābtu drupačiņas no laimīgas laulības. Otrs – tu tajās 24 stundās ej prom pie Dieva, pieķeries Viņam. Dievs tad var parādīt, ka ja tu būsi ar Viņu, viss būs kārtībā, jūs abi iziesiet tam cauri. Šo trīs garīgo līderu lūgšanas mani iznesa cauri pirmajam šim te smagajam posmam.

Rihards: Kāds bija jūsu ceļš uz atklātību?

Agnese: Tas bija tad, kad sieva pienāk un saka, tagad mēs runāsim… Tad Arvils sāka runāt. Tas bija tik interesanti un man nav atbildes pāriem, kas nepazīst Dievu, kā var iziet no šīs situācijas Es tajā laikā pat nelūdzu par viņu, es lūdzu par sevi, meklējot dziļas un personīgas attiecības ar Dievu. Es sevī liku Vārda pamatu, kas saka, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas tiks vērstas par labu. Ir jāļaujas dziedināšanas procesam un sakārto savas attiecības ar Dievu. Man tā sajūta bija tāda, ka es runāju ar Dievu un Dievs strādā ar viņu.

Arvils: Tie bija vairāki mēneši, un tad mēs mācījāmies viens otram atkal uzticēties. Mēs saprotam, ka tik un tā visu laiku laulībā ir jāiegulda, ir visu laiku nepieciešams kopā runāt un veltīt laiku otram, kopā lūgt.

Agnese: Viens interesants moments, ko es tikai tagad atcerējos, ka pirms tas viss nāca gaismā, kādu mēnesi mēs sajutām pamudinājumu kopā vakaros ar bērniem lūgt. Dieva vārds saka, ka viss tiks celts gaismā, aks ir apslēpts, laulāto kopīgā lūgšana ir viens no veidiem, kā mēs varam viens otru pasargāt. Tāpēc ka Dievs ceļ augšā lietas un sakārto īstajā brīdī. Man tajā laikā viens no lielākajiem atbalstiem bija draudzē māsa Lilita Vilka, kas mani mācīja, ka nav jārunā par problēmu, bet mē smāčisimies Dieva vārdu. Viņa man teica, ka man ir jāsaprot, kas es esmu ka sieviete Dievā , kas man pieder un kā Dievs uz mani skatās. Laulība ir divas spilgtas personības un es ticu, ka katrs esam ļoti spilgti. Dievs nav ieinteresēts, lai mēs kļūtu divi pelēki, bet gan lai kļūtu vēl spilgtāki. Tomēr to nevaram izdarīt, ja nezinām, kas mēs esam.

Viktorija: Tātad Tu gribi teikt, ka tajā brīdī sievietei neskatīties uz to lielo problēmu, kas var izaugt līdz dziļai krīzei, bet iemācīties citu fokusu?

Agnese: Jā, un tas fokuss nav meklēt vainīgos vai kā viss līdz tam nonāca. Patiesībā, tas ir maznozīmīgs jautājums. Stāsts ir par to, kurā brīdī es ļāvu savās domās iekļūt citai personai un atrast vietu, kur jūtos labāk, nekā esošajā. Man mērķis nav dzīvesdraugu gremdēt. Mans uzdevums ir meklēt attiecības ar Dievu. Tad arī pazūd domas, ko citi teiks un kā tad es viņu tagad tā ņemšu atpakaļ.

Rihards: Jā, tur ir lērums citu jautājumu, kaut vai kā tev neieslēdzās sievišķīgais atriebības plāns?

Agnese: Fenomenāli ir, ja tu ej kopā ar Dievu. Bija reizes, kad es lūdzu nevis par sevi vai Arvilu, bet par to sievieti. Sapratu, ka viņai sāp un ka viņa ir kaut kam noticējusi. Ar Dievu tas ceļš ir savādāks. Es to laiku nemainītu ne pret ko citu, jo man atnāca atbilde, kā iziet no krīzes? Iemīlies Dievā! Sapratu, ja mēs izgājām cauri tam, tad Dievam laulībā ir risinājums visam un visur. Ja tavs dzīvesdraugs ir tā vērts, lai tu iepazītos ar Dievu, tad tā ir atbilde pilnīgi visam. Vieglākais būtu – pagriezties un aiziet. Es arī to varēju atļauties. Varēju uzturēt sevi un viss būtu bijis kārtībā, bet atceraties – viņš taču ir mans cilvēks, un toreiz bija lēmums – kopā priekos un bēdās!

Arvils: Jā, mēs taču pie altāra devām solījumu, kopā priekos un bēdās.

Agnese: Es tā paskatos, ka tu toreiz vienkārši biji saslimis… (abi smejas)

Arvils: Jā, kāpēc būtu jāškiras, ja ir kaut kādas grūtības? Viss ir atrisināms! Jautājums, vai abi mēs to gribam. Svarīgi arī cilvēki, kas blakus, lai nedod kādus padomus, kas var izšaubīt…

Viktorija: …mēģinot jūs glābt!

Agnese: Kamēr mēs gājām cauri, par to zināja tikai daži cilvēki!

Rihards: Arvil, ja Agnesei bija trīs sievietes, kas atbalstīja, kas bija tev vai arī tiki viens ar to visu galā?

Arvils: Man bija apņemšanās. Nebija viegli mainīt to, kas ilgāku laika posmu bija iekustināts. Mēs kopā arī lūdzām, apkārt par to nerunājām daudz. Mēs to situāciju abi divi diezgan labi sapratām.

Agnese: Tā visa pamatā ir arī tīrs egoisms, ne tikai viņa, arī mans.

Viktorija: Kur tavs egoisms tajā visā?

Rihards: Jā, klausoties jūsos, liekas, ka esat kā pārcilvēki. Kur tajā visā bija emocijas? Kāds šķīvis nelidoja?

Arvils: Tas, ka ir katram emocijas, ir tikai loģiski. Protams, bija vilšanās, jo bija grauta uzticība. Bija jautājums, kā lai tagad man uzticas. Protams, bija dusmas, šķīvji lidojuši nav, bet bija emocijas, neizpratne, kāpēc. Svarīgi tajā brīdī nerakt dzļumā un nesākt sevi žēlot. Man šķiet, ka tieši tas nekā pie laba nenoved. Mums bija vēlme cīnīties par laulību.

Agnese: Protams, bija dvēsele aizskarta. Tā bezspēcība bija tā, kas grauj kopā. Kā dabūt fokusu prom no problēmas. Man viens no visu laiku mīļākajiem Bībeles varoņiem ir Dāvids un tas, kā viņš uzvarēja Goliātu. Vesela armija tricēja un neko nevarēja izdarīt, pat ķēniņš baidījās. Un tad bija Dāvids, kurš bija pavadījis savu laiku ar Dievu un viņš zināja pārliecībā, kāds ir Viņa Dievs un kas ir viņš pats. Vēl viņš izdzirdēja, ka Goliārts apsmej viņa Dievu un viņš aizgāja un nogalināja viņu. Sievas lūgšanai ir ārkārtīgi liels spēks. (34:51) Sapratu, ka man ir tikai jāuzticas Dievam un Dievs pats tiks galā ar manu vīru. Ko darīt nekristietim? Visgudrākā lieta – atrodi mācītāju, atrod draudzi, nestāsti draudzenēm un negrauj otra reputāciju līdzcilvēku acīs.

Viktorija: Tu par to tobrīd domāji?

Agnese: Protams, man bija svarīgi negraut viņa reputāciju. Es iziešu cauri tam, bet vai līdzcilvēki tiks galā ar to, ko būtu dzirdējuši par šo situāciju?

Viktorija: Vai pēc tam ir bijušas bailes, ka kaut kas var atkal noiet šķērsām?

Agnese: Man vēl joprojām tās ir. Tas ir tas, ko augsti vērtēju Arvilā, ir bijuši brīži, kad tā sajūta atgriežas un kaut kas tā kā uzzibsnī manī kā svaigs un dzīvs. It kā esi atpakaļ atsviests. Es Arvilam teicu, ka man tādi brīži ir, piemēram, pie lielākām emocionālām slodzēm. Tad es aizeju pie Arvila un viņš, kad es to viņam pasaku, ieguldās tādā lielākā rūpē par mani.

Laulība ir viena no apdraudējamākām lietām. Mums kādreiz var likties, ka laulību kaut kas apdraud no ārpuses, bet laulība ir tā mazā šūniņa, kas ir jāsargā no iekšienes.

Esmu teikusi jaunajiem pāriem, kam taisu kāzas, lai viņi ieliek savos zvērestos to, ka tad, kad pietrūks spēka, tad aicināšu Dievu iekšā un saukšu uz Viņu. Dievs ir izveidojis laulību, Viņš ir jūs salicis kopā. Ja tu gribēsi, jūs abi kļūsiet viens otram par piemērotākajiem. No bērna tu tācu arī neatsakies, kad viņš kaut ko sastrādājis. Mēs aizmirstam bieži savu laulību baudīt.

Arvils: Jā, svarīgs ir tas laiks, kad esam divatā un veltam laiku tikai viens otram.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Trešdien es viņu mīlēju, ceturtdien vairs nē

Rihards — Fri, 04 Aug 2023 14:23:22 +0000

TREŠDIEN ES VIŅU MĪLĒJU, CETURTDIEN VAIRS NĒ

Laulības pieredzē dalās Andris un Velga Gailīši

Velga un Andris Gailīši jau trešo gadu dzīvo skaistā vietā Cēsu novadā. Projām no pilsētas kņadas, projām arī no aktīvajiem darba gadiem. Tajos piedzīvots tika daudz – ceļojumi, ballītes, draugi, arī teju aiziešana prom vienam no otra, lai arī aiz muguras bija pavadīti kopā jau 25 laulības gadi. Abi šodien saka, kā glābiņš nāca toreiz Laulāto kursi. Galvenais dziļās attiecību krīzes iemesls katram bija atšķirīgs. Viņam tā bija sajūta, ka nevienam vairs nav vajadzīgs. Viņai – ka vīrs viņu vairāk nemīl…

Rihards: Mums abiem nupat apritēja 15 gadi laulībā. Jūs tikko nosvinējāt rubīna kāzas. Ja es tagad būtu ieradies pie jums kā tāds, kas nodzīvojis laulībā tikai pusgadu un prasītu, kas ir tas zelta padoms, kas palīdzējis jums un kas noteikti varētu palīdzēt man?

Andris: Es domāju, ka laulībā un attiecībās vajadzētu turēt Dievu centrā un dzīvot vienprātībā. Ja nav vienprātības….ir jālūdz, lai Dievs ir centrā un var tās attiecības uzturēt.

Velga: Tā ir liela izredzētība sievai, ja abi šajā ziņā saprot viens otru. Ir zināmi pāri, kuri nav vienoti šajā jautājumā, tomēr mums ir ļoti viegli tajā. Mēs varam visu darīt kopā, arī palūgties. Bieži bērni atsūta whatsapp ziņu, lai palūdzam par viņiem vai kādu eksāmenu vai svarīgu sarunu. Mēs ejam un to darām. Un domāju, ka tas mums palīdz gan piepildīt to, ko Dievs grib, gan pašiem būt kopā. Daudzi pāri kautrējas kopā lūgt, tā ir ļoti intīma lieta, un to var darīt kopā ļoti tuvi cilvēki. Mums, piemēram, tad, kad bija mūsu krīze, mana vecākā meita teica, – “es lūgšu par jums”, es teicu, lūdzu, nē, mums viss ir izjucis, tuvības nav, bet viņa teica, ka mēs vēl redzēsim, ka dzīvosim kā divi balodīši… Un tagad mēs patiešām dzīvojam rociņās saķērušies…

Andris: … kā divi meža balodīši…

Viktorija: Jums šogad ir 41 gads laulībā, mums ir – 15. Skatāmies uz jums un vienprātībā sakām, ka mēs arī tā gribam. Kas mums kā pārim ir jādara, lai iemācītos šo jūsu uzsvērto vienprātību?

Andris: Es domāju, ka pirmais noteikti ir lūgšanas. Ja Dievs nebūs starp mums un ar mums, nekas nesanāks.

Velga: Krīzēs nevajag neko sasteigt. Jā, arī mums ir bijušas krīzes un laulības vidū bijuši ļoti grūti brīži, kad liekas, ka viss ir vienalga un viss ir jāizbeidz. Pēc pieredzes saku, ka tad galvenais ir neko nedarīt. Cilvēki bieži aiznes laulību šķiršanu pieteikumus uz tiesu vai pie notāra un viss sāk griezties, un viņi izšķiras. Lielākoties neviens jau nav tik gudrs, lai atsauktu vai samierinātos. Cilvēkiem gribas pieņemt lēmumus un ātri ko izdarīt. Viņš man tā, tātad – sveiki. Es esmu pieredzējusi, ka nevajag neko darīt, bet vajag izturēt. Ja to iztur, tad vecumdienās tiešām dabū tos labumus, ko dabū laulātie. Jaunībā jau nav nekam laiks, jo ir darbs, māja, bērni, nauda, jauniem ir ļoti grūti, bet mums tagad ir tik viegli dzīvot kopā!

Viktorija: Viegli jau tagad ir atskatoties…

Andris: Protams, jo mēs zinām, ka kaut kad kļūdījāmies un mums krīze toreiz ļoti dziļa. Paldies Dievam, ka vecajā Ģertrūdē (Rīgas Sv.Vecā Ģetrūdes draudze – aut.) bija Laulāto kurss. Mēs abi vienprātībā aizgājām uz šo laulību kursu un tur mums parādīja mūsu kļūdas.

Rihards: Kāds jums bija toreiz stāžs?

Andris: Mums jau bija 25 gadi laulībā. Ne es, ne Velga negribējām šķirties, lai arī vienu brīdi laikam pat gribējām, bet sapratām, ka tas nebūs prāta darbs un tāpēc aizgājām uz laulības kursu.

Velga: sapratu, ka tu vienkārši vari sēdēt un gaidīt, ka vai nu būs tā šķiršanās vai kaut kas mainīsies vai arī nolemt, ka izmantosi visu, kas nāks tev priekšā. Tā mums pēkšņi piedāvāja laulāto kursu. Sākumā domājām, kāds nu kurss, jo man nemaz negribas uz viņu skatīties, bet atcerējos, ka biju nolēmusi darīt visu, kas tiks piedāvāts. Lūk, un mēs paklausījām un gājām. Un tam bija rezultāts! Tāpēc arī saku – tādā krīzes brīdī nevajag neko pārsteidzīgi darīt, bet vajag pieņemt visu, kas nāk kā iespējas un tajā piedalīties.

Andris: Mēs to kursu izgājām vienu reizi, pēc tam nākošgad otro reizi. Tad gājām trešo reizi.

Velga: Un tad mēs pieteicāmies kalpot kādas nākamās trīs reizes, kur atkal mēs dzirdējām vairākas reizes visu to pašu.

Rihards: Tātad jūs tobrīd jau bijāt kopā 25 gadus, bija krīze, kurā negribējās pat vienam uz otru skatīties, bet kaut kā izdomājāt pamēģināt aiziet uz laulāto kursu, lai vai cik tas sākumā izklausījās bezjēdzīgs un nevajadzīgs.

Andris: Tam ir jāpārkāpj pāri, bet tas bija ļoti vajadzīgs. Bija jātiek pāri kādām pirmām divām nodarbībām, bet pēc tām bija tik svētīgi un vajadzīgi. Ja laulātajiem ir kādas problēmas un viņi nezin īsti, ko darīt, jo viens dod tādu padomu, otrs tādu, tad ir iespēja aiziet uz laulāto kursu un tur ir dažādas tēmas un sarunas par tām.

Rihards: Kas bija tās galvenās atziņas Laulāto kursā?

Velga: Es piemēram, tur iemācījos klausīties vīrā. Tur bija tā, ka divi runā, abiem rokās ir salvete un, kas grib runāt, paceļ salveti. Kad viņam salvete ir pacelta, tad otrs tur muti un klausās.

Andris: Nu vairāk salvete bija pie viņas… (smejas)

Velga: Bet es to iemācījos, ka tad, kad salvete bija pie viņa, tad es klusēju. Sapratu, ka man ir jāpaklusē, lai vīrs runātu…

Andris: Tas, kas daudz runā, neļauj izteikties otram, kas maz runā. Pirmajā reizē iemācījāmies par to, kas notiek, ja abi nesarunājas. No sākuma jau pāris vienmēr čivina kā putniņi, bet pēc tam laulātie vairs nesarunājas savā starpā. Tad vēl par to, ka neizsaka otram savas vēlmes, vajadzības un ka nav atklāti pret otru. Ja kaut kas nepatīk, ir uzreiz jāpasaka.

Velga: Par to nesarunāšanos, piemēram, viņš mani uzaicina uz restorānu pusdienās, un lai nav tas klusums, kamēr sēžam un gaidām, mēs norunājam, ka mēs par kaut ko runāsimies un iepriekš nolemjam, par kādu tēmu. Piemēram, atcerēsimies, kā mēs iepazināmies. Tad aizbraucam, pasūtam ēdienu un tad par to arī runājamies un izrādās, mums ir tik daudz ko atcerēties! Mēs kursos iemācījāmies, ka ir jānorunā, par ko mums būs saruna.

Rihards: Tad jūs vienojaties, par ko runāsiet jau sākotnēji, pirms aizbraucat randiņā?

Velga: Jā, jo bieži ir tā, ka mēs taču ikdienā runājamies par viskaut ko un pēkšņi esam pusdienās kopā un ko tad mēs – tikai ēdīsim un skatīsimies uz citiem?

Andris: Jā, un tad pie laba ēdiena un labas vīna glāzes varam atcerēties, kā ir gājis, kādas kļūdas esam darījuši, jo ikdienā to tā neizrunāsi, bet tajos randiņos tu vari izrunāties no sirds patikas.

Arī, ja ir sakrājies, kas runājams, tad arī jābrauc randiņā, jo tur varēs izrunāt!

Velga: Vēl es kursos iemācījos, ka ir jāpasaka otram skaidri. Tomēr, vīriešiem parasti nav ko teikt, vismaz mans vīrs mīl ieiet savā istabā un ja kaut kas sāp, tad cieš viens, ja ir kāda doma, tad domā viens. Ja man kaut kas sāp, tad es gribu, lai viņš man nāk paturēt roku.

Viktorija: Bet ko tad darīt tām sievām, kurām vīri tā nolien?

Velga: Nevajag traucēt. Lai sēž, es tajā laikā vienkārši nodarbojos ar savām lietām. Un vēl – par to pateikšanu, es pati esmu tāda, ka gaidu, lai viņš uzmin, ko man vajag. Bet viņš ir tikai cilvēks, viņš nevar uzminēt.

Iemācījos, ka ir jāpasaka skaidri un gaiši. Ja man sāp galva, tad ir jāpasaka skaidri, ka gribu, lai tu man atnes aukstu dvieli, ko uz galvas uzlikt. Citādi, tad, kad man ir šie krīzes brīži un sāp galva, viņš tik skraida un neko nedara aiz uztraukuma. Man vienkārši ir jāpasaka viņam, nevis jāguļ un jādomā, nu kā viņš var nezināt, ka man vajag?

Rihards: Vai ir svarīgi pateikt, ka neko nevajag?

Velga: Sievietei? Viņai nekad nav viss vai tā, ka neko nevajag, viņai vienmēr kaut ko vajadzēs! Man vienmēr kaut ko vajag! (smejas)

Es laulības sākumā domāju, ka mans vīrs nemāk runāt. Viņš ir vienkāršs cilvēks un man likās, ka es māku runāt un es vienmēr centos pirmā runāt visur. Tagad, savukārt, kad esam kādās nometnēs vai pasākumos, es esmu tik gudra, ka saku, lai viņš pirmais runā. Un viņš tādas gudrības pasaka, ka man mute vaļā, jo īstenībā tiem vīriem ir ko teikt.

Viktorija: Bet sievai ar jābūt tai gudrībai tā saskatīt un atļaut vīram pirmajam, jo, ja viņa pieradusi pirmā, tad viņa arī turpina dominēt un pirmā runāt vai pirmā tostu teikt…

Velga: Jā, bet tad viņa ir zaudētāja, jo neko tad nedzird… Mēs taču gudrāki varam palikt tikai tad, kad klausāmies, nevis runājam. Ja es gribu ko iegūt, tad es paklausos. Ir labi, ja vīrietim dod vārdu.

Riharda: Kas toreiz noveda līdz tam, ka negribējāt viens uz otru skatīties?

Andris: Tā bija ikdiena un man arī sākās slimības, bija infarkts. Jutos nekam nevajadzīgs, lai arī man sieva gribēja palīdzēt un atbalstīt, bet es izturējos “kā vecis” un teicu, ko tu, sieviete, maisies, es pats tikšu galā ar savām problēmām… Tā tas aizgāja visai traģiski, bet tomēr izkāpām no tās bedres. Es Velgu visu laiku atgrūdu, jo manī bija šī sajūta, ka nu nekam neesmu vairs vajadzīgs, plus vēl man bija vēzis, ko izgrieza. Paldies Dievam, ka ģimene man bija, kas tomēr toreiz atbalstīja.

Velga: Mēs jaunībā esam ļoti vareni, visu paši izdarīt, it sevišķi vīrieši. Mums bija ļoti aktīva dzīve ar jautrību un daudz draugiem. Bija ļoti interesanti, bet tiešām dzīvojām kā saka “dzīvo tā, lai nebūtu jānožēlo un izmanto visu”. Dzīvojām jautru, labu un piepildītu pasaulīgu dzīvi. Māja bija jāceļ un manta bija jākrāj, bija jābūt ārzemēs un ballēs. Arī laukos mums bija darbi, darbi, darbi…Vīrs pļāva un ara, es kaplēju un stādīju. Tad vienā reizē vīrs atbrauca no tālās pļavas ar traktoru un teica, ka spiež krūtīs un ļoti sāp. Un iedomājieties, man uz pannas bija kotletes saceptas un viņš ar visu savu infarktu iet garām pannai un ēd tik tās kotletes. Mēs abi toreiz bijām tik dūšīgi…

Andris: Nē, es biju muskuļots… (smejas visi)

Velga: Tā nu atbrauca ātrie un konstatēja infarktu un aizveda uz reanimāciju. Un ar to viss sākās. Atbraucot no slimnīcas, viņš bija ļoti untumains, Man vairs uzmanību vispār vairs nepievērsa un tikai domāja par sevi un to, kā jūtas. Tā nu es paliku nemīlēta. Es dzirdēju, ka viņš saka, ka mīl mani, bet es jutos, ka mani nemīl. Tā tas sākās. Un zināt, ar ko tas beidzās, kad vīrs nemīl sievu? Sieva paliek vienaldzīga! Ja es sākumā uzbāzos, pārmetu un pieprasīju savu, tad es tajā apstājos.

Tagad, es visiem, īpaši vīriem, kuri sūdzas, ka viņiem kaut ko sievas pārmet, saku – priecājieties, ka kaut ko pārmet, jo, ja vairāk neko nepārmet, tātad ir vienalga. Tā bija ar mani, jo man palika vienalga.

Viktorija: Bet tajā pusē arī bija tā sajūta, ka es nevienam neesmu vajadzīgs…

Andris: Jā, tagad es zinu, cik tā nav laba sajūta. Es taču biju varens, bet tagad es neko nedrīkstēju, lai arī pirms tam strādāju kā ugunsdzēsējs/glābējs. Darbā man pateica, ka nevaru vairāk tā strādāt, gāju pie priekšnieka un teicu, lai uztaisa man tā, ka varu vēl vismaz līdz pensijai strādāt. Mani uztaisīja kā vienkārši šoferi. Es tajā periodā jutos viens un nekam nevajadzīgs, man viss tika atņemts, es arī neko nedrīkstēju smagu celt vai darīt.

Velga: Jā, kad nācām no veikala, es biju tā, kas nesa divus maisus. Mēs pat gājām kaut kur apkārt, jo vīram bija kauns no cilvēkiem, kuri dīvaini mēdza skatīties – re, kā nabaga sievietei jānes maisi un viņš iet bez nekā…

Rihards: Tas riktīgi sita pa vīrišķību!

Andris: Jā, tu vienkārši vienā brīdī jūties pilnīgi nevajadzīgs.

Rihards: Andri, tagad atskatoties uz šo dzīves posmu un dzirdot no Velgas, ka priecājieties vīri, ja sievas jums ko pārmet, jo tas nozīmē, ka viņām vēl rūp. Ko jūs teiktu šīm sievām?

Andris: Es teiktu sievām, lai nezāģē saviem vīriem. Sievām jau ir tā , ka viņas jau dabūs vienmēr, ko grib, bet viņām ir tā īpašība, ka vajag tagad, uzreiz un daudz. Tomēr viss labais nāk ar gaidīšanu. Es teiktu, ka vajag veltīt vairāk laika divatā, aizbraukt kaut kur. Mums pēc krīzes sākās ļoti aktīva muižu epopeja un braucām uz viesu namiem. Mums bija randiņi un tā laimīgi atgriezāmies ikdienā.

Velga: Jā, es atzīstos, ka tolaik es viņu ļoti kontrolēju, par to, vai zāles iedzēra, vai to un to izdarīja. Protams, viņam nepatika, ka es tā auklējos, bet man vienkārši bija bail, ka būs atkal kāds infarkts. Arī šobrīd man ir bail.

Andris: Un man tas ļoti nepatīk…

Velga: Jā, es saprotu, ka nepatīk, bet ko tai sievai darīt, jo viņai bail, ka atkal var būt slikti. Tāpēc, jā, uzbāzos un kontrolēju…

Viktorija: Bet tāpēc, ka mīlējāt!

Velga: Jā, tāpēc ka mīlēju un tāpēc ka bija bail pazaudēt. Tā reanimācija bija tik briesmīga, negribēju to vēlreiz piedzīvot. Bet tad ar to viņa izvairīšanos un manis atraidīšanu un dzīšanu prom, jā, es paliku pa īstam vienaldzīga. Es vairāk neko neprasīju, līdz Andris pēkšņi saprata, ka labi vairāk nav. Tad gāja pie mācītāja runāt, ko darīt. Tad viņš vienā dienā mani uzaicināja uz Dikļu pili. Man tas bija tāds šoks, jo līdz tam es biju tā, kas visu organizēja. Bet tas bija tas periods, kad es biju nolēmusi nedarīt pati neko, ļauties vien visam, kas notiek. Pirms tā brauciena es vēl pie sevis nodomāju, ka negribu nekur braukt ar viņu. Bet tā kā biju nolēmusi, ka visu darīšu, kas nāks priekšā, mēs aizbraucām. Kopā ar to šoku, ka viņš kaut ko organizē, bija arī doma, ka varbūt tiešām ir kaut kādas cerības mums… Es noticēju tam.

Es nonācu pie secinājuma, ka ir iespējams laulībai otrā dzīve! Pirmā pilnīgi noteikti mums bija beigusies ar visu lielo jautrību un beidzās ar krahu. Un tad pēc pauzes sākās tā otrā dzīve un tā bija tik forša. Viņš mani visur kur veda un aicināja. Devāmies uz laulāto kursiem, uz iesvētes mācībām, sākām pievērsties vairāk baznīcai un garīgai dzīvei.

Šodien man vīrs saka – “mīļā, Velga, paldies, ka tu mani nepameti.” Lai arī toreiz man pat prātā tāda doma nenāca pamest viņu … Tomēr salīdzinājumā bija tā, ka trešdien es viņu vēl mīlēju, skaidroju un pieprasīju, bet ceturtdien man bija viss, es vairs nemīlēju.

Viktorija: Un kad tā mīlestība atgriezās?

Velga: Tas notika pamazām. Ļoti. Ar visām tām muižiņām un pasākumiem, mācībām. Atceros, vienā reizē Andris bija noorganizējis palikšanu Apšuciemā, es tur vēl guļu gultā, kad viņš pēkšņi pienāca, nometās uz ceļa un pie gultas deva gredzenu un prasīja, vai Tu kļūsi otro reizi par manu sievu? Lai arī mēs nebijām izšķīrušies…Es, protams, teicu, jā! Mums Ģertrūdes draudzē bija vēlreiz laulības nostiprināšana ar mācītāju.

Viktorija: Vai šāds solis kā ārējā zīme kaut ko dod pašām attiecībām?

Andris: Es domāju, ka tas dod papildus stimulu. Altāra priekšā tu savu cilvēku jūti ļoti un jūti, cik ļoti viņa tev ir vajadzīga un vēl būs vajadzīga. Tas uzlika tādu treknu punktu uz “i”.

Velga: Mēs kā jauni arī tikām laulāti baznīcā un tepat Cēsīs. Mums bija tādi kristīgi vedēji un viņi noorganizēja, ka klusām mūs baznīcā salaulās. Nostiprināšana ir citādāk.

Viktorija: Vai jūsuprāt, šāda laulības nostiprināšana būtu vērtīga arī pāriem, kas nepiedzīvo tik dziļas krīzes?

Andris: Es domāju, ka es ieteiktu. Tas ir jāgrib abiem un sirdī jājūt vajadzība.

Velga: Jā, ja tā nav izlikšanās, tad jā. Ja mums būs lemts sagaidīt 50. kāzu gadadienu, tad man gribētos to atkal baznīcā nostiprināt. Bībelē ir teikts, ka Dievam patīk, ka cilvēki svin svētkus un notikumus.

Viktorija: Jūs piekrītat, ka ir lietas, kuras tiešām var iemācīties tikai esot kopā divatā, esot laulībā?

Andris: Es negribētu būt viens, man vajag to otru cilvēku sev blakus, vismaz, ir uz ko padusmoties reizēm (smejas) … bet vajag arī atpūsties vienam no otra un paspēt noilgoties. Tas laulībai nāk par labu.

Velga: Tagad, kad esam izgājuši cauri visām tām slimībām, tiešām ticu, ka laulībai var būt tā otrā dzīve! Ticiet tai! Faktiski mums šobrīd pat ir trešā dzīve, kad atnācām uz laukiem dzīvot. Darbs ir aizmirsts, bērnu audzināšana ir aizmirsusies, mēs tagad pa jaunam atkal visu iekārtojam un dzīvojam.

Rihards: Bērnu aiziešana nebija ietekmējošs faktors jūsu attiecībām vēlāk?

Velga: Viņi jau nekur neaizgāja, mēs aizgājām no viņiem. (smejas)

Andris: Un es domāju, ka viņi bija apmierināti, ka mēs aizgājām uz laukiem. Pieņēmām lēmumu, ko tad mēs maisīsimies pa kājām. Un es labi jūtos.

Velga: Es arī labi jūtos. Mūsu teorija bija tāda, ka bērni kaut kad aizies un mēs taču dzīvojam viens otram. Mēs esam svarīgākie viens otram un bērni kļūst par citiem pieaugušajiem cilvēkiem. Un šobrīd tāpat bērni mūs visu laiku uzmeklē un nav tā, ka mēs divi vecīši vientuļi un aizmirsti būtu. Visu laiku viņi mūs uzmeklē un Whatsapp bildes sūta, dēls atbrauc reizi mēnesī tēvam palīdzēt darbos. Mēs tiešām neciešam no tā, ka bērni ir aizgājuši.

Andris: Es jau citreiz smejos, ja ilgi nezvana, tad saku, laikam viņiem labi iet…

Rihards: Man viens draugs reiz uzdeva jautājumu, kuru es tagad uzdošu jums. Tad, kad mēs neizskatāmies tādi, kādi izskatījāmies pie altāra, kā saglabāt skaistumu viens otra acīs, kā palikt otra acīs skaistiem, vai tajā ir kāds noslēpums?

Andris: Skatījāmies vecās kasetes, kur svinējām savus 40 gadus, bet tagad, kas tad ir mainījies?

Drusku vairāk sirmās galvas un grumbas, cits nekas nav mainījies, sirds un valoda un domas par to otru cilvēku tādas pašas un mīlestība vēl stiprāka.

Velga: Man liekas, ka mēs to arī neredzam, jo skatāmies citām acīm. Man liekas, ka mans vīrs ir skaists. Es simts procenti zinu, ka arī viņš domā, ka es esmu skaista. Ja mēs esam kopā, mēs esam skaisti un mēs neredzam varbūt to, ko citi redz. Es, piemēram, pārstāju krāsot matus. Citi teica, ko tu tik balta, tev bija labāk, kad krāsoji matus. Es prasīju vīram, ko viņš domā, viņš pateica, ka viņam patīk balti mati, un man bija svarīgi, ka viņš mani novērtēja kā smuku.

Andris: Cik tad ilgi slēpsi tos sirmos matus un Bībelē ir teikts par sirmo galvu godināšanu.

Rihards: Paldies, ka ļāvāt ielūkoties mums savos laulības gados un lai jūsu piemērs kalpo paaudzēm, un gan jums, gan mums lai laulība ir laimīga līdz mūža galam!

Paldies par sarunu Gailīšu pārim!

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Mūsu laulība jau iesākās kā viena liela krīze

Rihards — Wed, 19 Jul 2023 11:14:11 +0000

MŪSU LAULĪBA JAU IESĀKĀS KĀ VIENA LIELA KRĪZE

Laulības pieredzē dalās Ingūna un Nils Laufmaņi

Šī būs saruna ar Nilu un Ingūnu Laufmaņiem viņu Ventspils namā, kur pēdējos laulības gadus nu audzinot četrus bērnus, paralēli abi plecu pie pleca strādā arī viesmīlības biznesā un uztur “Cozy apartments Magnolia”. Ingūna par abu komunikāciju šodien saka, ka nu tā ir nepārtraukta un fantastiska, lai arī attiecību sākumā abi teju netika galā ar bloķētām emocijām, nespēju runāt un iekšā urdošo milzīgo nemieru. Kāpēc laulības sākumā bija bailes? Vai tā bija zīme, ka viņš nav īstais? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Rihards: Mūsu sarunas tematikā ir uzsvars uz šo ne tik labo vārdu “krīze” un tam blakus tas labais – “iziešana no tās”, tāpēc ieskicējiet jau pašā sākumā savu stāstu, kas bija tā ieleja, kurai nācās iziet cauri jau laulības sākumā?

Ingūna: Mūsu laulība jau iesākās kā vien liela krīze. Tu vispār nevari stādīties priekšā, ka tu apprecies un tu būsi tādā krīzē, filmās taču rāda un arī apkārt redzam pārus, kas ir tik laimīgi, ar rozā brillēm, kur viss ir tik forši, bet te – es apprecos un domāju – kas notiek? Tas bija dažādās lietās. Pirmā krīze jau bija draudzības laikā. Tas mums bija ļoti sarežģīts. Pirms mēs sākām draudzēties, atceros, ka teicu – “ar šito es nekad neprecēšos”! Tomēr, kad tā draudzība attīstījās, bija lielais jautājums, kā tad es tā eju pret sevi un turpinu ko veidot? Tajā laikā sajutu Nilu kā lielu pretpolu, jo man vīriešu pasaule nebija saprotama. Manā dzīvē mani nav audzinājis tētis un man nav bijis piemērs tam, ko nozīmē tēvs un vīrietis. Visur man bija kā piemēri tikai sievietes un tādēļ es nekad nejutos brīva ar puišiem. Tāpēc bija liela barjera, kas man bija jāpārvar, lai es spētu atvērties Nilam. Tāpēc viena no pirmajām lielajām krīzēm manī pašā bija iekšā esošais lielais nemiers. Man bija bail kļūdīties.

Viktorija: Bet tas bija pirms kāzām?

Ingūna: Jā, bet pat apprecoties man bija nemiers un lielas bailes, ka tikai tas nav nepareizais lēmums. Mums arī draudzē vienmēr ir mācīts, ka laulība ir otrais svarīgākais lēmums aiz Jēzus Kristus pieņemšanas. Likās, ka, ja manī ir tāds nemiers, tad visdrīzākais tas nav no Dieva. Tomēr tad jāsāk analizēt, vai tas ir nemiers, kur Dievs tevi brīdina vai arī ka tev ir milzum daudz kompleksi un ir vienkārši bail no laulībām. Bija ļoti grūti būt attiecībās ar otru ar šādu nemieru par to, uz kurieni mēs ejam un ko darām.

Viktorija: Interesanti, vai Tu Nil arī juti šīs Ingūnas bailes?

Nils: Bailes bija vienpusējas. Man pašam viss bija skaidrs un es šo lēmumu biju jau pieņēmis savlaicīgi un sapratis, ka es gribu būt ar Ingūnu kopā un esmu gatavs iet līdz galam. Es esmu pēc dzīves uztveres gargabalnieks, man patīk skriet garus gabalus un dzīvē arī lēmumus pieņemt ilgtermiņā skatoties. Tāpēc centos skatīties pāri tai konkrētai situācijai un redzēt, kurp ejam.

Laulība tiešām ir otrs svarīgākais lēmums dzīvē un to pieņemot, es skatījos, uz ko tad eju. Apzinājos, ka nebūs viegli, man nebija rozā brilles un viltus ilūzijas. Zināju, ka būs pārbaudījumi un ka tie būs, visticamāk, no paša sākuma. Tomēr es turēju savu kursu un centos Ingūnu tajā atbalstīt, iedrošinot un sakot, ka, ja Dievs mūs ir savedis kopā, tad kaut kāds mērķis tam visam ir.

Ingūna: Par Nilu runājot, jā, viņš ir cilvēks, kurš nevadās pēc emocijām. Viņš pieņem lēmumu un rīkojas. Tas mani arī laikam noturēja, redzēt viņu tik pastāvīgu un kā cietu klinti, kas nemainās un nesvārstās. Es gan to darīju, vienu dienu man bija – jā, otru dienu – nē. Nākamā krīze bija par mūsu komunikāciju. Tā mums laulības sākumā bija lielais klupšanas akmens, turpretī šobrīd tā ir vienkārši fantastiska. Man komunikācija bija ļoti svarīga, biju pieradusi visu vienmēr izrunāt. Atceros, vīrs atbrauca no darba pirmajā laulības mēnesī. Es viņam prasīju, nu, kā gāja darbā? Labi. Un es tā – tas ir viss?! Likās, ar ko esmu apprecējusies?! Man gribējās parunāt, papļāpāt. Ar laiku Nils apjauta, cik man tas ir svarīgi. Bet es, šķiet, pirmo laulības gadu, katru dienu lūdzu Dievu par to, lai mēs saprotamies. Vīram sākumā bija bloķētas emocijas. Bet tad vienā brīdī viņš sāka runāt un nu jau būs 11 gadi laulībā, un šobrīd mēs patiešām runājam un darām to daudz!

Viktorija: Šajā brīdī ir sievas, kas, skatoties šo sarunu, sastingst un prasa, kas notika, kā vīrs sāka runāt? Jo tā ir problēma, kad sievas tieši ir neziņā, kā lai vīrs sāk runāt…

Nils: Nav jau tā, ka es nerunāju, es runāju. Darīju tikai to, kā vīrietis un par to, kas notiek apkārt, par mašīnām…

Ingūna: …un par zivīm.. (smejas)

Nils: Jā, manā skatījumā par interesantām lietām, bet izrādījās, ka sievietēm sajūtas un emocijas vajag. Vīrieši vienkārši nav raduši par to daudz runāt. Tomēr tur bija arī kas tāds manā dzīvē, kas daudz ko mainīja. Te nonākam pie vienas no pamatkrīzēm, kas bija viena no grūtākajām un tā bija saistīta ar atkarībām. Man savā laikā bija nopietnas problēmas ar azartspēlēm. Kad es to apzinājos, ka tā ir jau jārisina, es nonācu līdz Minesotas programmai. Tajā kursā mācīja mūs runāt par savām sajūtām. Ļoti bieži atkarības ir saistītas ar bloķētās sajūtām un emocijām. Man tādas bija un līdz brīdim, kad es to apzinājos, es tās slāpēju. Kad es uzzināju par risinājumu un veidu, kā mainīt savu dzīvi, tad sāku to pielietot savā laulībā. Līdz laulībai es to it kā zināju, bet nelietoju to praksē. Tas, protams, nāk komplektā ar uzticēšanos sievai.

Vīrieši nav gatavi katram izstāstīt par to, kā viņi jūtās, kādas ir emocijas. Viņi to ir gatavi darīt tam, kam uzticas līdz galam. Jo vairāk es uzticējos savai sievai, jo vairāk sapratu, ka varu stāstīt viņai par savām emocijām. Tā arī nāca atbilde Ingūnai.

Ingūna: Mums tā komunikācija aizgāja tik labi, ka atceros, mums bija viens brauciens ar autobusu uz Vāciju un Šveici. Mēs visu ceļu nepārtraukti runājāmies par visu kaut ko. Tikai runājām un runājām… Mums tagad ir tik interesanti savā starpā. Man neveidojas tā sajūta, ka es dzīvotu ar svešinieku un ka nesaprotu, kas viņa pasaulē notiek. Tagad ir tik viegli! Vēl tas nozīmē, ka nekas nesāk krāties iekšā. Tiklīdz ir kāda lieta, mēs to izrunājam. Ne vienmēr tā izrunāšanās notiek rožaini, mēdz būt arī itāļu varianti komunicējot (smejas).

Nils: Man savā ziņā tā reakcija konflikta gadījumā būtu vēlme nolīst sevī, paburkšķēt, pacepties un iet gulēt, bet paldies Dievam, Ingūnai ir šis veselīgais traucēklis, ka viņa nevar konfliktsituācijā aiziet gulēt, kamēr nav izrunāts un atrisināts tajā pašā dienā.

Viktorija: Jūs pārējo dzīvi tajā brīdī apstādināt un risināt konkrēto jautājumu?

Ingūna: Jā, tas tiek risināts uzreiz. Es nepanesu konfliktus. Un mums tie nav bijuši tādi dziļie, mums ir daudz emocionālās diskusijas un situāciju risināšanas.

Nils: Jā, ir kādreiz kāds skaļāks vārds, ne vienmēr divi konstruktīvi apsēžas un visu atrisina. Ir emocijas gan vienam, gan otram. Bet paliek fakts – mēs runājam! Padoms, kā iziet no jebkuras krīzes ir – atrasts kompromiss kaut kādā lietā. Tam nav gatavas receptes, kā to atrast. Katrā reizē es apsēžos un domāju, kas man būtu vismazāk sāpīgais tajā, kas mani apmierinās, lai izietu no problēmas. To rāda attiecību pieredze, ka bieži pat beigās tas nav kompromiss, es neesmu zaudētājs un man patīk risinājums.

Rihards: Vai nav tā, ka tu vienkārši piekāpies?

Ingūna: Tad, kad ir kompromiss, tad jau abi divi kaut kam piekāpjas. Mēs atrodam trešo, kas abiem der.

Nils: Ir bijis ļoti reti, kad kāds pilnībā ļaujas otra cilvēka risinājumam vai piedāvājumam. Kopīgi runājot, atrodam kopīgu risinājumu.

Rihards: Ir tāds joks par kompromisiem un to, kā vienoties, kad pirms saviesīgā pasākuma vīram pie uzvalka gribas vilkt melnās kurpes, bet sieva saka, nē – brūnās. Rezultātā – vienā kājā ir melna un otrā – brūnā… Jūsu gadījums izklausās, ka vienojaties un ņemsiet…

Nils: ..zilās! (smejas)

Viktorija: Visur šeit ir tā spēja sadzirdēt otru un spēja pateikt caur komunikāciju. Viens no laulības fundamentāliem mācību priekšmetiem, ja tā varam teikt, ir spēja sarunāties un sarunu māksla.

Nils: Jā, lai tevi sadzirdētu, tev pašam no sākuma ir biškuc arī jāpaklausās otru. Ne vienmēr tas ir viegli. Ja gribu labu rezultātu, man tajā otrā pusē ir jāieklausās.

Rihards: Jūs esat ienākuši laulībā, kā saka, visai nezinoši par komunikāciju, un tieši laulība ir mudinājusi šo iemaņu apgūt. Pie jums ir redzams, ka šo iemaņu patiešām var apgūt.

Ingūna: Jā, noteikti. Vēl viena lieta, kas ir apgūstama un kas man bija laulības sākumā, ir par šo nemieru, kas attīstīja tālāk manī spēcīgu ieradumu, ka es vairāk neko pozitīvu savā vīrā neredzēju. Man likās, ar ko esmu apprecējusies? Sapratu, ka ar to jāsāk cīnīties un atnāca doma, ka ir jāuzraksta sākumā saraksts ar viņa labajām īpašībām. Es uzrakstīju divas īpašības. Prāts bija aptumšots tik ļoti, ka neredzēju neko citu. Tomēr es turpināju par to domāt, jo apjautu, ka esmu vienkārši saindējusies ar savām negatīvajām domām. Tas gāja kopā ar lūgšanu Dievam, es katru dienu lūdzu par savu laulību. Tad vienā brīdī atnāca tāda brīvības sajūta un tās Nila labās lietas un pozitīvais viņā sāka ar tādu kā joni gāzties. Es ieraudzīju vēl un vēl.Un šis stāsts nav apstājies vēl aizvien. Es atsakos šodien koncentrēties uz negatīvajām lietām. Es viņam saku labās lietas, es saviem draugiem stāstu un tiešām tā arī domāju, cik man ir brīnišķīgs vīrs. Jebkurš cilvēks var izvēlēties, vai skatīties uz negatīvo pusi vai pozitīvo. Sieva mierīgi varētu savām draudzenēm stāstīt, ka vīrs tāds un tāds, tā sevi arvien no jauna indējot.

Rihards: Tu stāstīji kaut ko par vīru draudzenēm?

Ingūna: Laulības sākumā jā, tagad tas ir vienkārši slēgts, jo tā ir bīstama lieta. Tas vispirms indē mani, emocijas, bet es gribu pasargāt savu laulību. Es gribu palikt tajā, ka redzu labo.

Rihards: Vai vari pastāstīt, kā tev palīdzēja lūgšana, ko tu pieminēji? Kas notika lūgšanā?

Ingūna: Tās bija katru dienu izmisuma lūgšanas. Atceros, ka mums pirmais bērniņš pieteicās jau medusmēnesī un atceros, ka pirmajā laulības gadā staigāju ar ratiņiem jau un raudot lūdzu Dievu. Man toreiz tik ļoti vajadzēja pie kā tverties.

Viktorija: Vai Tev bija lūgšana: “Dievs, maini manu vīru!”?

Ingūna: Šito es neatceros, bet es zinu, ka man bija vēlēšanās izmainīt savu vīru kā absolūti, manuprāt, visām sievām. Man arī tāda vēlme bija. Citas varbūt to mēģina visu savu laulību, mums tas nostrādāja citā virzienā. Es pilināju Nilam ko es gribētu, ko viņam vajadzētu citādāk, līdz reizei, kad bija konflikts. Cik tad vīrietis var panest, ka viņam sieva baksta un arvien slimīgāk visu norāda. Tad, kad izvērtās tas lielais konflikts, man vīrs pēkšņi teica tā – ja tu kaut ko gribi, lai es daru, tad sāc tu pirmā! Mana pirmā reakcija bija – kādā sakarā?! Es viņam, piemēram, teicu, es gribu, lai tu mani biežāk samīļo. Viņš atbildēja, ja tu gribi, lai es tevi biežāk samīļoju, nāc tu mani mīļo… caur to sapratu, ka man patiesībā vajadzēja to brīvību dabūt tajās lietās. Cik tad es varu gaidīt, un es sāku darīt to, kas man bija vajadzīgs vai ko gribējās. Es sāku pirmā pamazām. Tad es ieraudzīju, cik ļoti mans vīrs patiešām nebija panesis pilināšanu. Varbūt citi vīri to laiž gar ausīm… Nils to nepanes un es vairāk tā nedaru!

Viktorija: Tātad – runā skaidru valodu un parādi, ko tu gribi, tā, Nil?

Nils: Ja Ingūna sāk pilināt kādreiz par kādām atsevišķām niansēm, par kaut ko, kas ir jāizdara, man tas ļoti ātri sāk apnikt. Ja man palūdz to gleznu pieskrūvēt pie tās sienas, tad es vai nu otrā dienā pieskrūvēšu vai atradīsim kompromisu, kādēļ tā glezna tur nebūs.

Rihards: Vēl mazliet par šo azartspēļu atkarību, vai tu jau ienāci laulībā ar kaut kādiem atkarības iedīgļiem vai arī šī pilināšana un attiecību komunikācija pielēja eļļu ugunij?

Nils: Tā problēma bija jau stipri pirms laulības. Tā ir ilgāka bijusi, nekā mūsu laulība. Ar azartspēlēm iepazinos kādos 16 gados, kad beidzu profesionālās sporta gaitas. Tas pavilka azartspēļu virzienā, jo spēlējot hokeju tu ikdienā regulāri saskaries ar uzvarām, sacensībām, tiekšanos uz mēŗki un rezultātu. Tas azarts bija tas, kas man pietrūka brīdī, kad beidzās profesionālās gaitas sportā. Tad arī sākās mans azartspēļu sāpīgais maratons. Kāpinājās intensitāte, tomēr saprotu, ka bez tā visa es nebūtu saticis Dievu un nebūtu saticis arī Ingūnu. Bet, jā, pirms laulības es nebiju ar to problēmu ticis galā, lai arī biju uzzinājis ceļu, kā to risināt. Tā cīņa man bija jāizcīna jau esot laulībā. Biju dzirdējis, kā Dievs kādreiz atbrīvo vienas dienas laikā no kādām atkarībām, manā gadījumā tā nenotika, man tas bija garāks ceļš ejams un daļa no tā bija laulībā. Bija vairāki smagi kritieni, un es patiešām novērtēju, ka man blakus bija mana brīnišķīgā sieva, kas tajā laikā mani atbalstīja un sadzirdēja, mēģināja iedziļināties, nevis uzgrieza muguru vai aizejot prom. Tā ir tā īpašība, ko es viņā visvairāk novērtēju, ka viņa spēj mani pieņemt un sadzirdēt. Vienam ir grūti ar to tikt galā.

Viktorija: Vai tu juti kādā brīdī, ka tas ir tas brīdis, kad nu patiešām ir jātiek galā, jo citādi uz spēles tiek likta laulība?

Nils: Jā, es sapratu, ka ja es tā turpināšu, tad labs iznākums nebūs. Lai arī es kādā brīdī kaut ko sakārtoju, bet bija tā, ka pazuda arī dzīves jēga, līdz sapratu, ka ir jāatrod kādas iekšējās atbildes. Ja iedziļināmies atkarības problēmā, tad tā var būt vai nu laba vai slikta. Cilvēkiem ir atkarības no daudzām, arī pozitīvām lietām, piemēram, no ceļojumiem, kafijas. Bet tās atšķirībā no azartspēlēm, kas bojā dzīvi, nav destruktīvas.

Azartspēles ir destruktīva atkarība, kas bojā dzīvi. Man bija jāatrod lietas, kas paņem mani tikpat spēcīgi, bet pozitīvā ziņā un dod piepildījumu ar virzienu dzīvē, kas ved uz labu iznākumu.

Viktorija: Vai tajā laikā tu varēji ar kādu brīvi par to visu runāt? Nesen dzirdēju divus jauniešus, kuri tik brīvi runāja viens ar otru par azartspēlēm un alkoholu, tur nebija nekādas nožēlas, drīzāk uzvaras nots tajā, ka viss atkal nospēlēts. Varbūt šodien tā ir modes lieta, par ko var runāt tā brīvi? Kā tev bija?

Nils: Laikam brīvi par to runāt var tikai līdz brīdim, kamēr tu neapzinies , ka tā ir problēma. Kad es to apzinājos, tad palika arvien grūtāk atrast cilvēku, ar kuru runāt.

Rihards: Kas tev lika apzināties, ka tā ir problēma?

Nils: tas bija laikā, kad es atstāju vienu algu, otru algu, bija iesākts melot un zaudētas attiecības ar draugiem. Redzēju, ka dzīvē nekas nemainās un ka ir tāda spirāle lejup, tad arī sāku apzināties. Vislabāk apzināties, ka tas cēlonis ir šī te atkarība. Es savlaicīgi to sapratu, ir svarīgi, ka ir līdzcilvēki, kas to palīdz saprast un uzreiz nenosoda.

Viktorija: Ingūn, ko tev nozīmēja kā sievai atbalstīt savu vīru?

Ingūna: Jau pirms kāzām es zināju par šo atkarību, bet es nebiju nekad saskārusies ar to, es nezināju, ko tas nozīmē. Es biju naiva un man likās, ka nekas tas briesmīgi nav. Pirmajā laulības gadā bija diezgan daudzas reizes, kad Nils gāja spēlēt. Azartspēles ir arī garīgas un dēmoniskas lietas, tu jūti, ka tajā atmosfērā kaut kas nav labi, pat ja vīrs man uzreiz to nestāsta. Tad ir saruna, tad nāk trieciens, tu uzzini, ka jau ir kredīti paņemti. Tajā brīdī vienmēr bija liela nožēla un vienmēr cerība, ka tas beigsies. Man Nilam palīdzēja dot to žēlastību tas, ka es pati gadiem biju cīnījusies ar kaut kādām veģetatīvajām bailēm, kad sapratu, ka tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Pati zināju, ka cīnos un nav viegli un tad nepalīdz, ja tev kāds pasaka – “nu nebaidies, pasaki taču nē tai lietai.”

Viktorija: Bet jūs esat tas pāris, kas ir piedzīvojis to brīnumu un esat atrisinājuši. Durvis ir aizvērtas uz šiem atkarības gadiem. Ir tik mazi procenti, kas spēj izkļūt no šīm atkarībām, nemaz nerunājot par laulībām, kas izjukušas to dēļ.

Ingūna: Slava Dievam, tie ir jau daudzi gadi, kad esam piedzīvojuši pilnīgu brīvību. Zinām, ka tagad varam celt savu dzīvi tālāk un ka mūsu laulība ir tiešām brīnums. Ja nebūtu Dieva, es nezinu, kur mēs būtu šobrīd. Jo, jā, bija domas, ka ja tas vēl turpināsies, man ir jāiet prom.

Paldies par sarunu Laufmaņu pārim!

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Uzturs laulību var ietekmēt ļoti dziļā līmenī

Rihards — Tue, 06 Jun 2023 08:41:12 +0000

UZTURS LAULĪBU VAR IETEKMĒT ĻOTI DZIĻĀ LĪMENĪ

Kur smelties iedvesmu ēst gatavošanā, ja iestājas pagurums un kā uzturs ietekmē laulību un attiecības? Šis jautājums noteikti ir aktuāls daudziem un mēs palūdzām īsu un koncentrētu atbildi sniegt sertificētai uztura speciālistei Gitai Ignacei.

Uztura speciāliste apliecina, ka tas noteikti ir katras ģimenes izaicinājums, jo laiks ko pavadām virtuvē, gatavojot kārtējās maltītes, nebūt nav mazs. Iesākumā ir padoms, ka jau katru attiecību sākumā būtu vērtīgi apzināt “katra talantus, stiprās puses arī saistībā par ēst gatavošanu, noskaidrojot, kuram no laulātajiem ir talants gatavot un kuram to patīk darīt un – cik lielā mērā. Lai nesavtīgi spētu ieguldīties ikdienas maltīšu gatavošanā, mums būtu arī jāsaprot, kādēļ ir jāēd veselīgi, jo, ja to nesapratīsim “līdz kaulam”, tad paveikt to būs grūti.

“Tātad veselīgas ikdienas maltītes dod mums kvalitatīvu enerģiju, palīdz ikdienā labāk justies, mazāk slimo ģimenes locekļi, tai skaitā arī bērni. Tātad mazāk nervu kutinošo dienu. Mēs tad noteikti esam kvalitatīvāki, sasniedzam vairāk savu potenciālu, un tā ir gan atbildība pret savu ķermeni, gan pret to, vai spējam izpildīt dzīvē doto Dieva aicinājumu, jo, ja slimosim un būsim bez enerģijas, to būs grūti izdarīt.

Protams, uzturs arī ietekmē laulību ļoti dziļā līmenī. Tas ietekmē mūsu seksualitāti, libido, garastāvokli. Piemēram, sievietes garastāvokļa svārstības, hormonālā veselība ir ļoti atkarīga no dzīves veida, un pārmērīga cukura uzņemšana to ietekmē ļoti negatīvi. (G.Ignace)

Protams, arī vīrieša potence pēc 40 ir ļoti saistīta ar asinsvadu veselību, holesterīna līmeni, uzturu un fiziskām aktivitātēm,” skaidro plašāk G.Ignace.

Viņa uzsver, ka no tās “degvielas”, ko katrs sevī pildām, ir atkarīga kvalitāte ļoti daudzās jomās, un ja to saprotam, tad virtuvē pavadītās stundas neliksies vairs tik grūtas.

“Protams, nevajag arī ieslīgt galējībās. Mums, piemēram, ģimenē ir noteikums, kur 95% ēdam veselīgi un pilnvērtīgi, bet 5% mēs varam atļauties arī kaut ko ne tik ļoti veselīgu. Līdz ar to es uzskatu, ka katram ģimenes pavāram ir jādod brīvdienas, jo citādāk, ja tādas nebūs, tad pavārs var pārdegt un viņam var sākt riebties ēst gatavošana. Šajos 5% var būt maltītes ārpus mājas vai kāds pusgatavs ēdiens,” pamāca uztura speciāliste.

Svarīgi esot sakārtot, lai pati ēst gatavošana būtu patīkama un ja kāds posms nesagādā patiku, tas ir jāatrod un jāpaanalizē, kā to varētu vai nu optimizēt vai atvieglot. “Varbūt nepatīk rīvēt, tad jānopērk kombains. Varbūt pats gatavošanas process liekas par garlaicīgu, tad paralēli tam var piezvanīt draudzenei un izrunāties ar viņu vai noklausīties kādu podkāstu.

Svarīgi ir arī optimizēt pasākumu. Ja tu taisi kādu našķi, piemēram, auzu bumbiņas, tad uztaisi uzreiz četras porcijas un trīs ieliec saldētavā citai reizei. Ja ģimenē aug bērni, tos noteikti ir jāiesaista maltīšu gatavošanā! Tāpat der apgūt un ieviest kādu sistēmu, piemēram, iepirkšanos tikai reizi nedēļā. Tas ļoti ietaupīs laiku un arī naudu. Vēl var iemācīties, kā sagatavot maltītes saldēšanai, tas noderēs kādam brīdim, kad esi aizņemtāks. (G.Ignace)

Vēl svarīgi saprast, kā apkārtējie maina tavus ieradumus un domāšanu. Tiecies ar cilvēkiem, kuri tevi iedvesmo ēst gatavošanai. Ja tiksies ar tādiem, kas čīkst visu laiku par to, cik grūti tas esot un ka atkal jātaisa ēst, tad tas negatīvi ietekmēs arī tevi. Sameklē sev atbalsta cilvēkus, kuriem arī ir mērķis – rūpēties par savu ķermeni tādā veselīgā veidā,” ieteikumos dalās uztura speciāliste. Lai izdodas!

VISI MATERIĀLI

Laulībā naudu likt kopā vai katram tērēt savu?

Rihards — Wed, 31 May 2023 12:53:11 +0000

LAULĪBĀ NAUDU LIKT KOPĀ VAI KATRAM TĒRĒT SAVU?

Laulības pieredzē dalās Ingus un Liene Bukši

Iedvesmojošs pāris – Ingus un Liene Bukši, kuri ir pārliecināti, ka meklēt palīdzību savā laulībā – tā nav vājuma pazīme. Savā profesionālajā ikdienā – programmētājs un mārketinga speciāliste, savā privātajā dzīvē – drosmīgs pāris, kas teju 22 laulības gados ir gan atvēruši sirdi diviem adoptētiem bērniem, gan pārsteiguši ik pa septiņiem gadiem savus draugus, pierādot, ka pie laulību konsultanta iet, nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet gan – ka vēlas neizšķirties un iemācīties vēl labāk komunicēt ar otru. Kamēr citiem pāriem finanses ir klupšanas akmens, Bukšu pāris brīdī, kad “viss nobruka”, sāka kopīgi mācīties, kā pārvaldīt nopelnīto, kā gudri rīkoties ar finansēm, tā sasniedzot arī pašu attiecībās jaunas virsotnes. Šajā sarunā uzzināsim, kāpēc septiņu eiro dēļ Ingus Lienei teica, ka atkal laiks ir zvanīt psihoterapeitam, ko Liene izdarīja reiz tādu, ko vīrs atceras un saka, ka patiesi lepojas ar savu sievu un kā tikt galā, ja ”komunikācijas trubas” aizsērējušas? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Video versijā noskatieties arī, ko uz Bukšu pāra īpašo jautājumu “Vai un kā uzturs ietekmē laulību un ko iesākt, ja galvenais gatavotājs/-a ir noguris?” atbild eksperte – uztura speciāliste Gita Ignace (57 min).

Rihards: Jūs teicāt, ka savā nu jau 21 gadu ilgajā laulībā (tūlīt būs 22 gadi), esat piedzīvojuši krīzes ik pa septiņiem gadiem. Lūdzu ieskicējiet, kas bija tajā pirmajā septiņgadē, kad ceļš aizveda pat līdz pāru terapeitam?

Liene: Tas galvenais iemesls bija, ka pēkšņi sapratām, ka nevaram parunāt viens ar otru. Mēģinājām runāt, tas ļoti ātri nonāca pie kliegšanas un nespējām vairs saprasties. Tad vīrs teica, ka mums ir vajadzīgs kāds, kas palīdz “iztīrīt komunikācijas trubas”. Aizgājām pie brīnišķīga terapeita – Gata Līduma.

Ingus: Un viņš mums uzskaitīja visu, ko bijām izdarījuši – bijām nopirkuši māju, paņēmuši suni, adoptējuši pirmo bērnu, kaķis bija jauns un tas bija vesels komplekts. Terapeits teica: “Lieliski, jūs esat izdarījuši visu, kas nepieciešams, lai iznīcinātu savu laulību. Ja pārdzīvosiet šo, tad viss būs kārtībā.” Toreiz viņa teiktais jau noņēma kādus 80% no tās spriedzes, sapratām, ka viss ir normāli un ka neesam dīvaini.

Liene: Tā bija pirmā mūsu kopīgā iemācītā lieta – meklēt palīdzību.

Viktorija: Vai sajūta, ka vajag palīdzību, atnāca jums abiem dabiski un reizē?

Ingus: Es laikam pat biju tas, kas vairāk iestājās par šo, lai meklētu palīdzību. Tad, kad mēs precējāmies mums bija noruna – šķiršanās nav opcija un vai nu mēs koeksistējam, ja neatrisinām problēmas vai ejam un tās risinām. Pēc tiem pirmajiem septiņiem gadiem sapratām, ka nu tas mirklis ir, kad šķiršanās nav opcija, koeksistēt negribam, tad ejam un meklējam risinājumu. Pats interesantākais bija tad, kad mūsu draugi padzirdēja, ka ejam pie pāra konsultanta. Viņi uzreiz mums prasīja, vai tiešām viss ir tik slikti un vai mēs šķirsimies? Tā ideja viņiem bija, ja nu ejam pie pāra konsultanta, tad visi striķi nu ir trūkuši…

Liene: Un mums nācās skaidrot, ka nē, mēs ejam tieši, lai nešķirtos (smejas).

Ingus: Grūtākais bija ieskaidrot, ka mēs tieši ejam, kamēr viss vēl nav aizgājis līdz šķiršanās. Tas bija visai komiski. Mēs vienkārši sapratām, ka nu ir kāds laiks pagājis, kurā vairs nespējam komunicēt bez pārmetumiem. Bija skaidrs, ka ir kaut kas šķērsām. Mums paveicās, ka tikām pie Līduma.

Liene: Kad svinējām 15 gadu kāzu jubileju, uztaisījām lielāku balli terasē, saaicinājām draugus un kāds toreiz prasīja, kas ir mūsu laulības noslēpums? Vīrs teica – ka pāru terapeits un Dieva žēlastība!

Piekrītu, jo kādas gan terapijas neesam gājuši – gan par laulību, gan par bērniem, jo ir bijusi vajadzīga palīdzība no malas, saprotam, ka paši ar saviem spēkiem nebūtu tikuši galā. Tā absolūti nav vājuma pazīme, esam tikai un vienīgi ieguvuši. (L.Bukša)

Rihards: Tas stereotips ir diezgan spēcīgs, jau pirms kāda laika, kad Google ierakstīju vārdus “laulību konsultācija”, pirmie ieraksti, kas parādās pirmajā lapā ir par laulības šķiršanu, opcijām un skaidrojumiem, kā to izdarīt. Tur nav stāsts par iespēju ko salabot. Mēs šodien vairāk gribam parunāt par tēmu, kas ir vienmēr arī tajā tēmu top trijniekā, par ko daudz negrib runāt – ticība, politika un nauda. Jums palīdzības meklēšana un domas par problēmu risināšanu lielā mērā saistās tieši ar naudu un finansēm.

Viktorija: Nauda, kā zinām, ir arī tajā topā, kur runā par krīzēm un neatrisinātajiem strīdiem. Strīdi par naudu un nespēja atrisināt finansiālos jautājumus attiecībās ir otrajā vietā aiz strīdiem par mājsaimniecības jautājumiem, kas noved pie dziļām krīzēm. Kā atceraties, vai jūsu attiecību sākumā, jūs kāds mācīja par to, ka finanses laulībā arī ir viens no jautājumiem, kur vajadzētu runāt un prast apieties?

Liene: Mūs neviens nemācīja un tur arī ir tā grūtība – katrs laulībā ienāk ar savu pieredzi un bagāžu, savām ģimenes tradīcijām un tad šiem diviem cilvēkiem ar pilnīgi dažādām izpratnēm un arī vērtību kritērijiem jāspēj sastādīt ģimenes budžetu. Mēs par to neko nezinājām. Pie tā nonācām tikai gadiem ejot, kad apjautām, ka atkal un atkal atduramies brīdī, kad abiem normāli pelnot, tomēr nevaram līdz algai aizvilkt…Uzdevām jautājumu, kā tas var būt, jo strādājam pēc labākās sirdsapziņas un pilnas slodzes darbus ar normālām algām, kāpēc tā notiek atkal un atkal? Teicām, ka kaut kas nav pareizi tajā. Mans vīrs, kurš ir izteikts meklētājs un pētītājs, sāka meklēt kādus avotus.

Ingus: Kad sākām dzīvot kopā, vadījāmies pēc principa, ka ir kaut kādi kopējie izdevumi, piemēram, maksājumi par dzīvokli un komunālajiem maksājumiem, tos katrs no savas algas uz pusēm sametām kopā un visu, kas paliek pāri, katrs tērēja kā grib. Tad, kad mainījās algas uz vienu vai otru pusi, mēģinājām proporcionāli skatīties. Kad uzsāku savu biznesu, sākumā bija švaki ar ienākumiem, tad es maksāju mazliet mazāk un Liene – vairāk.

Viktorija: Jūs tā kalkulējāt visu?

Ingus: Nu es esmu cipargalva un Liene ir brīvais gars…

Liene: Jā, mēs ļoti centāmies un Ingus tādas un šitādas tabuliņas rēķināja. Tomēr kaut kas nestrādāja un mums bija daudz strīdu par šiem jautājumiem, viens otram daudz ko pārmetām. naudas lietas mūsu laulībā toreiz bija liels strīdus ābols.

Ingus: Atceros, ka tad, kad treknajos gados mēs pelnījām labas naudas, tad sapratu, ka tas, kā dzīvojam, nav pareizi, ka naudu notrallinām, bet nebija padomu, ko iesākt. Bija apkārt tas mūžīgais uzskats, ka dzīvojam taču vienreiz, kad tad, ja ne tagad… Kad 2012. gadā četru mēnešu laikā mums katru otro dienu kaut kas juka un bruka un kam vajadzēja naudu visu laiku. Kaut kur jau to naudu atradām, bet pēdējais brīdis bija, kad aizmirsu karti bankomātā.

Tas bija kā mazais salmiņš, kas salauza kamielim muguru. Es reāli sabruku. tad, kad tinu “to filmiņu atpakaļ”, tad sapratu, ka katra no tām epizodēm, kas bija tajos četros mēnešos notikusi, nebija jau traģēdija, tās visas it kā bija normālas dzīves sastāvdaļas. (I.Bukšs)

Sapratu, ka nevar taču tā būt, ka līdz šim nav neviens atradis risinājumu, lai tādi mazi ikdienas sīkumi nenovestu pie tāda lūzuma, kāds man bija iestājies. Atcerējos, ka es Amazonē biju redzējis starp grāmatām vienu tādu smaidīgu amerikāni Deivu Remziju un viņa “Total money makeover”.

Viktorija: Tu kā latvietis biji gatavs noticēt amerikānim?

Ingus: Es patiesībā sākumā biju diezgan skeptisks, man bija skaidra tā amerikāņu filozofija, ka viss ir par soļiem, kurus veicot tev tiek solīti zelta kalni. Es palasīju sākumā ievadu un jā, ieraudzīju “Seven steps”, nodomāju, labi, šis ir atkal viens no “tiem”. Tomēr kaut kā turpināju lasīt, izlasīju, ka šī nebūs nekāda tur shēma un būs jāiegulda grūts un smags darbs vairāku gadu garumā. Tas man izklausījās jau patiesāk un ticamāk. Kad es iedziļinājos, ieraudzīju loģiku tajā visā, jo tur nebija ne runas par kādiem piramīdu biznesiem vai investīcijām un akcijām. Tur bija par to, kā elementāri sakārtot ģimenes budžetu. Grāmatu nopirku un divās dienās izlasīju, jau pirmajā pusē lasot, manī parādījās tāda kā sāpe un dusmas par to, ka neviens nekur nekad nav stāstījis. Tur ieraudzīju tik elementāras lietas, bet saliktas smuki pa plauktiņiem. Tas netiek mācīts ne skolās, ne universitātēs, nekur. Kad biju izlasījis grāmatu, sapratu, ka ja nestāstīšu tālāk par iegūto, tad būšu viens no tiem, uz kuriem pats dusmojos esot grāmatas vidū. Pirmā lieta, teicu sievai, ka šķiet esmu ko atradis…Mums tas bija teju divpadsmitais gads laulībā.

Viktorija: Kurš no jums abiem piedzīvotās finansiālās grūtības sāpīgāk uztvēra un izdzīvoja – vīrs vai sieva?

Liene: No Remzija grāmatas ir doma, ka katram cilvēkam tas riska dziedzeris ir citādāks. Viens vairāk ierauga kādās darbībās riska momentu, otrs par to tik daudz nedomā. Es esmu tas cilvēks, kurš rūpējas, lai mums te ģimenē būtu vairāk prieks un jautrība, Ingus, savukārt, rūpējas, lai mums ir nauda ģimenē. Ingus dzīvē daudz ko izmēģina un paprovē, daudz domā par pašizaugsmi, tad es uz to saku: “Jā, mīļais!” (smejas)

Viktorija: Tu dod termiņu šiem meklējumiem?

Liene: Kamēr man ko neņem nost (smejas). Tad, kad viņš teica, ka ir atradis jaunu veidu kā izeju, es teicu – ok, tad, kad viņš teica, ka savelkam jostas un kaut ko nogriežam, tad es, protams, laimīga nebiju.

Ingus: Sākumā Liene spirinājās pretī. Mums večiem normāli ir teikt “ko” mēs darīsim un mazāk “kāpēc” mēs to darīsim. Mums finanses nekad tomēr nav bijušas atsevišķas. Tajā brīdī, kad es sapratu to budžetēšanas sistēmu, gribēju jau pēc pirmajiem trim mēnešiem skriet kalnā un teikt, ka es beidzot esmu atradis! Katram no mums bija tas savs “AHA!” moments par to, ka tā sistēma strādā. Tur visa budžetēšana ir izveidota tā, ka tu paredzi visas nepatikšanas, nevis meklē līdzekļus tad, kad nepatikšanas ir jau notikušas. Tu sāc iekrāt naudu pirms tām. ja tev ir iekrāts, tev tā problēma, ja viņa notiek, jau ir mazāka nekā, ja tev nav nekā iekrāts un paredzēts. Man tāds moments bija, kad es ēdot pelmeņus sašķēlu lielo zobu trīs daļās… Pirmā doma bija par zobārstu, otrā – bāc, cik tas maksās, bet trešā bija tāda – bet paga, man jau tam ir atlikts. sapratu, ka par to naudu, kas jau bija uz to brīdi atlikta, to problēmu es atrisināšu. kad es aizgāju pie zobārsta un zināju, ka man ir sakrāti 190 lati, bet man ārsts paprasīja 50… es gāju mājās kā uzvarētājs, jo man vēl bija palikusi pāri nauda. Tas bija mans “AHA!” moments. Lienei bija līdzīgs moments, kad bija bērnu pieraksti jāveic.

Liene: Mums bērni bija adoptēti un sākumā bija vajadzīgi daudz un dažādi speciālisti – neirologi, psihiatri, psihologi un dažādi testi jāveic, mums it kā valstī ir bezmaksas medicīna, bet bērniem jau pienāktu pilngadība, kamēr sagaidītu rindu tam, ko vajag…Es vienā brīdī sapratu, ka ja ir nepieciešamība kaut ko ātri izdarīt, es varu maksas konsultāciju atļauties. sapratām, ka mūsu ienākumu līmenis jau nav mainījies. Saņēmām to pašu algu, ko pirms tam, bet pēkšņi mums bija nauda, kad to ievajadzējās!

Ingus: Mēs pirms tam, kad problēma notika, mēs to mēģinājām apdzēst tajā brīdī, kad tā uzrodas. ja notiek leilas problēmas, tad cilvēks bailēs un steigā pieņem visstulbākos spontānos lēmumus. Tu met visu, kas pa rokai, problēmas virzienā, un tu saproti, ka pie sabrukuma noved tieši tās mazās un paredzamās lietas.

Kurš tad nezina, ka būs Ziemassvētki, Jāņi vai kāda dzimšanas diena, ka būs jālabo mašīna un jāiziet tehniskā apskate. tas viss ir paredzams un saplānojams. Pat tas, kas nav paredzams ir paredzams! (I.Bukšs)

Sistēma sastāv no četriem sarakstiem. Pirmais ir ikmēneša izdevumi. Tos vairāk vai mazāk mēs visi zinām, tā ir pārtika, elektrība, tekošās lietas. Otrais saraksts ir – paredzamie zināmie izdevumi. Lielākā laika posmā – nekustamā īpašuma nodoklis, OCTAs, kanalizācija, dažādas apkopes. Tu pat zini, cik tas viss maksās. Mēs to otro sarakstu dalām uz 12 un liekam ikmēneša pozīcijām klāt. Trešais – paredzamās nepatikšanas, tie ir CSDD sodi, Ziemassvētku dāvanas (smejas), vetārsta izdevumi, veselība, nolauzti zobi un tā tālāk. Visi prasa, kā lai paredz un zina, cik atlikt? Viens ir veids, ka tu paskaties pagātnē, cik vēsturiski ir kas noticis. Vēlāk budžetēšanu pielāgo atbilstoši reālai situācijai. Cilvēki nezin pat savus pārtikas izdevumus, daudz kas notiek uz dullo… Izdomā, ka tu katru nedēļu tērēsi, piemēram, 90 eiro vai 150 eiro uz pārtiku. Skaties un pielāgojies. Ja regulāri pārtērē, tad pielāgo budžetu reālajai situācijai. Ceturtais ir ienākumu saraksts. Tie ir garantētie ienākumi. Beigās paskatieties, kas sanāk, kad izdevumus saliek pret ieņēmumiem. Tur parasti visiem ir lielākie pārsteigumi, jo bieži vien cilvēki nesaprot, kā viņi ir līdz šim dzīvojuši un no kurienes nauda visu laiku ir uzradusies. Šādi saliekot savu ikmēneša budžetu, tu saproti savu reālo situāciju tam, kā tu dzīvo un cik tu pelni. ja redzi, ka pelni krietni mazāk, nekā iztērē, sāc domāt, kur tērē par daudz un no kā vari atteikties, lai tiktu uz priekšu. ja ignorēsi to, vieglāk no tā nevienam nepaliks. ja sakārtosi, tiks noņemts stress no tā.

Rihards: Vai risinājums vienmēr ir bijis vairāk nopelnītās naudas?

Ingus: Pašā sākumā, kad mēs nonācām pie tā un atdūrāmies pie mūsu parādiem, kas pat nebija dikti lieli, tie bija kādi 2,5 tūkstoši lati, kas bija mīnusā. Tajā brīdī, kad sapratām, ka gribam tikt ārā, mēs sākām domāt, ko varam darīt. Es pārdevu pussaremontēto mašīnu pa lēto, bet mēs ieguvām līdzekļus, ko pielikt budžetam, sākām bērnus vadāt uz bērnu dārziem ar velosipēdiem, lai ekonomētu uz degvielu. Sieva pamudināja mani iet bildēt kāzas ar foto tehniku, kas man bija, bet kuru pārdot vairs nevarēja. Piepelnījos ar kāzu bildēšanu. Domājām vis kaut ko.

Liene: Un šis process, ko var saukt par mājsaimniecības auditu ir ļoti izaicinošs pārim. Tad, kad tu saproti, ka ir kaut kas jāmaina, ne vienmēr uzreiz sāksi divreiz vairāk arī pelnīt. Ir jāsaprot, ko griezt nost un tas ir kā katalizators, jo tas parāda kas katram ir svarīgs un no kā ir gatavs katrs atteikties. Tur parādās šī kompromisu māksla.

Viktorija: Kā jums ar to gāja?

Ingus: Remzijam ir viens labs teiciens – pārdod visu pa labi un kreisi tā, lai tavi bērni sāk baidīties, ka tik nebūs nākošie.. (smejas) Mēs daudz ko pārdevām. Tu sāc izvērtēt, kas ir patiesi svarīgs un kam ir nozīme. Arī pāru attiecībās izkristalizējas, kas ir svarīgs, piemēram, tavai sievai. Manai sievai bija svarīgi, lai var aiziet pie friziera. Vienreiz pamēģināja lētāku frizieri un tad es sapratu, ka budžetā tam ir jāpieliek nauda (smejas) Caur tādiem eksperimentiem arī nonācām pie tā, ko vajag un ko nevajag. Tā arī tikām ārā no saviem parādiem.

Viktorija: Var tikt ārā arī no lieliem parādiem? Jo apkārt gandrīz visi dzīvo uz parāda šodien.

Ingus: Var! Viss ir ļoti elementāri.

Liene: Mēs hipotekāro neskaitām pie parādiem, bet gan ātros kredītus, līzingus un citus.

Ingus: Sistēmas pirmais solis ir atlikt mazo avārijas fondu. Tas toreiz bija kādi 700 eiro, šodien tas varētu būt ap 1000 eiro. Tad, kad tu sper otru soli un sāc atdot parādus, tu pēc sistēmas atdod no mazākā uz lielāko, lai sajustu ātrāk to uzvaras garšu. Tieši tā kārpīšanās ārā no parādiem ir atkarīga no psiholoģiskās noturības. Daudzi izlaiž šo pirmo soli un tā vietā, lai atliktu mazo avārijas fondu, uzreiz ķeras pie parādiem, bet tas ir ļoti nepareizi. Bieži tie, kas tā dara, izgāžas, jo tajā brīdī, kad sākam atdot parādus, tad, ja nobrūk kaut kas un tev nav kaut mazākie līdzekļi, ko mest tajā virzienā, tu tiec izsists no sliedēm. Tas var tevi izmest no tā procesa ārā. Piemēram, nobrūk ledusskapis, un tev ir no kā paņemt, lai to salabotu. Kamēr vari, tikmēr visu labo! Tu vari apstāties, jo esi izsists no sliedēm. Tas var notikt, ja izlaid to avārijas fonda izveidošanu.

Rihards: Jā, tad ir viss kā melnajā caurumā, kur nav nekāda emocionālā pienesuma, nav uzvaras garšas un vēlmes iet tālāk…

Liene: Viss process sastāv no labās un sliktās ziņas. No tavas matemātikas un cipariem ir atkarīgi tikai 15%, pārējais viss ir atkarīgs no tevis paša. Tātad, viss lielākais ir no tevis atkarīgs. Tāpēc mazās uzvaras ir ļoti svarīgas.

Rihards: Cik jūs ilgi jau dzīvojat finansiālā brīvībā un stabilitātē?

Ingus: Tas intensīvākais posms aizņēma astoņus mēnešus. Tas bija līdz tam, kad tikām līdz lielā avārijas fonda krāšanai. To gan mēs krājām kādus divarpus gadus.

Liene: Lielais avārijas fonds ir sešu mēnešu izdevumi. Nevis algas, bet, cik ir nepieciešams, lai izdzīvotu sešus mēnešus.

Ingus: Tur doma ir, ja pat abi paliekat bez darba, pusgads jums ir dots, lai varētu atjēgties no šoka un izdomāt, kā dzīvot tālāk. Kaut vai sēsties uz velosipēda un aizbraukt līdz Anglijas zemeņu laukiem un tur ko nopelnīt. Tad, kad cilvēki ir saņēmušies kredītus un līzingus un pat ja viens no abiem paliek bez darba, jau tad tas ir pamatīgs sitiens. Tad runāšanu par savstarpējām attiecībām un to veselīgumu var aizmirst. Tur būs bailes, panika un histērija, jo var nezināt, ko darīt un kurā virzienā mesties un kā risināt. Un ja vēl pakausī elš parādu piedzinēji… Atslēdzas tev jebkas, kas ir uz radošumu dots. Tad, kad cilvēks ir stresā, darbojas tikai dzīvnieciskais smadzeņu kodols (ķirzakas smadzene), kas atbild tikai par to, vai kauties vai bēgt … Radošā daļa atslēdzas un tad mēs bieži pieņemam lēmumus, ko vēlāk nožēlojam.

Kad mums bija sakrāts mazais avārijas fonds, tad budžetā, krājot lielo, mēs iekļāvām pozīciju “notriecamā nauda”. To katrs drīkstēja iztērēt bez “no questions ask”.

Liene: Līdz tam bija tikai – paēst un apģērbties…bet vispār bija – velc mugurā to, kas ir… (smejas) Bija tikai pamatvajadzības! Bet to astoņu mēnešu laikā mums bija visādi. Kā mēs uz randiņiem gājām…mums bija desmit lati un domājām, ko nu varam? Es iebraucu Rimi, nopirku lielās garneles, Ingus to, kas viņam ļoti garšo un braucām mājās. Mums bija tāds randiņš, ka “nu tikai” (smejas)!

Viktorija: Jums aug divi bērni, vai jūs arī viņus mēģināt ievirzīt šajos finanšu jautājumos kaut kā?

Liene: Mēs neesam bērnu audzināšanas guru un noteikti tas, kā mēs darām, nav vispareizākais. Varam tikai padalīties ar to, kā darām. Mūsu ģimenē bērniem nav kabatas nauda, bet viņiem ir alga! To viņi saņem par savu izdarīto darbu.

Ingus: Divas dažādas lietas ir darbi un pienākumi. Istabas tīrīšana un tamlīdzīgi – tas ir pienākums. Darbs ir tas, kas ir visu labā.

Liene: Bērns augot nekur nevar iemācīties darba un naudas attiecības. Skolā arī to nemāca. Nav modelis, kur viņš var trenēties. Tāpēc mēs to mēģinām radīt mājās. Tā viņš saņem naudu, ko viņš var tērēt. Ja gribi saldējumu nopirkt, nopelni vispirms! Darbu saraksts stāv pie ledusskapja. Nauda visu laiku ir pieejama, tikai- caur darbu!

Rihards: Esmu vienā seminārā dzirdējis domu, ka nauda ir personības pastiprinājums. Ko jūs varat pastāstīt par saviem novērojumiem attiecībā vienam pret otru jūsu finansiālajos posmos. Kas izmainījās jūsos kā personībās?

Ingus: Es pieredzēju to, ka mana sieva ļoti pieauga. Jo tas bija milzīgs darbs ar sevi, savu lepnumu. Daudz mazu lietu pa to sit. Es sajutos ārkārtīgi lepns ar savu sievu vienreiz, kad viņa bija ar savām draudzenēm aizgājusi uz restorānu ar bērniem. Mums bija paredzēts konkrēts budžets tādiem izgājieniem, bet tur tas saldais izrādījās tik dārgs! Sieva bērniem teica, ka aizies pēc tam uz veikalu un nopirks to pašu, tikai krietni lētāk, jo mums budžetā šobrīd tādas naudas nav. Tas bija tajā intensīvajā posmā, kur domājām, par katru izdoto naudiņu. Viņas draudzenes pateica, ka Liene ir nokļuvusi Bukšu koncentrācijas nometnē un metās viņu glābt. Tomēr nesaprata viņas būtiskāko – nevis, ka mēs nevaram, bet ka mums ir mērķis cits. Un ka naudas nevis nav, bet nav tieši tam atvēlēta. To noturēt ir liels sasniegums! Pirms tam bija epizode, kur mēs septiņu latu dēļ aizgājām pie terapeita Līduma atkal (smejas)!

Liene: Un samaksājām viņam 35 … (smejas)

Ingus: Mēs bijām burtiski apsēdušies un apstiprinājuši budžetu, plānojām to kopā. Cipargalva var sastādīt, bet viņam obligāti jāļauj brīvajam garam ko pamainīt. Tad spļauj saujā un esam visu sarunājuši, kā būs. Nepagāja ne trīs dienas, viņa ieradās mājās ar jaunu kleitiņu… pa lēto taču! Tas bija kā milzīgs cirvis man mugurā, jo mēs tik tikko visu bijām sarunājuši. Es teicu, viss, ejam pie terapeita!

Liene: Un es teicu pretī – tas viss pa septiņiem eiro?! Kas tu mani nemīli? Tev žēl šos septiņus eiro?! Konflikts gatavs! Un mums atkal vajadzēja iztīrīt komunikācijas trubas (smejas). Tik gludi jau mums negāja. Ingum bija daudz svarīgāk pieturēties pie tā plāna precīzi līdz milimetram. Man atkal, jā, jā, būs jau labi, ja daudz maz pieturēsimies. Un es gribu kleitu!

Viktorija: Meitene pie kleitas tika, ko vari pastāstīt par savu puisi šajā izlaušanās posmā?

Liene: Tas ir kaut kas liels un pamatīgs, uz ko var paļauties. Es jau vienmēr piekrītu visam, ko viņš saka, tik reizēm pieturēties pie tā nav tik viegli…Ingus ir tāds pret straumi gājējs. Viņam ir vienalga, ko citi par to saka. Tur ir spēks vajadzīgs liels!

Viktorija: Kādā laulības punktā jūs esat šobrīd?

Liene: Protams, varētu darīt vairāk. Esam bijuši visādos semināros, zinām, kā vajag darīt (smejas) un labā ziņa ir, ka bērni jau ir tik lieli, ka varam arī aizlaist uz kādu randiņu pa nakti kaut kur. Netālu ir, piemēram, Pērnava un varam nu bērnus bez bažām atstāt. Ikdienā ejam daudz kopā pastaigās. Laiks, kad vadījām finanšu seminārus, bija arī svētīgs laiks mums kā pārim. Tā bija tāda kā laba darba kopīga darīšana. Tas saliedē un ir svarīgi!

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

VISI MATERIĀLI

Video – LAULĪBA

Apprecēties var radoši un pat par 14 eiro!

APPRECĒTIES VAR RADOŠI UN PAT PAR 14 EIRO!

Kāzām jābūt klātienē, ne virtuāli

Kad esi pārliecināts, ilgi nedomā

Dalies:

Jaunākās ziņas

Kategorijas

Kā kļūt par autoritāti savam bērnam?

KĀ KĻŪT PAR AUTORITĀTI SAVAM BĒRNAM?

Atbildi sniedz sertificēta Sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste, sertificēta supervizore, sertificēta Theraplay praktiķe Kristīne Maže. Sarunā par Kravaļu pāra laulības pieredzi speciālistes atbildi var noskatīties 51:20 minūtē.

Dalies:

Jaunākās ziņas

Kategorijas

Vai pēc nodevības iespējams atjaunot uzticēšanos?

VAI PĒC NODEVĪBAS IESPĒJAMS ATJAUNOT UZTICĒŠANOS?

Dalies:

Jaunākās ziņas

Kategorijas

Kad laulāto komunikācijā iestājies ledus laikmets

KAD LAULĀTO KOMUNIKĀCIJĀ IESTĀJIES LEDUS LAIKMETS

Rihards: Kāds ir jūsu stāsts par pirmajiem septiņiem laulības gadiem?

Viktorija: Šī atskatīšanās jums notiek parasti randiņos vai citreiz tā vienkārši – pie brokastu galda?

Viktorija: Mums reiz viens pāris teica, ka atskatīšanās uz miera brīžiem palīdz pēc tam izturēt tos grūtos brīžus, kas nāk. Piekrītat šādai domai?

Rihards: Šī te doma par nesalīdzināt sevi ar citiem – ir tik pareiza un gudra, vai jūs pie tās nonācāt jau pašā attiecību sākumā?

Viktorija: Kas jums kā pārim ir vienojošās lietas? Pat ja tās nevienam citam uz pasaules nebūtu svarīgas…

Rihards: Un vai sanāk?

Rihards: Kā jūs no tiem ledus laikmetiem tiekat ārā?

Viktorija: Un mēs runājam par informāciju no tavas sievas?

Rihards: Un Ieva nav verbālais procesētājs?

Viktorija: Ulvi, vai vari padalīties praktiskajā pieredzē, vai bija kādas kļūdas, kuras pieļāvi attiecībā pret sievu un viņas klusēšanu?

Viktorija: Un šajā komunikācijas skolā kā paši vērtējat, esat jau tālu tikuši?

Rihards: Ko jūs darījāt tieši?

Viktorija: Jūs izmantojāt tos resursus, kas ir apkārt, tas varētu būt vērtīgs ieteikums citiem. Man ir jautājums – tagad atskatoties, vai ir kādas jomas un tēmas, kuras pirms laulības ir ļoti svarīgi zināt? Vai ir kādas jomas, kas obligāti ir jāizrunā pirms kāzām?

Viktorija: Ko nozīmē piedot un viss?

Rihards: Es tā klausos, tu izstāstīji savu pagātni un viņa nav aizbēgusi. (smejas) Atklātība ir otram iedots ierocis, ko var izmantot pret vai par.

Rihards: Cik lielu lomu ledus laikmeta brīžos jums spēlē pie altāra dotais solījums?

Viktorija: Bet bumbiņa tāpat ir jūsu pusē. Pāris pārim var dalīties, iedot norādes, bet lēmums ir jūsu, vai ko sadzirdat un ko maināt.

Viktorija: Galvenais, lai laulība nepaliek kā vientuļa sala. Ulvi, tu daudz ko dari savā ikdienā, vai diennaktī pietiek stundas, lai visu aptvertu un kurā laikā vēl būt mājās? Kā jūs abi tiekat galā ar slodzēm?

Viktorija: Un cik svarīgi tev ir, lai vīrs pamana, kā jūties? Jums taču ir 6 gadnieks un vienu gadu vecs bērniņš.

Rihards: Ieva, jūtu tevī spēju par šo veselīgo neatkarību. Tu nemeklē Ulvī glābiņu savai situācijai, lai viņš risina, bet spēj pati noformulēt. Kā esi pie tā nonākusi?

Rihards: Bērna ienākšana ģimenē. Ko jums tā nozīmēja?

Viktorija: Kā jums ikdienā sokas ar audzināšanu un vienprātību audzinot?

Dalies:

Jaunākās ziņas

Kategorijas

Laulībā tu satiec cilvēku, kura dēļ esi gatavs pat mainīties

LAULĪBĀ TU SATIEC CILVĒKU, KURA DĒĻ ESI GATAVS PAT MAINĪTIES

Viktorija: Jūs Latvijā esat apprecējušies un pasaulē laiduši abas meitas, bet kā tas nākas, ka šobrīd šeit esat kā ciemiņi?

Rihards: Ja skatāmies kartē, kas jūs kā ģimeni un laulātu pāri burtiski noveda tik tālu – līdz Spānijas klosterim?

Viktorija: Un jums vēl ir bērni!

Rihards: Pastāsti, Valdi, vairāk par šo notikumu, kuru dēļ tu kā vīrs piekriti, ka ģimene jāved uz klosteri?

Viktorija: Jums tā ir brīnišķīga vide, bet no malas cilvēkam var sapnis par Spāniju būt tāds, kurā aizbraukt ar ģimeni un atpūsties. Jums jau tā nebija atpūta, bet vairāk kā misija, ja?

Viktorija: Tas nozīmē, ka laicīgais darbs ir nolikts malā?

Rihards: Tomēr, vai nemeklējāt kādu atrisinājumu citām savām ikdienas lietām, vai tiešām tā bija tikai tava tuvinieka negaidītā aiziešana, kas lika pieņemt šādu lēmumu tik radikāli izmainīt savu ikdienu?

Viktorija: Tev, Aiga, kā sievietei bija viegli tā doties absolūti nezināmā virzienā? Jā, vide droša ar savu vēsturi, tomēr būt lidojuma attālumā no nezināmā…

Viktorija: Jūs pārdevāt visu?

Viktorija: Jūs redzat sevi atgriežamies Latvijā?

Rihards: Ko jūs kā vīrs un sieva esat ieguvuši caur šo pieredzi?

Rihards: Kas bija tās lietas, ko nesāt Dieva priekšā jūs kā laulāts pāris?

Viktorija: Kāpēc jūs pieņēmāt tieši tādu lēmumu, ka tu paliec šeit?

Rihards: Tad jums abiem tas kā slazds sanāca, kur tu biji iestrēgusi Latvijā un Valdis tajā galā. Kā, Valdi, tu tiki galā?

Rihards: Valdi, vai tev bija viegli atzīt Aigai savu nespēcību, esot šos 3500 km tālu prom?

Viktorija: Mūsdienu sabiedrība negaida šādu atbildi, bet gan to, ka vīrietim ir jābūt visu laiku spēcīgam … Aiga, tu arī gribēji to dzirdēt?

Riharda: Pastāstiet vairāk par šo atkal satikšanās brīdi.

Viktorija: Cik sievišķīgi… bet beigās bija labi, ka Valdis atbrauca?

Viktorija: Jūs daudz stāstāt par šo katoļu kopienu, bet saprotu, ka paši esat luterāņi?

Viktorija: Varbūt jūs tur arī iepazināties?

Rihards: Jums kopīgais tajā laikā bija darbs, projekts, profesionālajā sfēra, Aiga bija jau ticīga, kā jums abiem ar šo tēmu gāja?

Viktorija: Tas tev bija kā zobu sāpes?

Viktorija: Vai tu pamanīji, kurā brīdī tad vīrā notika kāds apgrieziens?

Viktorija: Valdi, tev kaut kas mainījās tavos priekšstatos par laulību?

Viktorija: Ar ko vēl jums ir nācies tikt galā abiem savā attiecībās?

Viktorija: Ko sliktu tevis minētās atkarības darīja? Jo, esmu pārliecināta, ka daudzi to iespējams dara un nesajūt kā sliktu lietu…

Viktorija: Bet tad, kad mēs esam šajā atklāsmē, tur vēl ir vieta strīdiem? Vai jūs strīdaties?

Viktorija: Bet tad mums taču būtu vieglāk …

Viktorija: Bet ko mums sievām darīt, kad jums vīriem tā? (smejas)

Dalies:

Jaunākās ziņas

Kategorijas