Šī būs saruna ar Nilu un Ingūnu Laufmaņiem viņu Ventspils namā, kur pēdējos laulības gadus nu audzinot četrus bērnus, paralēli abi plecu pie pleca strādā arī viesmīlības biznesā un uztur “Cozy apartments Magnolia”. Ingūna par abu komunikāciju šodien saka, ka nu tā ir nepārtraukta un fantastiska, lai arī attiecību sākumā abi teju netika galā ar bloķētām emocijām, nespēju runāt un iekšā urdošo milzīgo nemieru. Kāpēc laulības sākumā bija bailes? Vai tā bija zīme, ka viņš nav īstais? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Rihards: Ir tāds joks par kompromisiem un to, kā vienoties, kad pirms saviesīgā pasākuma vīram pie uzvalka gribas vilkt melnās kurpes, bet sieva saka, nē – brūnās. Rezultātā – vienā kājā ir melna un otrā – brūnā… Jūsu gadījums izklausās, ka vienojaties un ņemsiet…

Nils: ..zilās! (smejas)

Viktorija: Visur šeit ir tā spēja sadzirdēt otru un spēja pateikt caur komunikāciju. Viens no laulības fundamentāliem mācību priekšmetiem, ja tā varam teikt, ir spēja sarunāties un sarunu māksla.

Nils: Jā, lai tevi sadzirdētu, tev pašam no sākuma ir biškuc arī jāpaklausās otru. Ne vienmēr tas ir viegli. Ja gribu labu rezultātu, man tajā otrā pusē ir jāieklausās.

Rihards: Jūs esat ienākuši laulībā, kā saka, visai nezinoši par komunikāciju, un tieši laulība ir mudinājusi šo iemaņu apgūt. Pie jums ir redzams, ka šo iemaņu patiešām var apgūt.

Ingūna: Jā, noteikti. Vēl viena lieta, kas ir apgūstama un kas man bija laulības sākumā, ir par šo nemieru, kas attīstīja tālāk manī spēcīgu ieradumu, ka es vairāk neko pozitīvu savā vīrā neredzēju. Man likās, ar ko esmu apprecējusies? Sapratu, ka ar to jāsāk cīnīties un atnāca doma, ka ir jāuzraksta sākumā saraksts ar viņa labajām īpašībām. Es uzrakstīju divas īpašības. Prāts bija aptumšots tik ļoti, ka neredzēju neko citu. Tomēr es turpināju par to domāt, jo apjautu, ka esmu vienkārši saindējusies ar savām negatīvajām domām. Tas gāja kopā ar lūgšanu Dievam, es katru dienu lūdzu par savu laulību. Tad vienā brīdī atnāca tāda brīvības sajūta un tās Nila labās lietas un pozitīvais viņā sāka ar tādu kā joni gāzties. Es ieraudzīju vēl un vēl.Un šis stāsts nav apstājies vēl aizvien. Es atsakos šodien koncentrēties uz negatīvajām lietām. Es viņam saku labās lietas, es saviem draugiem stāstu un tiešām tā arī domāju, cik man ir brīnišķīgs vīrs. Jebkurš cilvēks var izvēlēties, vai skatīties uz negatīvo pusi vai pozitīvo. Sieva mierīgi varētu savām draudzenēm stāstīt, ka vīrs tāds un tāds, tā sevi arvien no jauna indējot.

Rihards: Tu stāstīji kaut ko par vīru draudzenēm?

Ingūna: Laulības sākumā jā, tagad tas ir vienkārši slēgts, jo tā ir bīstama lieta. Tas vispirms indē mani, emocijas, bet es gribu pasargāt savu laulību. Es gribu palikt tajā, ka redzu labo.

Rihards: Vai vari pastāstīt, kā tev palīdzēja lūgšana, ko tu pieminēji? Kas notika lūgšanā?

Ingūna: Tās bija katru dienu izmisuma lūgšanas. Atceros, ka mums pirmais bērniņš pieteicās jau medusmēnesī un atceros, ka pirmajā laulības gadā staigāju ar ratiņiem jau un raudot lūdzu Dievu. Man toreiz tik ļoti vajadzēja pie kā tverties.

Viktorija: Vai Tev bija lūgšana: “Dievs, maini manu vīru!”?

Ingūna: Šito es neatceros, bet es zinu, ka man bija vēlēšanās izmainīt savu vīru kā absolūti, manuprāt, visām sievām. Man arī tāda vēlme bija. Citas varbūt to mēģina visu savu laulību, mums tas nostrādāja citā virzienā. Es pilināju Nilam ko es gribētu, ko viņam vajadzētu citādāk, līdz reizei, kad bija konflikts. Cik tad vīrietis var panest, ka viņam sieva baksta un arvien slimīgāk visu norāda. Tad, kad izvērtās tas lielais konflikts, man vīrs pēkšņi teica tā – ja tu kaut ko gribi, lai es daru, tad sāc tu pirmā! Mana pirmā reakcija bija – kādā sakarā?! Es viņam, piemēram, teicu, es gribu, lai tu mani biežāk samīļo. Viņš atbildēja, ja tu gribi, lai es tevi biežāk samīļoju, nāc tu mani mīļo… caur to sapratu, ka man patiesībā vajadzēja to brīvību dabūt tajās lietās. Cik tad es varu gaidīt, un es sāku darīt to, kas man bija vajadzīgs vai ko gribējās. Es sāku pirmā pamazām. Tad es ieraudzīju, cik ļoti mans vīrs patiešām nebija panesis pilināšanu. Varbūt citi vīri to laiž gar ausīm… Nils to nepanes un es vairāk tā nedaru!

Viktorija: Tātad – runā skaidru valodu un parādi, ko tu gribi, tā, Nil?

Nils: Ja Ingūna sāk pilināt kādreiz par kādām atsevišķām niansēm, par kaut ko, kas ir jāizdara, man tas ļoti ātri sāk apnikt. Ja man palūdz to gleznu pieskrūvēt pie tās sienas, tad es vai nu otrā dienā pieskrūvēšu vai atradīsim kompromisu, kādēļ tā glezna tur nebūs.

Rihards: Vēl mazliet par šo azartspēļu atkarību, vai tu jau ienāci laulībā ar kaut kādiem atkarības iedīgļiem vai arī šī pilināšana un attiecību komunikācija pielēja eļļu ugunij?

Nils: Tā problēma bija jau stipri pirms laulības. Tā ir ilgāka bijusi, nekā mūsu laulība. Ar azartspēlēm iepazinos kādos 16 gados, kad beidzu profesionālās sporta gaitas. Tas pavilka azartspēļu virzienā, jo spēlējot hokeju tu ikdienā regulāri saskaries ar uzvarām, sacensībām, tiekšanos uz mēŗki un rezultātu. Tas azarts bija tas, kas man pietrūka brīdī, kad beidzās profesionālās gaitas sportā. Tad arī  sākās mans azartspēļu sāpīgais maratons. Kāpinājās intensitāte, tomēr saprotu, ka bez tā visa es nebūtu saticis Dievu un nebūtu saticis arī Ingūnu. Bet, jā, pirms laulības es nebiju ar to problēmu ticis galā, lai arī biju uzzinājis ceļu, kā to risināt. Tā cīņa man bija jāizcīna jau esot laulībā. Biju dzirdējis, kā Dievs kādreiz atbrīvo vienas dienas laikā no kādām atkarībām, manā gadījumā tā nenotika, man tas bija garāks ceļš ejams un daļa no tā bija laulībā. Bija vairāki smagi kritieni, un es patiešām novērtēju, ka man blakus bija mana brīnišķīgā sieva, kas tajā laikā mani atbalstīja un sadzirdēja, mēģināja iedziļināties, nevis uzgrieza muguru vai aizejot prom. Tā ir tā īpašība, ko es viņā visvairāk novērtēju, ka viņa spēj mani pieņemt un sadzirdēt. Vienam ir grūti ar to tikt galā.

Viktorija: Vai tu juti kādā brīdī, ka tas ir tas brīdis, kad nu patiešām ir jātiek galā, jo citādi uz spēles tiek likta laulība?

Nils: Jā, es sapratu, ka ja es tā turpināšu, tad labs iznākums nebūs. Lai arī es kādā brīdī kaut ko sakārtoju, bet bija tā, ka pazuda arī dzīves jēga, līdz sapratu, ka ir jāatrod kādas iekšējās atbildes. Ja iedziļināmies atkarības problēmā, tad tā var būt vai nu laba vai slikta. Cilvēkiem ir atkarības no daudzām, arī pozitīvām lietām, piemēram, no ceļojumiem, kafijas. Bet tās atšķirībā no azartspēlēm, kas bojā dzīvi, nav destruktīvas.

Azartspēles ir destruktīva atkarība, kas bojā dzīvi. Man bija jāatrod lietas, kas paņem mani tikpat spēcīgi, bet pozitīvā ziņā un dod piepildījumu ar virzienu dzīvē, kas ved uz labu iznākumu.

Viktorija: Vai tajā laikā tu varēji ar kādu brīvi par to visu runāt? Nesen dzirdēju divus jauniešus, kuri tik brīvi runāja viens ar otru par azartspēlēm un alkoholu, tur nebija nekādas nožēlas, drīzāk uzvaras nots tajā, ka viss atkal nospēlēts. Varbūt šodien tā ir modes lieta, par ko var runāt tā brīvi? Kā tev bija?

Nils: Laikam brīvi par to runāt var tikai līdz brīdim, kamēr tu neapzinies , ka tā ir problēma. Kad es to apzinājos, tad palika arvien grūtāk atrast cilvēku, ar kuru runāt.

Rihards: Kas tev lika apzināties, ka tā ir problēma?

Nils: tas bija laikā, kad es atstāju vienu algu, otru algu, bija iesākts melot un zaudētas attiecības ar draugiem. Redzēju, ka dzīvē nekas nemainās un ka ir tāda spirāle lejup, tad arī sāku apzināties. Vislabāk apzināties, ka tas cēlonis ir šī te atkarība. Es savlaicīgi to sapratu, ir svarīgi, ka ir līdzcilvēki, kas to palīdz saprast un uzreiz nenosoda.

Viktorija: Ingūn, ko tev nozīmēja kā sievai atbalstīt savu vīru?

Ingūna: Jau pirms kāzām es zināju par šo atkarību, bet es nebiju nekad saskārusies ar to, es nezināju, ko tas nozīmē. Es biju naiva un man likās, ka nekas tas briesmīgi nav. Pirmajā laulības gadā bija diezgan daudzas reizes, kad Nils gāja spēlēt. Azartspēles ir arī garīgas un dēmoniskas lietas, tu jūti, ka tajā atmosfērā kaut kas nav labi, pat ja vīrs man uzreiz to nestāsta. Tad ir saruna, tad nāk trieciens, tu uzzini, ka jau ir kredīti paņemti. Tajā brīdī vienmēr bija liela nožēla un vienmēr cerība, ka tas beigsies. Man Nilam palīdzēja dot to žēlastību tas, ka es pati gadiem biju cīnījusies ar kaut kādām veģetatīvajām bailēm, kad sapratu, ka tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Pati zināju, ka cīnos un nav viegli un tad nepalīdz, ja tev kāds pasaka – “nu nebaidies, pasaki taču nē tai lietai.”

Viktorija: Bet jūs esat tas pāris, kas ir piedzīvojis to brīnumu un esat atrisinājuši. Durvis ir aizvērtas uz šiem atkarības gadiem. Ir tik mazi procenti, kas spēj izkļūt no šīm atkarībām, nemaz nerunājot par laulībām, kas izjukušas to dēļ.

Ingūna: Slava Dievam, tie ir jau daudzi gadi, kad esam piedzīvojuši pilnīgu brīvību. Zinām, ka tagad varam celt savu dzīvi tālāk un ka mūsu laulība ir tiešām brīnums. Ja nebūtu Dieva, es nezinu, kur mēs būtu šobrīd. Jo, jā, bija domas, ka ja tas vēl turpināsies, man ir jāiet prom.

Paldies par sarunu Laufmaņu pārim!

Iedvesmojošs pāris – Ingus un Liene Bukši, kuri ir pārliecināti, ka meklēt palīdzību savā laulībā – tā nav vājuma pazīme. Savā profesionālajā ikdienā – programmētājs un mārketinga speciāliste, savā privātajā dzīvē – drosmīgs pāris, kas teju 22 laulības gados ir gan atvēruši sirdi diviem adoptētiem bērniem, gan pārsteiguši ik pa septiņiem gadiem savus draugus, pierādot, ka pie laulību konsultanta iet, nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet gan – ka vēlas neizšķirties un iemācīties vēl labāk komunicēt ar otru. Kamēr citiem pāriem finanses ir klupšanas akmens, Bukšu pāris brīdī, kad “viss nobruka”, sāka kopīgi mācīties, kā pārvaldīt nopelnīto, kā gudri rīkoties ar finansēm, tā sasniedzot arī pašu attiecībās jaunas virsotnes. Šajā sarunā uzzināsim, kāpēc septiņu eiro dēļ Ingus Lienei teica, ka atkal laiks ir zvanīt psihoterapeitam, ko Liene izdarīja reiz tādu, ko vīrs atceras un saka, ka patiesi lepojas ar savu sievu un kā tikt galā, ja ”komunikācijas trubas” aizsērējušas? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Rihards: Vai risinājums vienmēr ir bijis vairāk nopelnītās naudas?

Ingus: Pašā sākumā, kad mēs nonācām pie tā un atdūrāmies pie mūsu parādiem, kas pat nebija dikti lieli, tie bija kādi 2,5 tūkstoši lati, kas bija mīnusā. Tajā brīdī, kad sapratām, ka gribam tikt ārā, mēs sākām domāt, ko varam darīt. Es pārdevu pussaremontēto mašīnu pa lēto, bet mēs ieguvām līdzekļus, ko pielikt budžetam, sākām bērnus vadāt uz bērnu dārziem ar velosipēdiem, lai ekonomētu uz degvielu. Sieva pamudināja mani iet bildēt kāzas ar foto tehniku, kas man bija, bet kuru pārdot vairs nevarēja. Piepelnījos ar kāzu bildēšanu. Domājām vis kaut ko.

Liene: Un šis process, ko var saukt par mājsaimniecības auditu ir ļoti izaicinošs pārim. Tad, kad tu saproti, ka ir kaut kas jāmaina, ne vienmēr uzreiz sāksi divreiz vairāk arī pelnīt. Ir jāsaprot, ko griezt nost un tas ir kā katalizators, jo tas parāda kas katram ir svarīgs un no kā ir gatavs katrs atteikties. Tur parādās šī kompromisu māksla.

Viktorija: Kā jums ar to gāja?

Ingus: Remzijam ir viens labs teiciens – pārdod visu pa labi un kreisi tā, lai tavi bērni sāk baidīties, ka tik nebūs nākošie.. (smejas) Mēs daudz ko pārdevām. Tu sāc izvērtēt, kas ir patiesi svarīgs un kam ir nozīme. Arī pāru attiecībās izkristalizējas, kas ir svarīgs, piemēram, tavai sievai. Manai sievai bija svarīgi, lai var aiziet pie friziera. Vienreiz pamēģināja lētāku frizieri un tad es sapratu, ka budžetā tam ir jāpieliek nauda (smejas) Caur tādiem eksperimentiem arī nonācām pie tā, ko vajag un ko nevajag. Tā arī tikām ārā no saviem parādiem.

Viktorija: Var tikt ārā arī no lieliem parādiem? Jo apkārt gandrīz visi dzīvo uz parāda šodien.

Ingus: Var! Viss ir ļoti elementāri.

Liene: Mēs hipotekāro neskaitām pie parādiem, bet gan ātros kredītus, līzingus un citus.

Ingus: Sistēmas pirmais solis ir atlikt mazo avārijas fondu. Tas toreiz bija kādi 700 eiro, šodien tas varētu būt ap 1000 eiro. Tad, kad tu sper otru soli un sāc atdot parādus, tu pēc sistēmas atdod no mazākā uz lielāko, lai sajustu ātrāk to uzvaras garšu. Tieši tā kārpīšanās ārā no parādiem ir atkarīga no psiholoģiskās noturības. Daudzi izlaiž šo pirmo soli un tā vietā, lai atliktu mazo avārijas fondu, uzreiz ķeras pie parādiem, bet tas ir ļoti nepareizi. Bieži tie, kas tā dara, izgāžas, jo tajā brīdī, kad sākam atdot parādus, tad, ja nobrūk kaut kas un tev nav kaut mazākie līdzekļi, ko mest tajā virzienā, tu tiec izsists no sliedēm. Tas var tevi izmest no tā procesa ārā. Piemēram, nobrūk ledusskapis, un tev ir no kā paņemt, lai to salabotu. Kamēr vari, tikmēr visu labo! Tu vari apstāties, jo esi izsists no sliedēm. Tas var notikt, ja izlaid to avārijas fonda izveidošanu.

Rihards: Jā, tad ir viss kā melnajā caurumā, kur nav nekāda emocionālā pienesuma, nav uzvaras garšas un vēlmes iet tālāk…

Liene: Viss process sastāv no labās un sliktās ziņas. No tavas matemātikas un cipariem ir atkarīgi tikai 15%, pārējais viss ir atkarīgs no tevis paša. Tātad, viss lielākais ir no tevis atkarīgs. Tāpēc mazās uzvaras ir ļoti svarīgas.

Rihards: Cik jūs ilgi jau dzīvojat finansiālā brīvībā un stabilitātē?

Ingus: Tas intensīvākais posms aizņēma astoņus mēnešus. Tas bija līdz tam, kad tikām līdz lielā avārijas fonda krāšanai. To gan mēs krājām kādus divarpus gadus.

Liene: Lielais avārijas fonds ir sešu mēnešu izdevumi. Nevis algas, bet, cik ir nepieciešams, lai izdzīvotu sešus mēnešus.

Ingus: Tur doma ir, ja pat abi paliekat bez darba, pusgads jums ir dots, lai varētu atjēgties no šoka un izdomāt, kā dzīvot tālāk. Kaut vai sēsties uz velosipēda un aizbraukt līdz Anglijas zemeņu laukiem un tur ko nopelnīt. Tad, kad cilvēki ir saņēmušies kredītus un līzingus un pat ja viens no abiem paliek bez darba, jau tad tas ir pamatīgs sitiens. Tad runāšanu par savstarpējām attiecībām un to veselīgumu var aizmirst. Tur būs bailes, panika un histērija, jo var nezināt, ko darīt un kurā virzienā mesties un kā risināt. Un ja vēl pakausī elš parādu piedzinēji… Atslēdzas tev jebkas, kas ir uz radošumu dots. Tad, kad cilvēks ir stresā, darbojas tikai dzīvnieciskais smadzeņu kodols (ķirzakas smadzene), kas atbild tikai par to, vai kauties vai bēgt … Radošā daļa atslēdzas un tad mēs bieži pieņemam lēmumus, ko vēlāk nožēlojam.

Kad mums bija sakrāts mazais avārijas fonds, tad budžetā, krājot lielo, mēs iekļāvām pozīciju “notriecamā nauda”. To katrs drīkstēja iztērēt bez “no questions ask”.

Liene: Līdz tam bija tikai – paēst un apģērbties…bet vispār bija – velc mugurā to, kas ir… (smejas) Bija tikai pamatvajadzības! Bet to astoņu mēnešu laikā mums bija visādi. Kā mēs uz randiņiem gājām…mums bija desmit lati un domājām, ko nu varam? Es iebraucu Rimi, nopirku lielās garneles, Ingus to, kas viņam ļoti garšo un braucām mājās. Mums bija tāds randiņš, ka “nu tikai” (smejas)!

Viktorija: Jums aug divi bērni, vai jūs arī viņus mēģināt ievirzīt šajos finanšu jautājumos kaut kā?

Liene: Mēs neesam bērnu audzināšanas guru un noteikti tas, kā mēs darām, nav vispareizākais. Varam tikai padalīties ar to, kā darām. Mūsu ģimenē bērniem nav kabatas nauda, bet viņiem ir alga! To viņi saņem par savu izdarīto darbu.

Ingus: Divas dažādas lietas ir darbi un pienākumi. Istabas tīrīšana un tamlīdzīgi – tas ir pienākums. Darbs ir tas, kas ir visu labā.

Liene: Bērns augot nekur nevar iemācīties darba un naudas attiecības. Skolā arī to nemāca. Nav modelis, kur viņš var trenēties. Tāpēc mēs to mēģinām radīt mājās. Tā viņš saņem naudu, ko viņš var tērēt. Ja gribi saldējumu nopirkt, nopelni vispirms! Darbu saraksts stāv pie ledusskapja. Nauda visu laiku ir pieejama, tikai- caur darbu!

Rihards: Esmu vienā seminārā dzirdējis domu, ka nauda ir personības pastiprinājums. Ko jūs varat pastāstīt par saviem novērojumiem attiecībā vienam pret otru jūsu finansiālajos posmos. Kas izmainījās jūsos kā personībās?

Ingus: Es pieredzēju to, ka mana sieva ļoti pieauga. Jo tas bija milzīgs darbs ar sevi, savu lepnumu. Daudz mazu lietu pa to sit. Es sajutos ārkārtīgi lepns ar savu sievu vienreiz, kad viņa bija ar savām draudzenēm aizgājusi uz restorānu ar bērniem. Mums bija paredzēts konkrēts budžets tādiem izgājieniem, bet tur tas saldais izrādījās tik dārgs! Sieva bērniem teica, ka aizies pēc tam uz veikalu un nopirks to pašu, tikai krietni lētāk, jo mums budžetā šobrīd tādas naudas nav. Tas bija tajā intensīvajā posmā, kur domājām, par katru izdoto naudiņu. Viņas draudzenes pateica, ka Liene ir nokļuvusi Bukšu koncentrācijas nometnē un metās viņu glābt. Tomēr nesaprata viņas būtiskāko – nevis, ka mēs nevaram, bet ka mums ir mērķis cits. Un ka naudas nevis nav, bet nav tieši tam atvēlēta. To noturēt ir liels sasniegums! Pirms tam bija epizode, kur mēs septiņu latu dēļ aizgājām pie terapeita Līduma atkal (smejas)!

Liene: Un samaksājām viņam 35 … (smejas)

Ingus: Mēs bijām burtiski apsēdušies un apstiprinājuši budžetu, plānojām to kopā. Cipargalva var sastādīt, bet viņam obligāti jāļauj brīvajam garam ko pamainīt. Tad spļauj saujā un esam visu sarunājuši, kā būs. Nepagāja ne trīs dienas, viņa ieradās mājās ar jaunu kleitiņu… pa lēto taču! Tas bija kā milzīgs cirvis man mugurā, jo mēs tik tikko visu bijām sarunājuši. Es teicu, viss, ejam pie terapeita!

Liene: Un es teicu pretī – tas viss pa septiņiem eiro?! Kas tu mani nemīli? Tev žēl šos septiņus eiro?! Konflikts gatavs! Un mums atkal vajadzēja iztīrīt komunikācijas trubas (smejas). Tik gludi jau mums negāja. Ingum bija daudz svarīgāk pieturēties pie tā plāna precīzi līdz milimetram. Man atkal, jā, jā, būs jau labi, ja daudz maz pieturēsimies. Un es gribu kleitu!

Viktorija: Meitene pie kleitas tika, ko vari pastāstīt par savu puisi šajā izlaušanās posmā?

Liene: Tas ir kaut kas liels un pamatīgs, uz ko var paļauties. Es jau vienmēr piekrītu visam, ko viņš saka, tik reizēm pieturēties pie tā nav tik viegli…Ingus ir tāds pret straumi gājējs. Viņam ir vienalga, ko citi par to saka. Tur ir spēks vajadzīgs liels!

Viktorija: Kādā laulības punktā jūs esat šobrīd?

Liene: Protams, varētu darīt vairāk. Esam bijuši visādos semināros, zinām, kā vajag darīt (smejas) un labā ziņa ir, ka bērni jau ir tik lieli, ka varam arī aizlaist uz kādu randiņu pa nakti kaut kur. Netālu ir, piemēram, Pērnava un varam nu bērnus bez bažām atstāt. Ikdienā ejam daudz kopā pastaigās. Laiks, kad vadījām finanšu seminārus, bija arī svētīgs laiks mums kā pārim. Tā bija tāda kā laba darba kopīga darīšana. Tas saliedē un ir svarīgi!

Šis būs stāsts par kādas laulības piedzīvotajiem zemākajiem punktiem, kuros tomēr notika brīnums. Uz sarunu aicinājām politologu Andi Kudoru, kurš ar savu sievu Lilitu laulībā ir jau 24 gadus. Viņi atceras, ka laulību uzsāka tik pareizi, cik vien varēja būt, gluži “kā pēc grāmatas” … Tomēr pēc sastapšanās ar pirmajiem nopietnajiem sarežģījumiem laulībā ienāca sarūgtinājums. Tas noveda pie tā, ka lielākā daļa no laulības gadiem pavadīti postošā azartspēļu un alkohola atkarībā. Kā laulātais pāris spēja rast izeju no ilgās krīzes brīdī, kad abas puses saprata – sliktāk vairs nevar būt? Kas noveda pie lēmuma atstāt otru brīdī, kad viņam bija vissmagāk – bezspēcība vai cerība? Un kādēļ Lilita pieņēma lēmumu sagaidīt Andi atgriežamies? Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Šoreiz saruna par to, ka jebkuru krīzi var pārvarēt, ja attiecību kontā ir gadiem veidots uzkrājums. Blūmu ģimene ir vienisprātis – viņi viens otram ir tik mīļi, ka sapratuši, savas problēmas ir jārisina, lieti viņiem palīdzējušas pāru terapijas. Krista, kas fotografē, skaisti glezno un ir mamma diviem brīnišķīgiem bērniem, jau 12 gadus ir sieva Vilmāram. Kad Vilmārs kādā foto sesijā Kristu satika, viņam uzreiz bija skaidrs – “viņa būs mana sieva”! Tā arī notika. Šodien Blūmu laulātais pāris dzīvo pašu celtā un iekārtotā mājā, kurā atrodas vieta gan lai čubinātos, gan risinātu psiholoģiski dziļas sarunas, lai restaurētu kādā brīdī savā vaļā palaistās attiecības. Vilmārs no grafiskā dizainera savu ampluā nomainījis uz veiksmīgu tetovēšanas meistara amatu, savukārt talantīgā Krista smejas, ka viņai nav iebildumu būt par filantropa sievu. Arī radošie meklējumi un viena otra atbalstīšana ir ienesusi dinamiku laulībā, par kuru abi ir gatavi dalīties. Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Rihards: Es tevi, Vilmār, esmu vienmēr pazinis kā grafisko dizaineri, tagad tavs ampluā ir mainīts, par to arī būs interesanti parunāt, kā tas ietekmējis jūsu attiecību dinamiku, bet kā jūs toreiz (pirms 12 gadiem) izdomājāt vispār precēties?
Vilmārs: Labs jautājums. Bija tā, pirms Kristas es nebiju cilvēks ar vērtībām, biju meitu ģēģeris, kā tautā sauc. Ap 25 gadiem cilvēkam izveidojas prefrontālais korteks un pētījumi saka, ka tas ir tas, kas atbild par ilgtermiņa domāšanu un sekām. Cilvēki tad sāk saprast, ka nevajag ar BMX, piemēram, skriet sienā. Ap to laiku arī man sāka likties, ka nav ok tas dzīves veids, kādu es dzīvoju. Tad es vienā foto sesijā iepazinos ar Kristu. Man viņa uzreiz likās ļoti interesanta persona, bet viņa tajā laikā bija kopā ar citu. Tad man bija tāds posms, kurā mana sieva, nezin kāpēc nav pie manis…jo man bija skaidrs, ka šī ir tā sieviete, ar kuru es precēšos. Bija tikai jāatrisina, kā “aizvākt” esošo šķērsli (smejas).

Krista: Kad es iepazinos ar Vilmāru, mana pirmā sajūta, bija “Oh, my God!” – ir cilvēks, ar kuru ir interesanti parunāties. Interesantās sarunas mani tik ļoti aizrāva, ka bija pat šoks, kā var būt tādas sarunas ar vīrieti, tās bija tik dziļas un interesantas. Vilmārs bija viskautko lasījis un braukājis visur apkārt.

Rihards: Tu viņā sastapi līdz šim neredzētu dziļumu?
Krista: Jā, un vēl es novēroju, ka viņš bija labs ar bērniem. Man tas bija svarīgs moments, lai saprastu, ka es ar šo vīrieti varētu arī precēties.

Vilmārs: Par to, kāpēc precēties, nu droši vien tas bija iemācīts bērnībā. Tajā laikā es to redzēju kā ļoti racionālu attiecību nākamo soli. Arī šodien es tā domāju, bet vairāk izanalizējot. Toreiz es neanalizēju, tas bija tā iemācīts, ka tie, kas pa īstam ir kopā, tie precas, taisa bērnus un ir kopā visu mūžu. Un man tā arī bija, kad es izlēmu ar Kristu precēties.

Es jau kad prasīju, vai viņa būs mana draudzene, zināju, ka ar viņu precēšos un tad – atpakaļ vairs neskatīšos. Zināju, ka lai vai kādas būtu grūtības, es kapāšu uz priekšu. Un grūtības, protams, ir bijušas, bet zināju – jākapā tām cauri. (V.Blūms)

Rihards: Jūs esat laulībā 12 gadus, jums ir meita un dēls. Kā jums ir gājis tālāk ar šo lēmumu kā diviem absolūti radošiem cilvēkiem?
Krista: Man ļoti patīk, kā mūsu psihoterapeite nosauca šo radošo haosu, kurā mēs ikdienā dzīvojam, jo mums tiešām nav nekādas sistēmas, kurā dzīvot. Viņa tā arī teica, ka mums ir sistēma, bet tā ir haosa sistēma, kurā arī abi esam radoši. Tā mēs šos 12 gadus operējam šādā radošajā haosā, bet kopumā mums ir gājis ļoti labi un pat viegli. Jā, mums ir bijuši dažādi smagi sitieni, jo dzīve vienkārši sit gribot tev vai negribot. Bet arī tiem mēs izgājām cauri ļoti veiksmīgi, viens otram palīdzot. Smagākais punkts, kas mums bijis laulībā, pienāca pagājušā gada rudenī. Mēs attapāmies, ka esam nedaudz pagājuši prom viens no otra tādā patiesā intimitātē, kur esam tā patiesi kopā. Jā, mēs domājam, kurš no rīta kuru vedīs, ko ēdīsim, bet bijām pazaudējušies. Bijām blakus, bet es pati pat nenoķēru, kurā brīdī tas bija sācies, līdz tika novests tik tālu, ka bija raudāšana, smaga saruna un domāšana, ko darām tālāk? Mēs pēc tam esam gājuši ģimenes terapijās atkārtoti, sākām tīt notikumus un tikai tad sapratām, kas bija noticis.

Viktorija: Jūs sākot šķetināt, uzreiz sapratāt, kas bija noticis? Reizēm tās lielās problēmas, kas ilgušas nedēļām tiek atrisinātas pat ar vienu sarunu, un tad abi domā – nu sen mums vajadzēja to sarunu.
Vilmārs: Mums bija nevis viena saruna, bet kādas 40!

Krista: Jā, Ziemassvētki bija tas laiks, kad mēs katru reizi kā runājām, tā pa 4-6 stundām. Mums bija pāru individuālā psihoterapija uz vietas…(smejas)

Vilmārs: Mēs malā nolikām pilnīgi visu – bērni dariet savas lietas, sociālie tīkli izslēgti, TV izslēgts, nekādi draugi, nekas. Tikai un vienīgi mēs. Rakām un katru dienu šķetinājām turp atpakaļ. Tajā decembrī mēs meklējām un mēs atradām.

Krista: Tas bija tik interesanti, mums sarunas bija visur. Vienu brīdi es sēžu dušā, kaut ko mazgāju un Vilmārs arī turpat atnāk, sākās saruna, nu labi, lokāciju nemainīsim un tā mēs četras stundas norunājam. Tad tālāk uz citām nestandarta vietām turpinājām runāt.

Viktorija: Bet gribējās runāt abiem?
Vilmārs: Jā, tas bija mums abiem kopīgs, abi sapratām, ka joprojām esam viens otram tik mīļi, ka mēs negribam palaist neko garām …Bija skaidrs, ka ir jārisina.

Krista: Mēs abi esam runātāji un tas ir daudz palīdzējis.

Vilmārs: Es saku tā, ka mums ļoti daudzās lietās ir paveicies. Es nelieku baigi lielo nopelnu uz sevi, sakot, ka esam baigi gudrie. Protams, esam daudz ieguldījušies un mācījušies, bet ļoti daudzās lietās ir paveicies.

Rihards: Tas nozīmē, ka savs starta kapitāls jums ir bijis.
Vilmārs: Jā, mums ir bijis labs starta kapitāls!

Krista: Bet ir arī grūtumi, mums, piemēram, atšķiras mīlestības valodas. Tiem, kam tās sakrīt ir vieglāk, nav jāpiedomā, bet mums tās ir diametrāli pretējas.

Vilmārs: Sievai ir svarīgi dāvanas un darbi. Man atkal vajag vārdus un pieskārienus. Līdz ar to man liekas, ja esmu viņu samīļojis, es esmu visu izdarījis…

Krista: … bet es atkal tajā brīdī neko nejūtu. Man tur, lūk, ir trauki jānomazgā, ārā dārzā vajadzētu to izdarīt, un vēl par bērniem parūpēties, lūk, tad atnāk mana labā sajūta. Bet šo sen apzināmies un pie tā arī strādājam.

Rihards: Kā ģimenes ikdienu ietekmēja Vilmāra pāriešana no grafiskā dizaina uz tetovēšanas mākslu?
Vilmārs: Jā, grafiskajā dizainā jau bija būts kādus 15 gadus un gribējās jau ļoti prom. Nomainoties šai paradigmai, kad es beidzot atradu savu sapņu darbu, es ar visu jaudu, vērienu un enerģiju tajā ieguldījos. Tas pamainīja ģimenes dinamiku, jo tagad daudz resursu aiziet domājot par projektiem, šobrīd nav tā, ka viss laiks automātiski ir ģimenei, man speciāli ir jāpiefiksē, kur tad domās atrodos. Tā atkal ir jauna lieta. Mūsu attiecībās ir bieži bijis tā, kā pamainās kāda dinamika, dzīves vieta, vai ienāk bērns, vienam bērnam operācija, un kad izmainās apstākļi, ir pielāgošanās laiks. Tas var būt pasmags, tad ir adaptēšanās un tad tikai viss sakārtojās.

Krista: Man Dievs ir iedevis ļoti daudz empātiju, un es spēju saprast otru. Es zināju, ka viņš ir meklējumos un kad es ieraudzīju šo lietu, biju pārliecināta, ka viņam tā izdosies un sanāks. Tad arī es arī ar visām četrām metos viņu atbalstīt. Tā es palaidu to mirkli garām, kurā Vilmārs tā bišķuc aizplūst no ģimenes. jo par daudz ieiet darbos. Es pati to arī palaidu garām, jo ļoti gribēju, lai viņam sanāk un izdodas. Tā problēma arī atklājās tikai vēlāk, viņš bija savā darbā, es neko daudz nejautāju, jo arī es pati aizplūdu savos hobijos un tad tas viss sanāca kā viena mirkļa kulminācija.

Vilmārs: Un tad mēs attapāmies līdzīgi, kā Gata Līduma grāmatā rakstīts, ka pēdējo reizi tādā normālā divu dienu randiņā bijām gājuši gadu atpakaļ.

Viktorija: Arī tā bija viena no lietām, kas iznāca ārā tajās decembra 40 sarunās?
Krista: Jā, ka neesam bijuši randiņā. Un tajā grāmatā pirmajā nodaļā, kur stāstīts par to, ka neturiet citus dievus augstāk nozīmē arī ka tu vari savu telefonu, darbu, hobijus turēt augstāk par savu laulību. Es sapratu, ka esam galīgi palaidušies un ka visas lietas ir kļuvušas svarīgākas par pašu laulību.

Viktorija: Kāpēc tā notiek, pat ja zinām, ko vajag un kas palīdz laulībai? Arī jūs esat daudz lasījuši, studējuši.
Vilmārs: Lielā mērā to ietekmē cilvēka bioloģija. Cilvēkam ir vajadzīgas jaunas lietas, jo smadzenes pierod pie esošā un tad gribas nākamo. Tāpēc jau arī mēs skatāmies jaunas filmas un meklējam jauno. Laulība tāpēc ir viltīgi jākopj un jā, citreiz ir grūti apsēsties uz trīs stundu sarunu, jo mēs jau visu esam kaut kad izrunājuši un visu zinām.

Var būt tā, ka pēc ilgiem gadiem laulībā ir grūti atrast par ko vēl dziļi runāt. Tāpēc tur, kur ir pierasts viss, var iestāties atslābums. Tāpēc viens no padomiem, ka tiem, kas ilgi ir laulībā, nepārtraukti ir jāmeklē kopā jaunas lietas, ko darīt – jauni restorāni, ceļojumi, lasīt grāmatas, lai ir jaunie iespaidi un ir ko pārrunāt. (V.Blūms)

Mūsu gadījumā tas ir izteikti, jo esam daudz kopā, mums ir nosliece būt pielipušiem viens otram. Varbūt tiem pāriem, kas ikdienā ir daudz prom darbos, atnākot mājās un ieraugot otru – jau tas ir jaunums (smejas).

Viktorija: Es sadzirdēju, ka jūs abi esat runātāji, bet tomēr, vai vienmēr esat varējuši visu izrunāt?
Krista: Mēs priekš vidējā cilvēka patiešām daudz runājam viens ar otru, un tomēr, nē, nevarējām visu izrunāt. Tā ir lieta, par ko labprāt izstāstīšu. Es esmu tāda impulsīva un ekstraverta, ja man bija ko pateikt, tad es teicu, varēju mest šķīvjus, vienreiz pat lausku dabūju sev kājā no šķīvja, ko pati lidināju. Ir bijis pat tā, ka vīrs iemet mani gultā un saka – nomierinies, jo nākamais tad būtu iPhone, kas lidotu. Bet tas bija tad, kad bijām vēl jauni, skraidījām ar mašīnām viens otram pakaļ un bija citi “holivudas gājieni”. Man likās vienmēr, ka strīdi ir laba lieta un pāriem ir jāstrīdas. Tad es noguru. Es biju kristiete un biju dzirdējusi, ka visi māca, ka sievai nav labi zāģēt vīru. Un es izdomāju vienā dienā, ka es vairāk nezāģēšu, un būšu jauka sieva.

Vilmārs pat atceras to sarunu, kurā stāstīju, ka esmu tādu lēmumu pieņēmusi un viņš pie sevis domāja, kā viņam nu ir paveicies. Kas notika? Nu es vienreiz nezāģēju, otrreiz uzņēmos un izdarīju kaut ko viņa vietā, tad atkal kaut ko nepasaku un pēc gadiem attapos ar sajūtu, ka man ir nevis divi, bet trīs bērni un ka pateikt es nevaru, jo man taču ir jāsaudzē mana vīra jūtas. (K.Blūma)

Finālā tā arī es dzīvoju. Tie bija vairāki gadi! Un lai arī es gāju psihoterapijās, es nepamanīju, ka kaut kas iet šķērsām!

Vilmārs: Tie bija aptuveni kādi astoņi gadi. Pirmie gadi laulībā mums bija laiks, kad notika karstie strīdi un tika bliezts ārā viss, bet patiesībā tad arī attiecības bija labākas nekā pēc tam. Attiecības bija izrisinātākas uz konkrēto brīdi. Tad it kā uz labu gribot, notika šī pielāgošanās, lai būtu mazāk un mierīgāk, tomēr rezultātā radās plaisa.

Viktorija: Un ar to jūs esat unikāls pāris, kas esat izmēģinājuši šīs te divas metodes – pirmā, kad izrunā un bliez ārā visu un vienmēr, un tad otrā – kad tu Krista identificējies ar šo “labo sievu”, kura vairāk nezāģēs. Pie kā tas beigās tad noveda un vai tagad ir līdzsvars atrasts?
Krista: Protams, esam šobrīd daudz nobriedušākas personības un nav vairāk lidojošie šķīvji un mašīnas arī netiek dauzītas.

Mēs sapratām vienā brīdī, kad mums ir katram individuālās traumas, kuras tiek ienestas attiecībās, bet kuras ir jāatrisina. Tāpēc mēs šobrīd strādājam katrs pie savām individuālajām traumām. (K.Blūma)

Vilmārs: Tās traumu lietas pat nevar tā attiecībās izrunāt, ka tagad mēs tās nedarīsim. Ja man, piemēram, ir trauma no kritizēšanas, man vienkārši nepatīk, ka to kāds dara, es taču nevaru teikt sievai, labi, kritizē un es tikšu ar to galā. Divas reizes es izturēšu, bet trešajā reizē man širmis aizies ciet. Vienīgais veids, kā laulībā šo lietu atrisināt, ir strādājot pie sevis.

Krista: Jā, un Vilmāram viena no mīlestības valodām ir vārdi un es redzēju taču, cik ļoti viņam sāp, ja pasaku ko sliktu. Lai arī es pēc dabas esmu tāda, ka visiem saku visu, ko domāju. Tad, kad mēs tajos Ziemasvētkos sākām visu šķetināt, tad tagad ir jau tā, ka Vilmārs ļauj man dusmoties, pateikt, ko gribu. Mums kā liels palīgs bija Gata Līduma grāmata. Kad Ziemassvētkos sākām nodarboties ar šo attiecību analīzi un celšanu, viņa grāmata “Pāru (ne) būšanas” bija kā instruments mums. Mēs katru vakaru lasījām kopā pa nodaļai.

Cik ir tava atbildība, lai strādātu ar sevi un savu traumu un kas ir tas, ko tu sagaidi no savas sievas un kur viņa var būt palīdzoša tajā?
Vilmārs: Cilvēkam pēc būtības tāpat ir jāstrādā ar sevi. Tas būtu darbs ar terapeitu, jo ieraudzīt sevi pašam mājās sēžot un lasot dīvānā grāmatu ir tikpat veiksmīgi kā gurķim ieraudzīt etiķeti, sēžot burciņā. Lai kā man liktos, cik esmu advancēts, es aizeju pie terapeita un saprotu, ok, es tomēr neesmu saredzējis to un to. Tas darbs ir individuāls. Laulātais var šajā vienādojumā ienākt, ja abi viens otram ļoti uzticas un tad var būt individuālā terapija pārī. Tas nozīmē, ka pāris iet uz terapiju kopā, bet speciālists strādā kādās reizēs tikai ar vienu. Otrs sēž malā un redz visu procesu un tad nav mājās jāmēģina otram izstāstīt, kam viens ir gājis cauri. Bonuss šim procesam ir, ka dēļ maniem aizsardzības mehānismiem, es varu nebūt atklāts ar terapeitu, es varu dot nepareizu informāciju terapeitam. To es darīt varu, lai censtos sevi it kā pasargāt neapzināti, tad tur mana sieva var ienākt šajā vienādojumā un teikt, šito viņš saka nepareizi un dzīvē tā nav. Protams, tas var notikt tikai tad, ja cilvēkam, kurš strādā ar terapeitu, netraucē otra klātbūtne. Un ir jābūt ļoti lielai uzticībai pārī.

Viktorija: Tev, Krista, terapiju prakse ir visai sen, atšķirībā no Vilmāra, vai ne?
Krista: Jā, es jau no kādiem piecpadsmit gadiem, kad man bija visādas veselības problēmas, kas kļuva par manu traumu, agri nonācu pie psihologiem. Es toreiz sapratu, ka tā ir baigā lieta, un ka ar terapeita palīdzību forši vari pabīdīties dzīvē uz priekšu. Tad, kad mums bija piedzimusi meita un atkal bija veselības problēmas, es atkal atsāku iet terapijās. Tā arī visus šos gadus esmu gājusi, bet Vilmārs nē. Finālā esmu pat sākusi mācīties tajā virzienā. Un notika, ka es šajā izaugsmē viņam paskrēju garām. Lai arī pirms vairākiem gadiem es viņam teicu, ja sākšu studēt, tev būs vismaz jālasa tās pašas grāmatas, ko es lasīšu.

Ja viens no pāra aiziet strauji psiholoģiskā izaugsmē uz augšu, ir milzīga bīstamība tajā, jo otrs jau ir palicis turpat ar savām traumām. Es beigās jau redzu visas tavas traumas, es tās varu iebāzt tavā sejā un es redzu ko man ar tām darīt un tad aiziet īsts ķīselis. (K.Blūma)

Vilmārs: Tajā brīdī tad arī sākās drāma …

Rihards: Jā, tas ir tas, ko arī esmu dzirdējis kādā stāstā, kurā bija sāpīga šķiršanās viņam un mums bija iespēja uzdot viņam jautājumu, kas ir jādara man, lai man tā nenotiktu? Viņš teica – audziet kopā. Viņš atzina, ka viņš savā laulībā to nebija darījis. Un esmu novērojis, ka tieši vīriešiem te ir lielākā bīstamība…
Vilmārs: Tā atkal ir bioloģija, jo tīri statistiski vīriešiem vairāk interesē lietas, sievietēm – cilvēki. Un jūtas arī ir saistītas ar cilvēkiem un terapeiti ir saistīti ar cilvēkiem, un vīriešiem bieži vienkārši tas neinteresē.

Krista: Vēl cilvēkam, lai viņš uzklausītu par sevi kaut ko, ir jābūt gatavam dzirdēt. Es varu izstiepties, sarauties, nostāties uz galvas, lūgties, raudāt vai piedzerties, ja viņš nebūs gatavs to dzirdēt, viņš nedzirdēs. Jo trauma būs vēl pārāk liela tajā brīdī. Diemžēl citreiz ir jānogrimst tik dziļi, lai varētu uzcelties atpakaļ un lai ieraudzītu, ka otru teju vai ir pazaudējis. Mums noveicās, ka Vilmārs bija gatavs iet pie terapeita, jo pateica, ka grib cīnīties par mums.

Viktorija: Bet Krista varēja pilnībā nozāģēt zaru, uz kura jūs abi sēžat ar savu kritiku un zināšanām…
Vilmārs: Es pieļauju domu, ka slikts rezultāts ir abos gadījumos. Nav zelta izejas stratēģijas, jo, ja sieva visu laiku zāģē – attiecības beidzās, ja nezāģē un attālinās, attiecības atkal beidzas. Agri vai vēlu pāris nonāk krustpunktā, kur jāizšķiras, uz kuru pusi doties. Mūsu gadījumā, es uzskatu, ka mums ļoti paveicās, jo mums bija lieli uzkrājumi attiecību ziņā. Ar to es domāju, ka pārim, kurš, piemēram, ir kopā tikai divus mēnešus, nevajag uzreiz taisīt bērnu. Bērns būs milzīgs izaicinājums un pāris vēl nebūs tik ļoti salipuši, lai būtu uz kā balstīt attiecības.

Mums uzkrājums bija liels, jo bija daudz intimitātes pirms tam un bija notikusi pietiekami stipra saāķēšanās kopā, lai krīzē nepieņemtu lēmumu aiziet. (V.Blūms)

Krista: Man liekas te svarīgu lomu spēlēja vērtības, par ko pirms tam runājām. Mums pamatvērtība ir ģimene. Tātad mēs par to cīnāmies! Būtu jābūt kam ļoti dramatiskam, lai es gribētu aiziet no šī vīrieša, kas ir bijis mana izvēle. Tas ir lielā mērā vērtību jautājums.

Vilmārs: Labs starts ir forši, ja abiem sakrīt pamatvērtības, bet tam bonusā nāk vēlme mācīties. Mēs negājām kopā terapijās, bet pa gadiem tomēr ir lasītas visādas grāmatas, apmeklēti semināri. Svarīgi kaut vai saprast personību tipus sev, laulātajam un bērniem, saprast, ja otrs spēj “ar kāju atspert durvis”, viņš nav slikts, bet vienkārši atšķirīgs. Un man nav jāmēģina arī visur iet spert ar kāju durvis vaļā, ja tā ir viņas stiprā puse. Mums bija piemērs, kur Valters bija iedūris sev acī ar nazi. Kristai bija bail, ka ejot iekšā slimnīcas uzņemšanā, papildus tur var saķert citus vīrusus, jo pie mums jau ir tā, ka uzņem visus vienā telpā – vīrusniekus un tos ar lauztām kājām. Viņa teica, mūs vajag uzņemt, bet nevajag vest iekšā pie citiem slimniekiem. Viņa gāja un ar savu kāju pa priekšu izsita to, ka tika pie acu ārsta bez gaidīšanas tajā koptelpā. Es varbūt arī to varētu izdarīt, bet man tas būtu caur milzīgu lauzienu. Es, savukārt, izdarīju to, kas viņai bija smagi – iegāju ar bērnu pie ārsta, kur visas procedūras. Šajos gadījumos tā zāģēšana ir galīgi garām!

Ja pieņem otra vājās un stiprās puses, tad laulībā var izveidoties komanda, kur aizpilda iztrūkstošo daļu. Tā ir fīča, ko sapratām un iemācījāmies caur daudziem kursiem, grāmatām un studijām par komunikāciju, cilvēku attiecībām. (V.Blūms)

Krista: Un vēl svarīga vieta ir empātijai, tai spējai izprast, kā jūtas otrs. Es esmu pēc dabas empātiska, bet Vilmāram tas nav dabiski. Tomēr mūsu attiecībās viņš pret mani ir ļoti empātisks. Man hroniski ir migrēnas, tomēr nekad nav bijis jādzird teksts, lai savācos un uztaisu ko ēst pusdienās. Man tiek atnestas zāles un es tieku apčubināta. Empātija ir kolosāla lieta attiecībās, tā palīdz izmanevrēt cauri dzīves grūtībām kopā.

Viktorija: Jūs audzināt divus bērnus, kā jums šķiet, cik lielā mērā bērni ir ieguvēji tam, ja vecāki savas attiecības salabo un pilnveido?
Vilmārs: Bērnu dārza audzinātājas un skolotājas, kas var novērot tos bērnus, kuriem vecāki ir šķīrušies un tos, kuriem nav šķīrušies, saka, ka ir fundamentāla atšķirība viņu uzvedībā, traumās, labsajūtā.

Krista: Mums bērniem, piemēram, liekas, ka tas ir normāli, ka mamma ar tēti tā pa rītiem un vakariem čubinās un izskatās kā cukurvatē tas viss, bet pēc 25 gadiem viņiem tas būs tas pamats dzīvei.

Vilmārs: Jā, tas ir tas pamats, ko mēs varam viņiem iedot.

Krista: Redzi, es dzīvoju ar armagedeona domāšanu. Tā kā man ir nācies daudz dzīvē saskarties ar nāvi un ciešanām, es zinu, cik dzīve ir īsa un mirklis ir tagad, jo rīt viņš var arī nebūt. Nevienam tas nav apsolīts. Tā kā es to zinu, tad es dzīvoju atbilstoši savai vērtību sistēmai. Man tajā vērtība ir ģimenei, tāpēc es nenoskriešu savu dzīvi nejēdzīgos darbos ar cilvēkiem, gar kuriem man nav nekāda sakara. Es savu dzīvi nodzīvošu vērtīgi, kad mēs tur gulēsim, tas būs vienīgais, kas būs bijis vērtīgi un nevis naudai. Es zinu, kam dienas beigās ir jēga un kur es gribu atgriezties un kuriem cilvēkiem es gribu sevi veltīt.

Viktorija: Paldies, ka tu to saki, labs uzsvars, jo mēs skrienam, mēs noskrienam dzīvi, noskrienam laulību un savas attiecības un pēc tam pie finiša ir kas attopas vieni, jo ir atstājuši savējo kaut kur. Turpiniet čubināties, investēt savās attiecībās un lasīt grāmatas kopā! Paldies par sarunu!

Saldus Sv.Gregora Izglītības centra direktors Raimonds ar Andu laulībā ir kopā jau 19 gadus, viņu vecākajam dēlam tūlīt apritēs pilngadība, savukārt meitiņai tūlīt būs 10 gadi. Mežiņu pāris sarunā atklāti stāsta par to, cik viegli var trīs mēnešus teju veltīt darbam un izaugsmei, nepamanot, ka esi atstājis novārtā otru un savu laulību. Tam notiekot nākas piedzīvot smagu mācību, kurā nākas atkal atgriezties pie sava laulības solījuma. Tajā ir lēmums un izvēle, ne tikai sajūtas. Raimonds un Anda ir pārliecināti, ja laulībā piedzīvota tiek kāda krīze, tad jāapstādina ir viss pārējais un tā ir jāatrisina. Izmainīts darba grafiks, apzināts lēmums meklēt, kā parādīt otram mīlestību un apzināts atdalīts laiks randiņiem – praktiskie soļi, kas abiem ir atgriezuši dzirksti un pārliecību, ka apprecēt otru bija pareizs lēmums! Sarunājas Rihards un Viktorija Kostigovi.

Viktorija: Anda, Tu Raimondu satiki studiju sākumā, jūs apprecējāties un visai drīz jums piedzima arī pirmdzimtais. Ko jums abiem kā tikko jaunlaulātajiem bērniņa ienākšana izmainīja jūsu attiecībās?

Anda: Jā, tas bija 2003. gads, kad iepazināmies, gadu mēs draudzējāmies un tad apprecējāmies. Pēc mēneša mums pieteicās mūsu puika Olivers un man liekas, ka tas bija kas tāds, kam tevi neviens nesagatavo. Lai arī komunikācijas studiju lekcijas bija labas, arī tajās nesagatavoja, ko tas mainīs komunikācijā ar vīru, ko ta smainīs manā dzīvē. Kamēr vēl gaidāt, esat divatā, bet tad, kad piedzimst, iesākas citādāks posms, kam neesi sagatavojies. Mums likās, ka iesākumā viss tā lēnām attīstīsies, sapratīsi, kā tas ir būt divatā laulība un izbaudīt vienam otru un pavadīt daudz laika kopā, bet tad ienāk mazais. Un tu sāc lietas mācīties no jauna.

Raimonds: Bija viens moments, kurā es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Mēs guļam un mazais blakus bija, kad vienā mirklī naktī tu pēkšņi dzirdi “bums!”. Abiem šoks, kas nu ir noticis. Mazais bija aizkritis spraugā nelielajā, kur radiators un siena. Tu pamosties un secini, ka nav tas bērns. Man liekas, ka man kā vīrietim tas toreiz ieslēdza ko līdzīgu, ka man kā vīrietim nu ir jādomā par vēl vienu cilvēku vairāk. Tu tikko esi ar vienu iepazinies, bet nu tev ir vēl viens, un tu nevari tā vienkārši gulēt un gaidīt, ka pienāks rīts.

Anda: Mums ir astoņu gadu vecuma atšķirība. Man bija 20 un Raimondam – 28. sapratu, ka tu esi beidzot sagaidījis to savu cilvēku, Dievam esi viņu izlūdzis. Mēs pat kādus divus mēnešus nolikām laiku un lūdzām, lai saprastu, vai otrs patiešām ir īstais. Simpātija, protams, bija, un taureņi lidoja vēderā un galvā…

Raimonds: Jā, un tur nu mums bija sākumā tāda neliela krīzīte draudzēšanās laikā. Sapazināmies maijā un no augusta definējām sevi kā attiecībās, un kaut kad oktobrī pēkšņi bija kaut kāds “jā” vai “nē”. pat neatceros, vai tur toreiz bija kāds neliels strīds, bet tas bija kas tāds, kam bija jātiek pāri un tad jāsaprot – ir vai nav.

Anda: Mēs nolēmām, ka divas nedēļas netiksimies un pat nesarakstīsimies, es paliku Rīgā, Raimonds – Talsos. Gribējām saprast, vai tiešām esam viens otram. Man bija ļoti grūti, jo likās, ko viņš gan tur domā un ja nu pārdomā un atradīs, kādam ķeksītim es neatbildīšu…

Raimonds: Jā, laikam tas bija man vairāk vajadzīgs saprast, ka, labi – mēs draudzējamies, bet, kas tālāk. Man bija jāsaprot, ka ir tālāk. Un, jā, nolikām pēc tam saderināšanās datumu.

Viktorija: Ir dzirdēts padoms, ka stājoties laulībā jums ir jāpazīst tas otrs cilvēks, ko grasāties apprecēt. Kā jums liekas, ir iespējams līdz galam pateikt, ka, jā, es tevi pazīstu?

Anda: Mēs šo teoriju noteikti izgāžam, jo kur mēs būtu aizgājuši, ja mēģinātu viens otru iepazīt. Tu esi iemīlējies, tu gribi būt kopā un iepazīt, bet mēs, kad saderinājāmies, mums bija kādi četri mēneši, lai viens otru iepazītu. Saprotu tik to, ka joprojām mēģinām viens otru iepazīt 19 gadu ilgajā laulībā, jo pārtaisījuši vēl neesam viens otru.

Rihards: Tu esi mēģinājusi?
Anda: Jā, jau 19 gadus (smejas)

Raimonds: Un es ļoti ceru, ka viņa kādreiz to beigs darīt… (smejas)

Rihards: Raimond, tevi Anda sākumā iepazina vairāk kā sportistu un projektu vadītāju, bet tu grasījies kļūt par mācītāju…
Raimonds: Un tad es kļuvu par mācītāju, tas notika principā vienā gadā. 2004. gada jūnijā beidzu akadēmiju, jūlijā mēs apprecējāmies un augustā mani jau ordinēja par mācītāju. Drīz jau mani nosūtīja uz pirmo draudzi ārpus Rīgas. Es sāku apjaust, ko man tas nozīmē un Anda, ko viņai, kad jābūt līdzās savam vīram mācītājam tur, kur nu viņu sūta.

Viktorija: Ko jūs sakāt par teicienu, ka sieva, ja viņai vīrs ir mācītājs, tad viņa ir apprecējusi ne tikai savu vīru, bet arī viņa draudzi. Tā ir taisnība?
Anda: Katra mācītāja sieva noteikti piedzīvo šo sajūtu, bet tai ir jāiziet cauri. Man toreiz bija 21 gads un mēs pārcēlāmies uz Tukumu, kur Raimonds sāka kalpot mazās draudzītēs Sēmē un Kaltenē pie jūras. Mans pirmais šoks bija vienreiz, kad biju devusies līdzi un tad pie baznīcas ieejas man viena tante reiz teica: “Labdien, cienīgkundze!” Un es saprotu, ka viņa to tā dziļi un nopietni. Es jau negribēju nekādas lomas…

Rihards: Tomēr tajā kopienā tu saproti, ka esi mācītāja kundze un tur tas ir līdzīgi kā prezidenta pirmā lēdija!
Viktorija: Raimonds tātad bija savā pirmajā darba vietā, jums jau drīz bija pirmdzimtais, bet kur jūs bijāt kā vīrs un sieva līdzās Raimonda profesionālajai izaugsmei? Kas ar tevi Anda notika?
Anda: Tad nu tā bija kā mana personīgā krīze. Raimonds jau to tā neizjuta. Bērns jau, ja tā godīgi, piedzimst sievietei pa īstam. tas pa īstam notiek ar sievieti. Vīrs var arī neizjust, ka kaut kas ir mainījies, jo viņš no rīta pieceļas un var aiziet uz darbu, tad nāk mājās, vien tā sieva tur drusku kaut ko sacepusies ar savu sīko. Un nav kā iepazīšanās laikā, jo nelido visu laiku taureņi. Tā mazā bērna būšanu pēkšņi savā laulībā, jā, bija tā grūti saprast un bija daudz kas jāmācās. Ļoti vajadzīga ir atbalsta sistēma tajā brīdī, kad liekas – dzīve ir apstājusies. Man likās, ka vīram gan ir viss labi, viņš turpina darboties, vien es netieku galā ar sevi un ar bērnu. man likās, ka mans aicinājums nav pilna laika būšana ar bērnu, gribējās vēl ko klāt savai laulībai un bērniem. Bet vēl nebiju līdz tam tikusi.

Jauna ģimene ir ļoti ievainojama. Viņa gan grib darīt visu, kā ir labāk, bet vēl var nesanākt. Zinu, ka es tajā laikā biju pat ļoti ievainojama un to, ka varu paņemt, piemēram, pauzi savās studijās, sapratu tikai pēc kāda laika. Kā arī var nākt prātā vēl domas, ka es ja neesmu tik svarīga, lai vīrs arī piebremzētu savas lietas un darbus. (A.Mežiņa)

Es nezinu, kurā sezonā kļuvu es pati, jo ilgu laiku dzīvoju līdzi tam viņa aicinājumam. Man nebija tik spēcīgs aicinājums. Es vēl savā sfērā arī nebiju pat strādājusi. Sapratām, ka no tā, kā Raimonds ies uz priekšu, no tā būs atkarīga mums ēšana un dzīvošana. Viņš visu laiku bija it kā soli priekšā it visā.

Viktorija: Un tagad pēc 19 gadiem laulībā esat atraduši atbildi šajā sevis piepildīšanā un realizācijā?
Raimonds: Man šis aicinājums bija ļoti spēcīgs un skaidrs. Es iegāju arī darbos tā kārtīgi, jo, kā jau Anda teica, no mana darba bija atkarīga arī dzīvošana. Un bija jaunības maksimālismā tas viss par daudz. Atceros spilgti, ka aptuveni pēc trīs gadiem laulībā, kad sieva man teica – zini, tu kādus trīs veselus mēnešus neesi bijis mājās tā normāli. Es prasu, kā neesmu bijis? Viņa man saka, nu paskaties kalendārā. Es sāku skatīties un šķirstīt savu kalendāru. Tiešām, skatos visas dienas pilnas un pat tikšanās 22.30 vakarā. Es trīs mēnešu laikā tādu veselu pilnu dienu nebiju bijis mājās. No rīta aizgāju, vēlu vakarā atnācu. Jaunības maksimālisms man bija līdz tam novedis. Bet mani ļoti uzrunāja tas, ko Anda teica un es gribēju tajā ieklausīties. sapratu, ka es nevaru vairs tik daudz laika veltīt savam darbam un kalpošanai.

Tādā vilcienu terminoloģijā/kategorijā tas bija “norauts stopkrāns” tā reāli. Kauca un ārdījās vagons, līdz es sapratu, ka tā nevar. Un es mainīju ko sevī. Es pirmo reizi tādā laulības kontekstā sadzirdēju, ko man Anda teica. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Man tas bija jaunības egoisma tāds pirmais aplauziens. Es pirmo reizi sapratu, ka daru kaut ko riktīgi aplami. (R.Mežiņš)

Un sāpīgs mums bija tas nākamais solis, pie kā tas noveda…

Rihards: Saprotu, ka esat piedzīvojuši posmu, kurā ieilgst tas, ka mīlestība netiek pareizā veidā adresēta, aizņemtība darījusi savu. Kas notika, kad tas viss bija ieildzis tomēr?
Anda: Pasaulē jau tas nav nekas jauns. Vīrs ir aizņemts. Es arī teorētiski esmu aizņemta ar bērnu, mājas rūpēm un citiem darbiem, bet te pēkšņi piestājās kāds, kas ar tevi parunājas ilgāk nekā tavs vīrs. Ar vīru tu veiksmīgi ved sadzīvi, noskaidro kurš kuru aizved un neatliek laika nekam citam. tad it kā tīri nejauši gaidot vīru piestājās kāds cits, ar kuru tev ir patīkami parunāties. Nākamo reizi tu jau viņu nejauši satiec kaut kur citur. Tad saproti, ka esi jau restorānā ar to cilvēku. Kad sākām saprast, ka tas sāk ar mums notikt, sapratām, ka nu vairs nav smieklīgi…

Raimonds: Man tā bija sāpīga krīze. Pirmā bija, kad neatradu plānotājā dienu, kad esmu bijis mājās, tad tagad sapratu, cik tālu tas ir aizgājis, ka manai sievai jau ir cits, kurš var veltīt vairāk laiku viņai. Sapratu, ka tas nu vairs nav labi. Mēs abi runājām. Pēc tam es runāju arī ar to otru cilvēku. Pēc tam tas viss dabīgi beidzās un mēs devāmies tālāk savā dzīves ceļā. Lai arī es biju gatavs risināt.

Anda: Un tas izauga tik nevainīgi un patiesi. Tev liekas, ka tu taču esi pelnījusi, lai tevi sadzirdētu. Kaut kas jau bija nodzisis. Bet tu vari pie tā palikt vai arī kādam ir tas process jāpārtrauc. Kādam no abiem tas ir vienkārši jānogriež. manā gadījumā tā bija skaidra saprašana, ka tas nevar tā turpināties.

Raimonds: Jā, un šeit tad parādās, cik svarīgs ir laulības solījums, ka tu esi solījis otram. ja redzi kādu plaisu, tad tu iejaucies un nepieļauj, ka kaut kas aizietu nepareizā ceļā.

Anda: Mums tas bija arī lēmums neļauties tām sajūtām un emocijām.

Laulība ir izvēle. Tā nav tikai sajūtas. Ja laulībā īpašās sajūtas ir pazudušas un tās tev iedod kāds cits no malas, tad tur ir jāpasaka stop un ka sajūtas nav tas, pēc kā tu vadies. Ja šī ir mūsu krīze, mēs apstādinām pārējo un atrisinām. (A.Mežiņa)

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild biedrība “Asociācija “Ģimene””.

Dzintars un Ieva Osemļjaki laulībā ir jau 20 ar pusi gadus. Viņi saka – ka izvēloties piedot, pāris apliecina to, ka izvēlas viens otru. Pat ja tas jāizdara atkal un atkal. Viņi gatavi dalīties savā pieredzē, kā saskatīt ceļus piedošanai, ko iesākt ar dzīves posmu, kurā, šķiet, ir pazaudēts viss. Kā kļūt par stiprāku laulību pēc šādas pazemības skolas?

Kas palīdz diviem cilvēkiem, kuri solījuši mūžīgu uzticību, to arī saglabāt brīžos, kad attiecības piedzīvo satricinājumus?  Mēs turpinām sarunas par laulību, pāru piedzīvotajām krīzēm tajā, bet galvenais – ieklausāmies atbildēs, kā krīzes pārvarēt un kā laulību darīt stiprāku. Jūsu uzmanībai trešā saruna un tā šoreiz ar Dzintaru un Ievu Osemļjakiem. Savā 20 un ar pusi gadus ilgajā laulībā viņi atradušies brīdī, kad šķiet pazaudēts ir viss. Viņi paši saka – pēc sūri grūti nopelnītās un iegādātās savas mājas zaudēšanas, viņi izdzīvojuši īstu pazemības skolu. Kā iemācīties problēmās skatīties vairāk uz risinājumu, nevis problēmu, ko tajā iesākt ar savu raksturu un pagātnes bagāžu un – kā iemācīties viens otram piedot? Sarunu vada Rihards un Viktorija Kostigovi.

Sarunā arī dzirdēsiet, kādu atbildi uz Osemļjaku pāra uzdoto jautājumu – “Ko darīt laulātajam pārim, kad bērni izauguši un ir palaisti savā neatkarīgajā dzīvē?” sniedz cits laulātais pāris – mācītājs un mākslas pedagoģe Aldis un Dita Pavloviči.

JA GŪSTIET VĒRTĪGAS ATZIŅAS, DALIETIES!

Rihards: Prieks būt pie jums šajā sarunā par laulību. Mums tie ir 14 ar pusi gadi, jums – 20 ar pusi! Tajā ir vērtība, ja tam seko līdzi un to svin. Dzintar, tu apprecējies, kad tev bija jau 38 gadi, jums abiem raksturi jau bija izveidojušies. Tas ir citādāk, nekā saiet kopā 18 gados un tad pieslīpēties. Jūsu laulībā arī ceļš finansiālajā jomā nav bijis viegls, ir bijis milzu parāds, grūtības, bizness un emocionāli izaicinājumi. Kā un kāpēc jūs šos gadus esat palikuši tomēr kopā? Kāds teiktu, vieglāk taču ir izšķirties …

Dzintars: Jā, 20,5 gadi ir bijis ceļš, kas nav bijis viegls ne vienam ne otram, bet mēs to kopā ejam, un kopā ejot ir daudz vieglāk. Mēs mēģinām iemācīties iet pretī, ieklausīties viens otrā, citreiz ir tā, ka uzliec spītīgu masku un negribi noņemt to, jo tas tev ir izdevīgāk. Kam tad iedziļināties otra problēmā vai situācijā? Tomēr, pirmais svarīgākais ir iemācīties grūtībās atrast kopīgo un tomēr iedziļināties otrā. Ja mana sieva neiedziļinātos manā sāpē, mēs tik viegli neizietu visam cauri. Kad divi ir kopā, tad brīdī, kad viens krīt, otrs viņu var pavilkt uz augšu un otrādi. Kad esi viens, nav kas palīdz pārvarēt dzīves kāzusus un kreņķus.

Ieva: Man liekas, ka visi šie gadi ģimenē, laulībā un mūsu attiecībās mums ir kā pazemības skola. Tomēr, tā ir mūsu izvēle. Ja izvēlējāmies divdesmit gadus atpakaļ būt kopā, tad tie krampīši, kas toreiz nostrādāja, ir tie, kas mūs atvelk krīžu brīžos atpakaļ. Mēs esam ticīgi cilvēki, un laulājoties devām solījumu arī Dieva priekšā.

Es saku tā – ja es tad izvēlējos mūs, tad es katru reizi krīžu brīžos sev atgādinu, ka es atkal izvēlos mūs. Tad, kad ir grūti un sāpīgi, es atceros, ka es toreiz izvēlējos mūs. Tad, kad tas maksā cenu, tā vairs nav klišeja, bet zinu, ka to novērtē debesis, arī mēs paši, un ceru, ka arī bērni. (Ieva Osemļjaka)

Mēs izvēlamies palikt kopā, nevis pašķirties, lai arī, iespējams, ka kādam tieši tas ir risinājums. Ir dažādas situācijas…

Runājot par jūsu bērniem, bija liels prieks viņus šodien – sestdienā šeit satikt. Jūs kā ģimene esat un pavadāt brīvdienu visi kopā. Ieva, kā ir ar to izvēli, kas ir apzināts lēmums, vai tad ir jāliek malā visas emocijas, kas iespējams kliedz ko citu?

Ieva: Mēs esam padomju bērni un mūs kaunināja tad, kad dusmojāmies vai kad raudājām. Tās emocijas tika slāpētas. Tādi izaugām un tad, kad emocijas nāk ārā paša ģimenē, tās ir svarīgi pieņemt. Es pieņemu vīra kādu, piemēram, neapmierinātību, un Dzintaram ir svarīgi pieņemt manas raizes vai kādreiz dusmas. Pieņemot abpusējās emocijas, jāieslēdz skaidrais saprāts. Piedot var tad, kad tu saproti ar savu skaidro saprātu, kāpēc viņš kaut ko izdara. Man reāli palīdz tas, ja es saprotu, kāpēc Dzintars vai bērni, vai es kaut ko izdaru vai kā noreaģēju. Man nekad nav bijušas domas, ka vīrs kaut ko darītu aiz ļauniem nodomiem, es ticu viņa mīlestībai!

Dzintars: Paldies, ka tu tici!

Jūs savā laulībā esat piedzīvojuši smagus  finansiālus sitienus. Tu, Dzintar, darbojies celtniecībā, kur apgrozās ļoti lielas naudas, tu minēji ka arī tajā laikā iziets cauri krīzēm. Vai līdzās finansiālajām problēmām bija arī emocionālās un identitātes krīzes?

Finanses ir ļoti nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Tās ir asinis mūsu dzīves ķermenī un ja dzīvojot jūtam, ka finanses iztrūkst, jūtam, ka nav vairs labi un priecīgi, nav miera. Protams, bijis visādi. Mēs toreiz nopirkām vienīgo mājokli, pārdod visu, kas bija. Iegādājāmies māju 2007. gada sākumā, kad bija tikko sākusies krīze nekustamajos īpašumos. Tas vēlāk ļoti atspoguļojās mūsu dzīvē, kredītu maksājot. Pirmie gadi bija mierīgi, jo man kā uzņēmējam bija toreiz tas iespējams, bet tad vienā dienā banka pateica, ka mums jāsamaksā visa atlikusī summa. Tā bija banka, kurai valsts bija pēkšņi uzlikusi arestu un vairs neļāva pārslēgt jaunus līgumus ar kreditoriem. Nācās meklēt iespēju, kādā veidā risināt. Beigās zaudējām savu vienīgo īpašumu, banka to atņēma un pārdeva ūtrupē. Parāds “uzkārās” uz mums, bija jādzēš liela summa un izrādījās, ka vienīgais ceļš bija – iet maksātnespējas procesu. Ja tā nebūtu bijis, tad vēl līdz šai dienai neko nevarētu darīt un nāktos gaužām rūgti varbūt pat pamest šo valsti, kā to šodien daudzi jau ir izdarījuši, lai dzēstu parādu. Bija mirkļi, kad būvniecība deva gan prieku, gan emocionālus un finansiāli smagus brīžus, kas ietekmēja personīgi. Mēs šo problēmu risinājām kopīgi, jo kā laulātie mēs esam “viena miesa”. Sieva palīdzēja un bija burtiski grāmatvedis, kamēr es gāju risināt jautājumus pa taisno ar bankām vai aizdevējiem.

Vai nebija brīži, kad esot tajās problēmās tomēr gribējās ko pārmest viens otram un teikt – ko tu mani ievilki šajā visā putrā?

Dzintars: Zini, ja mēs skatītos viens uz otru ar vēlmi vainot, mēs netiktu no tā vaļā. Paldies Dievam par to, ka mums tiešām bija labi draugi, kas toreiz palīdzēja ar padomiem. Otrs – mēs lūdzām Dievu. Mēs neskatījāmies viens uz otru kā uz ienaidnieku, bet kā uz palīgu. Mēs šo krīzi esam veiksmīgi pārvarējuši, bet, protams, tas atstāj iespaidu un esam tagad uzmanīgāki savās izvēlēs, iegribās.

Bankas pastāv simtiem gadu ilgi, bet kreditēšana pie mums ir vien kādus pēdējos 30 gadus, un, protams, mēs iekritām tajā un nācās mācīties no savām kļūdām. Ja tas būtu mācīts skolā un ģimenē agrāk, iespējams, mēs nebūtu iekļuvuši šajās neveiksmēs. Tieši tas mums toreiz pietrūka. (Dzintars Osemļjaks)

Atjaunoto Latviju izveidojām pirms šie 30 gadiem un sākām dzīvot citu dzīvi. Sākām katrs par sevi rūpēties, un kā uzņēmējs, sapratu, ka tu esi atbildīgs par visu, kas notiek ar tavām finansēm. Tā skola bija diezgan smaga. Labums, ko šajā es ieraugu, ir tāds, ka es saviem bērniem varēšu iemācīt šādi nekļūdīties. Mēs nekāpsim uz šiem grābekļiem nākotnē.

Jūs minat daudz piedošanu, vai tā ir viena no galvenajām atziņām, kas gūta šo gadu laikā un caur kuru notikumu jūs tikāt piespiesti domāt par piedošanu?

Dzintars: Bija gadījums, kad mums bija liela ģimenes krīze. Tādas, protams, pāriem notiek ik pa brīdim, bet ir reizes, kad tās tomēr pārraug pāri tam, ko drīksti atļauties darīt ar otra dvēseli, sirdi un pat veselību. Toreiz tā bija mana emocija, kuru es nevarēju novaldīt. Tā iesākās līdzīgi kā sniega pika, kas sākumā ir maza un tad veļoties no kalna izaug par lielu. Tā toreiz notika ar mūsu situāciju. Tas bija greizsirdības moments, kā rezultātā bija diezgan liels mūsu starpā konflikts, kuru nespējām paši tajā brīdī atrisināt. Nācās paskatīties no malas kādiem cilvēkiem līdzās, kas varēja palīdzēt, jo es pats savas emocijas toreiz nespēju novaldīt.

Greizsirdības moments bija pamatots?

Dzintars: Pēc tam izrādījās, tas nebija pamatots un tas bija tikai tas, ko es biju izdomājis savā galvā un uzskatījis kā pareizu.

Viktorija: Tu minēji cilvēkus līdzās, kuriem tika palīdzība prasīta …

Dzintars: Ja netiec galā pats, tad, protams, vērsies pie tiem, kas ir vistuvāk. Tu viņiem izstāsti situāciju un gaidi padomu. Mēs kādreiz ar problēmu varam netikt galā paši un tad vajag skatu no malas – citreiz tas var būt vecāku padoms, citreiz – draugu. Kā jau minējām, esam ticīgi, tāpēc, protams, vērsāmies arī pie savas draudzes mācītāja, jo kā ticīgi cilvēki mēs redzam – ja cilvēks ar visu pats tiktu galā, tad kam mums būtu Dievs vajadzīgs? Līdzās mācītāja palīdzībai, mēs vērsāmies arī pie kādiem citiem pazīstamajiem. Tomēr bija pārsteigums, ka daži mums teica, ka Dievs taču nevar mainīt cilvēku. Es tomēr ticu, ka Dievs var mainīt cilvēka raksturu un pat uzskatus! Tas notiek caur Dieva Vārdu (Bībeli) un citu pāru pieredzi, kas izgājuši kam līdzīgam cauri. Ja mēs nebūtu skatījušies uz mūsu situāciju caur ticības prizmu, mēs nekad nebūtu atpakaļ sagājuši! Mēs nespētu piedot. Caur ticību es atradu jēgu un spēku un spēju atrast savu kļūdu un lūdzu piedošanu sievai. Līdzās tam, atceros, ka mums tika ieteikts iet pie psihologiem un arī attālināties vienam no otra. Mēs pieņēmām lēmumu vispirms iet un lūgt Dievu. Mēs nolēmām arī atrast iemeslu un turpmāk tam iemeslam neļaut mūsu dzīvē būt. Ja tu sakni nocirtīsi, koks vairs tālāk neaugs, ja tikai apgriezīsi zarus, koks atkal ataugs un dzīs dzinumus. Jābūt dziļai analīzei un problēmas meklēšanai, es to darīju caur gavēni.

Ieva, kāds tev bija šis posms?

Jā, mēs jau teicām, ka laulība mums abiem sākās jau kā nobriedušiem cilvēkiem, kuriem katram bija sava bagāža, savas ekspektācijas par ģimeni un par to, kā nevajadzētu būt. To piedzīvojot, protams, sākumā ir šoks un jautājums – par ko? Tad atkal manī bija šī frāze, man jāizvēlas piedot, jo es izvēlos mūs. Piedzīvoju, cik Dievs pārdabiski šajā situācijā deva spēku, mīlestību un spēku piedot, pārklājot visu. Mums par laulību nemāca ne skolās, ne sabiedriskajos medijos. Kādam var likties, ka pēc skaistajām kāzām viss turpināsies un būs vienmēr medusmēnesis, bet tā nenotiek, ir jāmaksā cena.

Laulībā tu turpini pilnveidoties. Tas ir briljants, ja ģimenes izvēlas saglabāt savu laulību, jo tas darbs konfliktos ir darbs pie mūsu sirdīm. Tā ir milzīga piedošanas skola, kur jāatrod arī sevī to, kas ir izprovocējis kaut ko. Es esmu pārliecināta, ka es nebūtu tas, kas es esmu bez sava vīra. (Ieva Osemļjaka)

Ģimene ir, pirmkārt, divu pieaugušu cilvēku – vīrietis un sieviete – lēmums būt kopā un novecot kopā, tā ir mijiedarbība arī caur sāpēm un krīzēm.

Viktorija: Ieva, tu ieminēji pagātnes bagāžu, ko ar to iesākt un vai visu ir iespējams pārrunāt pirms kāzām?

Ieva: Mēs daudzas lietas nepārrunājām, iespējams, kādas lietas atrisinātu ātrāk, ja būtu ko izrunājuši. Jā, varbūt vīram kādas lietas bija sāpīgas un mēs tās neizrunājām, tā rezultātā kaut kāda atspere kādā brīdī izlīda… Tajā bagāžā mēs redzam arī savu vecāku pieredzi un to, ka šķiet, kā lietām ir jābūt, tad es, piemēram, kaut ko apsolīju, ka tā nu gan es nedarīšu, audzinot savus bērnus. Bet tad es pamanu, re, kur “mana mamma lien ārā”. Tad, kad es noķeru “savu mammu aiz astes”, tad es varu atsacīties no tā un mēģinu darīt citādāk. mana mamma ir Sibīrijas bērns, kas nekad nav dzirdējis, ka viņu kāds mīl. Arī es un mana māsa to nedzirdējām, bet zinu, ka mūsu bērni no mums to dzird.

Tev ir verbāli svarīgi, ka pasaka, ka tevi mīl?

Ir tās mīlestības dāvanas, un, jā, es esmu mūziķe un esmu audiāliķe pa lielam, un man ir jādzird.

No kuriem dzīves negaidītākajiem pavērsieniem un kāzusiem jums ir visvērtīgākās atziņas iegūtas?

Dzintars: Tas ir ļoti dziļš un apjomīgs jautājums. Man patika, ka Ieva teica, ka viņa nebūtu bez manis kaut kas, arī es bez savas sievas nebūtu tas, kas esmu. Mēs ejam kopā situācijās, kad kaut kas notiek tāds, kas nav plānos bijis gaidīts. Protams, dzīvē notiek lietas ārpus mūsu ietekmes sfēras, tās ir finansiālas grūtības, pandēmijas, kari. Problēmas mēs varam pārvarēt tad, ja esam kopā viens ar otru un kad turam roku uz pulsa tajā, kā otrs jūtas. Grūtības var pārvarēt tikai divatā, jo mēs laulībā esam viena miesa. Jums arī varbūt ir bijis tā, ka brīdī, kad otram zvani, viņš saka – es tieši par tevi domāju … Tas ir tas fenomens, kas ir ielikts ģimenē, ka tu neesi vairs viens.

Ieva: Tagad tik populāri ir dažādi semināri un aicinājumi “mīlēt sevi” un tā joprojām. Nesen ziņās lasīju, ka viena no valdības sievietēm atkal izšķiras, jo viņi esot tik atšķirīgi! Protams, mēs esam atšķirīgi! Dievs mūs tādus saliek kopā un tad veido kaut ko īpašu. Tomēr, ja izvēlos, ka mans atšķirīgums ir svarīgāks, nekā tavs, tad ir grūti.

Jūs minējāt – uztvert un sajust otra sāpi, kas ir jūsu metodes, kā to izdarīt?

Ieva: Man ir svarīgs miers mājās un ka mums visiem ir labi, tad ir jāsarūpē šie “airbagi” jeb drošības spilveni. Ja es jūtu, ka Dzintaram kaut kas – balsī vai citādi, ja jūtu, ka aha, darbā, kaut kas ir bijis, ir emocijas, tad mēģinu saprast situāciju un pielāgoties, runājot tajā brīdī par viņam svarīgo. Varbūt tajā brīdī nolikt malā vakariņas, jo tu nedrīksti tajā brīdī būt vienaldzīgs pret otra sāpēm.

Dzintars: Mums ir katra sava atbildība. Sievietei ir viņas un vīrietim ir sava.

Nevajag aizmirst, ka mēs kā vīrieši nedrīkstam uzvelt savu atbildības smagumu savām sievām. (Dzintars Osemļjaks)

Mēs nevaram pieprasīt arī sievai atdot viņas rūpi mums – rūpēties par namu, ēdienu, lai arī, jā mēs to varam darīt, bet jāatceras, ka vīrs tomēr kā tēvs un nama priesteris nes galveno atbildību pār namu. Problēmas mēs pārrunājam, bet es nedodu risināt sievai savas problēmas, jo atbildība par tām ir mana.

Jūs esat tā iemācījušies neuzlikt otram to, kas nav viņa?

Mēs to mācamies, protams, to var mācīties visu mūžu. Mēs, piemēram, atbildības mājā neesam tā atrunājuši, tas ir izveidojies dabiski.

Ienākot laulībā ar savām pieredzēm, bija kaut kas par ko sākumā negribējās runāt, kā tas ietekmēja attiecības, vai tie jautājumi, ko negribējāt pārrunāt, tomēr kādā brīdī izlīda ārā un nācās tos risināt?

Ieva: Mums vēljoprojām ir lietas, bet mēs veco dzīvi nevelkam ārā, mēs nesakām, ka tagad mums jāizrunā ir tas, kas man notika 18 gados. Mākslīgi tas nenotiek. Ja ir kāda sāpe un sakne, tad, ja ir drosme, mēs to pasakām.

Dzintars: man savos 38 gados bija diezgan daudz noticies manā dzīvē. Apzināti mēs negribam rakāties un meklēt pagātnē vis kaut ko. Mēs ejam uz priekšu. Mēs raksturus “sarīvēt” varam skatoties uz priekšu, nevis tikai uz atpakaļu. Citādi malsimies visu laiku uz vietas. Ticu, ka ir jāraugās uz priekšu, pat aizmirstot to, kas ir bijis aiz muguras. Tā ir tā piedošana metode un viņas noteikumi. Ejot uz priekšu, tu iemācies dzīvot pa jaunam un veidot attiecības pa jaunam. Daudz kas ir attiecībās jāpiedod viens otram un tā jau ir tā mīlestība. Kā citādi tu otram pierādīsi, ka viņu mīli? Tikai piedodot.

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi

Dienā, kad Megņu ģimenes māja piedzīvoja spāru svētkus, abi saņēma milzu triecienu. Tā bija ārstu uzstādītā diagnoze viņu vecākajam dēlam par galvā atrasto plašo smadzeņu audzēju. Nākamajos 17 gados tobrīd septiņgadīgajam Rūdolfam, viņa jaunākajam brālim un Agnesei ar Māri miera posmi mijušies ar sāpju un bezcerības mirkļiem. Tomēr galvenais – šodien viņi visi ir kopā, stipri un laimīgi.

Abi ir pārliecināti, ka skaudrās grūtības paveikušas galveno – neticami satuvinājušas, lai arī neizturamajās sāpēs būtu bijis ļoti viegli pašķirties. Kura vīra frāze Agnesei ir palīdzējusi visvairāk, kā arī – kuros brīžos abi ir kļuvuši par “nerunāšanas ekspertiem”?

Atbildi, kā spēt pārslēgties no ikdienas sāpēm un piedzīvotiem satricinājumiem uz darāmajiem darbiem, uzņēmējam Mārim un kapelānei Agnesei Megņiem sniedz Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika. Arī viņu sastapsim šajā stāstā!

Šī ir otrā mūsu veidotā video saruna par laulību un krīzēm tajā, kurā turpinām uzdot jautājumu pāriem, kā spēt palikt kopā, kad sāp abiem un sāp neizturami? Jo vieglāk iespējams taču būtu – katram iet savu ceļu …

JA GŪSTIET VĒRTĪGAS ATZIŅAS, DALIETIES!

Viktorija: Agnese un Māri, mēs burtiski pateicām vienā teikumā par jums un jūsu šo dēla diagnozi. Mums tas ir viens teikums, bet jums tie ir 17 gadi. Kā redzat šodien, kā šī cīņa par dēlu ir vai nav ietekmējusi jūsu laulību?

Māris: Dibināt laulību ir ļoti nopietns lēmums, tai pašā laikā arī rūpēties par to. Grūtības ir mums visiem, bet svarīgi ir saglabāt to, ko esam ieguvuši ar laulību. Vienmēr esmu brīnījies par to, cik cilvēki viegli var šo unikālo lietu vienā mirklī vienkārši saraut. Neskatoties uz to, kāda mums ir bijusi tā situācija dzīvē, es vienmēr esmu gribējis un centies laulību saglabāt. Dzīve katram ir dota tāda, kāda tā ir. Ļoti svarīgi ir saredzēt tajā visā ne tikai tās ēnas puses, bet arī to saulīti. Es nevienu mirkli nenožēloju to, ko esam piedzīvojuši un ko turpinām piedzīvot. Esmu pateicīgs par savu sieviņu, kāda viņa man ir dota un ka mēs esam varējuši šo laiku būt kopā.

Agnese:  Tā noteikti ir bijusi žēlastības dāvana, jo mūsu šī ļoti sāpīgā pieredze satuvināja. Ja man vajadzētu vienā vārdā noraksturot šos septiņpadsmit gadus laulībā, tad tā ir mīlestība un ļoti liels atbalsts. Es saprotu, ka tas varbūt izklausās tā cukursaldi, bet laulībā jau esam divdesmit sešus gadus, pazīstami trīsdesmit gadus, mums bija pieredze, kad mums vēl nebija šīs grūtības.  Tad tā mūsu attieksme vienam pret otru bija daudz paviršāka un daudz kas likās pašsaprotami, daudz kas likās tik nenozīmīgs. Tieši tad, kad notika šis milzīgais pārbaudījums un pārdzīvojums, mēs satuvinājāmies un ārkārtīgi novērtējām viens otrā, ka šai cīņā esam viens otram blakus.

Mēs ļoti labi apzināmies, cik viegli šādā brīdī ir pašķirties. Tāpēc, ka sāpes dažkārt ir tik ļoti neizturamas un tās ir abiem. (Agnese Megne)

Mēs neko vairs neuztveram kā pašsaprotamu.

Vai Jūs nepiedzīvojāt kādu brīdi, kad šķiet, man ir grūtāk un tieši man ir nepieciešams lielāks atbalsts?

Noteikti nē! Toreiz mēs šo māju, kurā šobrīd saruna notiek, bijām uzsākuši celt. Tajā dienā, kad mēs uzzinājām mūsu dēla diagnozi, bija spāru svētki un man tajā mirklī sabruka absolūti, pilnīgi viss. Tanī mirklī bija pilnīgi vienalga, vai būs istaba mūsu dēlam, kādā krāsā tā būs. Ja tas būtu tikai no manis bijis atkarīgs, toreiz viss apstātos. Ne man interesēja, kas darbā notiek, nekas cits … Māris, savukārt, uzņēmās šo atbildību – turpināt celt māju, turpināt iet uz darbu. Mums, laikam, neviens mirklis nav bijis tāds, ka mēs kaut ko pārmestu otram šajā cīņā. Tas nenozīmē, ka vispār neko nepārmetam.

Rihards: Māri, man tev ir jautājums kā vīrietim. Diagnoze smaga, trieciens liels, statistiski vīrieši daudz vieglāk aiziet no šādām smagām situācijām. Kāpēc tu paliki?

Rūdolfs ir mūsu pirmdzimtais un viņš bija ļoti gaidīts. Kādēļ mēs turējāmies kopā un palikām – tas visvairāk ir saistīts ar manu bērnību. Man bija pieci gadi, kad mani vecāki izšķīrās. Es ļoti pārdzīvoju šo brīdi. Es ļoti nevarēju saprast to, kādēļ. Kas ir noticis tāds, ka mani vecāki vienkārši pēkšņi izdomāja šķirties un nedzīvot vairāk kopā. Tajā mirklī man bija jautājums – bet kas ar mani, kas ar manu māsu notiks? Man likās, ka izšķirties – tas ir savā veidā mūs pamest. Tajā mirklī, kā mazs bērns, es prasīju Dievam – kādā sakarā, kādēļ man tad ir jādzīvo, ja mani vecāki ir šķirti?

Tas mudināja domāt pat kādas pašnāvnieciskas domām vai tik tālu neaizgāja?

Nē, tik tālu nē, bet tas jautājums bija par to, kam prasīt šo palīdzību? Tādēļ, ka tu saproti, ka vecāki ir tādā situācijā, ka viņi īsti nav spējīgi palīdzēt, jo arī viņi abi pārdzīvo to šausmīgo stresu, līdz ar to tā sajūta bija tāda – kādēļ es esmu nācis pasaulē, kādēļ vecāki nolēma, ka man būs būt, bet tagad pēkšņi paši šķiras…Tā bija viena no tām lietām, kura man sirdī ļoti “nosēdās”. Un es jaunībā ilgi nevarēju tikt pāri tam, lai vispār apprecētos, bet es sev biju pateicis, ja man būs ģimene, tad es nešķiršos. Es negribēju, lai mani bērni piedzīvo tās sajūtas, ko es piedzīvoju.

 Agnese, šis te  aspekts – spāru svētki, it kā pacēlums, un tad kritums – diagnoze, tajā pašā dienā, pēc tam ikdienas dzīve, bet tu nepārmeti to, ka vīrs iet un turpina darīt savu darbu. Tiešām tu neprasīji, lai tieši tevi biežāk pažēlo?

Man nevienā mirklī nebija tā sajūta, ka viņš ir mani pametis. Bija šī saite kopīgajā cīņā, tās asaras, ko esam jau izraudājuši kopā. Mārim bija tā unikālā spēja, ka viņš spēj piecelties, tajā pat laikā būt ar mani no rīta, lai emocionāli atbalstītu, lai pa dienu zvanītu. Visas krīžu reizes, kad mūsu dēls ir bijis slimnīcā smagā situācijā viņš ir bijis tur pie viņa, nevienu dienu neizlaižot, turklāt emocionāli atbalstot mani.

Laikam, tas kas man vispār Mārī visvisvairāk patīk – ka viņš mani apņem un pasaka – viss būs labi! Arī krīzes situācijās ar dēlu, kad ir licies, ka tās varbūt ir pēdējās dienas un naktis ar viņu, tad šis vārdu salikums “viss būs labi” ir izskanējis nevis vienkārši kā pozitīvā domāšana, bet gan – mēs iziesim tam cauri kopā un mēs paliksim kopā! Māris teica – sieviņ, mēs tiksim cauri! Tas viņa ‘’viss būs labi’’, laikam, ir tas, kas mani ir stiprinājis visvairāk mūsu laulībā. (Agnese Megne)

Jūsu dēliem abiem ir četrarpus gadu starpība, kā esat spējuši atrast laiku jaunākajam, vai tas ir noticis tā dabīgi, vai ir bijis jācīnās par otram bērnam veltīto laiku, jo rūpju fokusā atkal, atkal un atkal ir vecākais dēls?

Māris: Šis arī ir tāds ļoti smags jautājums. Likās – šeit ir mūsu vecākais dēls Rūdolfs ar savu slimību un tad ir jaunākais, kuram patiesībā viss ir dots. Lai arī mēs kādos brīžos neesam viņam devuši pietiekami daudz savas uzmanības, bet mans mierinājums ir bijis – tev viss ir! No otras puses atkal pārmetums, bet kādēļ viņam vajadzētu savā veidā ciest no tā, ka viņam netiek veltīta tikpat liela uzmanība, kā viņš, varbūt, būtu pelnījis.

Agnese: Tomēr viņš jau kā mazs bērns vienmēr ir mācējis paprasīt to uzmanību. Viņš ir bijis tas, kurš iekāpj klēpī un tieši tādā tekstā arī pasaka – šobrīd man vajag uzmanību. Šobrīd es gribu, lai jūs ar mani izejat laukā. Es vienmēr domāju, ka Dievs zināja, ka viņam ir jāpiedzimst mūsu ģimenē, Viņš zināja šo scenāriju, kam tieši mūsu jaunākais dēls ies cauri. Protams, tās ir ilūzijas, ja es teiktu, ka viņam nebūs nekādas traumas un ka šī pieredze nekādā veidā nav viņu ietekmējusi. Tieši tāpat kā mūs abus tas ir ietekmējis, tā tas ir ietekmējis arī mūsu jaunāko dēlu, bet esam ar viņu par šo visu ļoti atklāti runājuši. Mēs esam atvainojušies tajos brīžos, kad ir bijis pārāk liels fokuss uz vecāko dēlu un vienmēr šo pieredzi pārrunājuši arī no tā skatu punkta, kā mēs jūtamies. Tomēr es ticu, ka tas ir ietekmējis un mainījis viņa dzīvi uz kaut ko ļoti gaišu, jo viņš savos tīņa gados ir mācējis ieraudzīt tos cilvēkus, kuri iet cauri grūtībām.  Viņš līdzi pārdzīvo par draugiem, kuru vecāki šķiras vai kādam citam ir kādas veselības problēmas. Es ļoti ticu un ceru, ka šī pieredze ir atvērusi acis ieraudzīt arī dzīves grūtības.

Māris: Mēs nevaram ielīst iekšā savu bērnu emocijās, bet es pieļauju domu, ka tas ir smagi mums visiem. Arī es ar šo cīnos.

Agnese: Māris aizskāra ļoti būtisku tēmu. Kā tas ir ietekmējis mūsu kā vecāku, kā sievietes, vīrieša identitāti. Man tomēr ir jāienes tas, ka Rūdolfs patstāvīgi strādā, viņš patstāvīgi ir beidzis mācības. Viņš ar milzīgu neatlaidību ir nokārtojis automašīnas tiesības. Viņš ir iemācījies braukt ar sniega dēli. Viņš nu jau nepilnu mēnesi dzīvo atsevišķi no mums. Tas bija viņa absolūti patstāvīgs lēmums.

Lai arī pilnīgi citā līmenī, arī mēs kā vecāki piedzīvojam savu bērnu neveselības. Tad, kad tie posmi ir garām, tad iestājas miers un liekas, ka ieraugi otru un arī to, ka, pareizi, mums taču kā laulātajiem arī ir vajadzības. Kā jūs ar to esat tikuši galā?

Mums tie posmi ir bijuši dažādi. Mums ir bijuši arī vairāku gadu miera periodi, kad viena operācija ir izdarīta, un iestājas miers. Tieši tad arī tā intensīvi dzīvojam, ceļojam. Tad, kad ir bijuši kritumi un ar visai mazu atstarp, tad gan ir bijuši brīži, kad liekas, ka vispār mums prieka vairs nav. Esam tad mērķtiecīgi kaut ko darījuši, piemēram, skatījušies ģimenes albumu, mūsu jaunības dienas un tā viens otram atgādinām – mums taču reāli ir bijuši tie prieka brīži. Redz, kur viņi ir bijuši! Es tad arī tā saku: ‘’Māri! Izbaudi! Šis šobrīd ir miera posms! Intensīvi izbaudi un apzinies, kas tas Tev ir! Piefiksē, lai tad, kad atkal ir grūtības, tu neaizmirsti to, ka mums bija tie miera posmi.”

Tomēr tāda emocionāla, nenormāli liela, cieša vienotība un tuvība īstenībā ir tieši grūtajos brīžos. Lai cik tas būtu neticami!  Jo tik viegli ir aiziet atkal tajā pašplūsmā, bet tikko kā ir grūtības, tā katra mazākā detaļa – pamosties no rīta, apsēsties pie galda, ieraudzīt otru cilvēku – tas ir tāds žēlastības mirklis. Es no rītiem saku: ‘’Māri, kā es priecājos Tevi redzēt!’’

Māris: Jā, nepalikt arī tādā sevis žēlošanā  – ak, mēs nabadziņi! Nē, paldies par to, kur mēs esam šobrīd, ejam tālāk un dzīvojam! Vēl viena lieta ir – nesalīdzināt mūsu situāciju ar to, kā dzīvo citi. Mums katram ir sava dzīve.  Mēs esam kopā, viens otru mīlam, mīlam varbūt pat vairāk, nekā tas bija jaunībā.  Šī mīlestība ir daudz dziļāka un tā ir daudz piepildītāka.

Agnese: Piekrītu, bet tas nenozīmē, ka mēs, piemēram, nekad neparaudam kopā. Māris neļaujas ilgām raudāšanām, arī mani viņš izvelk no tā ārā. Ir bijis kādreiz, kad Rūdolfs atkal ir aizvests ar ātrajiem uz reanimāciju, es esmu fiziski iegūlusies viņa gultā un man fiziski ir bijusi vēlme tur palikt. Māris dod roku un saka: ‘’Celies augšā!’’ un tiešām fiziski velk augšā. Un tad mums ir bijušas arī tādas reizes, kad mēs tajos kritiskajos brīžos, kad ir bijušas šīs garās un mokošās, neziņas pilnās operācijas, mēs esam staigājuši gar jūru, daudz lūguši Dievu, daudz runājuši viens par otru un par mūsu dzīvi. Un tad es Mārim saku: ‘’Ātri, ātri pasaki, kā tu jūties pa īstam!’’ Māris ir stiprais, kurš mani tur, bet tad viņš arī atklāj, kādas ir bailes, kā jūtas un tad atkal apņem un saka, ka viss būs labi!

Jūs reiz runājāt vienā laulību vakarā Ādažos un dalījāties par savām attiecībām, komunikāciju un palika prātā, ka jūs uzsvērāt, ka, jā laulātajiem ir izaicinājumi, tostarp, ka mēs taču katrs esam tik ļoti atšķirīgi! Tas lielais jautājums ir – ko mums iesākt ar šo dažādību? Kā mums ar to sadzīvot? Jūs arī esat dažādi. Kad Jūs to sapratāt? Pirms ‘’Jā’’ vārda vai pēc?

Agnese: (smejas) Tas bija ārprāts… Es sākumā ļoti, ļoti gribēju Māri pārtaisīt  pēc savas līdzības. Man ļoti gribējās, lai viņš būtu līdzīgs kādās lietās, darītu, kā es daru. Bija jāpaiet patiešām ļoti daudziem gadiem laulībā… Redz, kā ir, tās krīzes dēļ mēs esam palikuši kopā! Tajā esam ieraudzījuši, cik unikāli ir tas, ka otrs ir citādāks. Cik ļoti īpaši ir tas, ka es varu ātri, spontāni uz kaut kādām lietām reaģēt, bet, ka viņš var iet dziļumā, viņā ir šis miers, kurš ikdienišķās situācijās, protams, kādreiz var nokaitināt. Tev gribas ātri visu izdarīt- braukt, zināt- cikos un kā… Un tad šis Māra miers. Cik ļoti es to novērtēju, ka viņš ir pretējs.

Māris:  Nenoliedzami, arī man ir bijušas situācijas un lietas, ko es esmu gribējis mainīt. Mums ir viena tāda ļoti laba lieta, kas mums abiem piemīt- mums patīk mācīties! Varbūt ne tādā nozīmē, ka mēs mācamies matemātiku vai kaut ko tādu, bet vispār mācīties lietas, kuras mums dzīvē noder. Tās ir visdažādākās lietas.

Jūs arī mēdzat viens otru izaicināt?

Jā, arī, un mums ir lietas, kuras mums ir ļoti tuvas abiem.  Kādā brīdī zināšanas par to, ka nedrīkst otru cilvēku izmainīt, atnāca līdz mums. Katrs cilvēks piedzimst unikāls un viņam ir kaut kas no Dieva dots. Jo, līdzko mēs sākam kādu pārveidot savā līdzībā, tad nenoliedzami, arī no mūsu pieredzes, sākas kašķi. Pēc tam, ja mēs atgriežamies atpakaļ un paanalizējam.

Tas, ko pāri bieži nedara, ir konflikta brīdī paskatīties atpakaļ un saprast, no kurienes viņš ir izaudzis. Noteikti ir bijušas kādas lietas iepriekš, kuras pēkšņi pārvēršas par lielu ugunskuru. Bieži pats konflikts sākas no kaut kādām šausmīgi nenozīmīgām un mazām lietiņām. (Māris Megnis)

Video aplāde “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par video aplādes “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?” saturu atbild Biedrība “Asociācija Ģimene”.

#ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes #LaulībaLaimigiLīdzMūžaGalam #PārvariKrīzi